Zelta putns.

14. A. 550. Skolnieks J. Brēdiķis Nīcā, K. Lielozola kr.

Vienam tēvam bija trīs dēli: divi gudri, bet trešais muļķītis. Tēvam bija dārzs, un dārzā ābele ar zelta āboliem. Katru nakti tika nozagts viens ābols, tādēļ tēvs sūtīja savus dēlus sargāt ābolus. Pirmo nakti gāja sargāt viens gudrais brālis. Sargā, sargā - te uz rīta pusi sāk nākt šim miegs. Gan grib turēties miegam pretim, bet tomēr aizmieg. Šis nu pāriet mājā nenosargājis. Otru nakti jāiet nākošam brālim, bet arī šim tāpat iziet.
Trešo nakti muļķīša reize. Šis aiziet un sargā ābeli, lai nenozagtu zelta ābolus. Līdz
gaismiņai nekas nekaiš, bet tad uznāk salds miedziņš. Muļķītis grib atturēties miegam pretim.
Viņš skaita pirkstus un staigā. Kad nu miegs pārgājis, muļķītis redz no rītiem nākam tik skaistu putniņu kā saulīti. Kad šis nāk ābolus zagt, muļķītis izrauj vienu spalviņu. Nu muļķītis ar skaisto spalviņu rokā steidzas mājās. Tēvs saka: "Ja viena spalviņa ir tik skaista, kur tad vēl viss putniņš!"
Tēvs grib, lai ejot putniņu meklēt, pagādā muļķītim vislabāko zirgu, lai šis nu dotos pasaulē pēc putniņa. Muļķītis ir ar mieru un aizjāj meklēt putniņu. Jādams tas nonāk līdz trijiem ceļiem. Pa vienu ceļu jājot saēd zirgu ar visu jājēju, pa otru jājēju, bet pa trešo tikai zirgu. Muļķītis nodomāja jāt pa to ceļu, kur saēd tikai zirgu.
Tiklīdz gabaliņu pajājis, vilks klāt un apēd zirgu. Apēdis zirgu, vilks saka uz muļķīti, kur šis gribot iet. Muļķītis atbild, ka meklējot skaisto putniņu, kas viņa tēvam zogot zelta ābolus.
"Sēdies man mugurā," sacīja vilks, "es tevi tur aiznesīšu." Muļķītis uzsēžas vilkam mugurā
un drīz vien viņš ir aiznests pie skaistā putniņa. Muļķītim putniņš izlikās skaists, bet būrītis vēl
skaistāks. Šis paņem putniņu ar visu būrīti, uzsēžas atkal vilkam mugurā. Vilks viņu aizved līdz
trijiem ceļiem un nozūd. Muļķītis ar putniņu būrītī dodas mājās pie tēva.
Tēvs ļoti brīnas par skaisto putniņu un būrīti.