Zelta putns.

15. A. 550. J. Eleksis, Stukmaņos.

Viens ķēniņš dzīvodams gribējis izzināt, kas notiks uz priekšdienām. Viņš dabūjis zināt, kad balto čūsku varot saķert, izvārīt un apēst, tad varot zināt, kas notiks nākošās dienās.
Ķēniņš dzirdējis, kad ziemā kur ozolam visas lapas stāv klāt nenobirušas, tad zem tāda ozola saknēm apakšā guļot baltā čūska par ziemu. Ķēniņš ziemā apskatījies, kur ozoli aug, un ieraudzījis vienam ozolam lapas klāt.
Vienā dienā aiziet ķēniņš uz zaldātu kazarmi un liek zaldātiem sataisīties uz darbu. Liek paņemt lāpstas, ķirkas un cirvjus. Ķēniņš papriekšu aiziet uz ozoliem, pieved zaldātus pie viena ozola, kam visas lapas klāt, un liek šiem izrakt ozolu ar visām saknēm. Zaldāti rakuši labi dziļi un izrakuši arī balto čūsku. Ķēniņš to paņēmis un atnesis uz pili.
Ķēniņš pazvana, ienāk ķēkša, viņš nu iedod balto čūsku ķēkšai un nosaka: "Kad tu ieliec podā, tad uzliec vāku cieti virsū un izvāri tā, ka suts neiziet no poda ārā!"
Ķēkša ieliek čūsku podā, uzliek vāku virsū un vārī vārīdama. Viņa domājusi: "Vajaga paskatīties, kad būs gatava un mīksta."
Ķēkša piegājusi pie plītes un muti ieplētusi, cēlusi vāku uz augšu. Bet nu viss suts iegājis ķēkšai mutē. Tad uzlikusi atkal vāku virsū uz poda, vēl vārījusi kādu laiku, tad izņēmusi no poda. uzlikusi uz telvēķa, ienesusi ķēniņa ēdamā istabā un uzlikusi uz galda.
Ķēniņš piegājis pie galda, ņēmis un apēdis visu balto čūsku, bet nemaz neticis gudrāks. Palicis tāds pats vien, kāds jau agrāk bijis.
Ķēkšai pēc viena gada laika piedzimis puika. Viņa pati izaudzinājusi savu dēlu un ķēniņš to vēl izskolojis. Ķēniņam arī bijuši divi dēli, bet ķēkšas dēls vienādi bijis gudrāks kā ķēniņa dēli. Ķēniņam ķēkšas dēls ļoti paticies, ka tas ir liels gudrenieks visās lietās un labs padoma devējs.
Vienā dienā ķēniņš saka uz puikām. "Iesim ārā pa dārzu pastaigāties!"
Iziet ar' visi dārzā, staigā kādu laiku un iet atkal atpakaļ pilī. Pieiet pie balkūna, tur ir viena veca ābele nokaltusi. Ķēniņš saka uz dārznieka: "Rītā agri tu to ābeli nocērt, viņa ir nokaltusi."
Bet ķēkšas dēls aizliedz cirst un saka: "Rītā tai būs zaļas lapas un zelta āboli!"
Tā arī nu paliek. Pārguļ par nakti, rītā uzcēlusies, iet ķēniņš un puikas ārā skatīties, un nu ierauga, ka ābelei pilni zari ar zaļām lapām un zelta āboliem. Ķēniņam liels brīnums, cik ķēkšas dēls liels gudrenieks: kā noteicis, tā arī viss noticis.
Diena pagāja, pienāca vakars, vakarā ķēkšas dēls saka un ķēniņa: "Tā ābele jāvaktē par nakti, ka zaglis nenozog kādu ābolu."
Ķēniņa dēli saka: "Kas tur zags?"
Ķēkšas dēls pastāv, ka vajaga vaktēt par nakti.
Pirmam nu jāiet vecākam ķēniņa dēlam vaktēt. Vakariņas paēdis, vecākais dēls paņem visādas gr āmatas, aizdedzina sveci, iziet ārā uz balkūna, sēd pie galda un lasa grāmatas. Tā īsu laiku kavēdams, vaktē ābeli. Visa nakts pagājusi, jau liela gaisuma izplētusies - nu vairs neviens nezags. Ķēniņa dēls ieiet istabā, liekas gultā gulēt un izguļas. Rītā visi uzceļas, paēd brokastis, nu ķēkšas dēls saka: "Iesim ārā paskatīties, vai nav kāds ābols nozagts?"
Iziet visi ārā: uz balkūna, izskaita ābolus - viena nav, viens ābols ir nozagts. Ķēniņa dēls nav zagli novaktējis.
Diena paiet, pienāk vakars, ķēkšas dēls saka uz ķēniņa : "Šovakar vajga iet jaunākam dēlam vaktēt ābeli."
Paēdis vakariņas, jaunākais dēls paņem visādas grāmatas, iededzina sveci, iziet ārā uz balkūna, atsēstas pie galda un lasa grāmatas. Tā īsu laiku kavējot, nakts pagājusi, liela diena jau ieplētusies. Gājis istabā iekšā un licies gulēt gultā.
Rītā visi uzcēlušies, paēduši brokastis, gājuši ārā uz balkūna, izskaitījuši ābolus - viena ābola akan trūkst. Jau divi āboli nozagt i.
Diena pagāja, pienāca vakars, nu gāja ķēkšas dēls vaktēt. Tas ar paņēmis visādas grāmatas ko lasīt īsam laikam, iededzinājis sveci, izgājis ārā uz balkūua atsēdies pie galda un lasījis visu nakti grāmatu. Nakts pagājusi, izplēšas diena, pašreiz uznākusi saule augšā - tad atskrējis zelta putniņš, ielaidies ābelē noknābis vienu zelta ābolu un aizlaidies ar visu ābolu pŗojām.
Ķēkšas dēls noskatījies, uz kuŗu pusi aizskrējis putniņš, tad gājis istabā iekšā un licies gultā gulēt.
Rītā visi uzcēlušies, paēduši brokastis, izgājuši ārā uz balkūna, izskaitījuši ābolus - viena trūkst, ir nozagts. Ķēkšas dēls stāsta: "Es novaktēju, kas nozaga. Kad saule pašu reizi kā uzlēca, tad ielaidās zelta putniņš, noknāba vienu zelta ābolu un aizlaidās ar visu projām."
Tālāk viņš saka uz ķēniņa: "Mums visiem trim ir jājāj meklēt rokā to zelta putniņu."
Ķēniņa dēli gan negribējuši jāt, bet nekas nelīdzējis, bijis jājāj meklēt. Ķēniņš licis, ka vajga jāt. Vienā dienā visiem trim vajadzējis sataisīties, paņemt arī ēdienu un naudu līdzi. Rītā liek staļļa puišam apseglot trīs zirgus. Staļļa puisis apseglo trīs zirgus, pieved pie balkūna durvim, visi trīs iznāk ārā, uzsēstas katrs savam zirgam mugurā un izjāj no piļsētas laukā. Ķēkšas dēls jāj papriekšu, tas ceļa vedējs, tas jau redzējis, uz kuru pusi aizskrējis zelta putniņš. No pilsētas izjāj pa vienu ceļu. Kādas verstes nojājuši, pienāk pie vienām krustcelēm, kur tālāk nāk divi ceļi. Piejājuši aptura zirgus un nu paši runā: "Pa kuru ceļu nu jāsim? Visi trīs vairs pa vienu ceļu nejāsim, šķirsimies nu labāk laukā!"
Ķēniņa dēli saka uz ķēkšas dēla: "Mēs jāsim par šito ceļu un tu jāj par to ceļu!"
Ķēkšas dēls ir mierā, izdalās ar. Ķēniņa dēli aizjāj abi divi par vienu ceļu, un ķēkšas dēls jāj viens pats par savu ceļu. Ķēniņa dēli sarunājušies: "Mēs divi drīzāki dabūsim kā viņš viens."
Jājuši, jājuši vairāk dienas, bet nekā nedabūjuši.
Ķēkšas dēls nojāj kādas divas verstes no krustcelēm, kad pārlec par grāvi vecs vilks, nostājas priekšā, aptura to un prasa: "Atdod man zirgu, es apēdīšu, man ēst gribas!"
Viņš atbild vilkam: "Es nedošu, man ir tālu jājāj."
Vilks pārlec par grāvi atpakaļ, viņš jāj tālāk uz priekšu. Kādu versti pajājušam, pārlec akan vilks par grāvi, aptura zirgu un prasa: "Atdod zirgu, es apēdīšu, man ēst gribas."
"ES nedošu, man tālu jājāj!"
Vilks pārlec par grāvi, viņš jāj tālāk. Kādu versti pajājušam, vecais vilks vēl reiz pārlēcis par gŗāvi, aptura zirgu un prasa: "Atdod man zirgu, man ēst gribas. Es apēdīšu!"'
Ķēkšas dēls domājis: "Nu ir slikti, nu jāpaliek kājeniekam!"
Kāpis arī no zirga zemē, noņēmis seglus, nomaucis iemauktus, atdevis zirgu vilkam. Vilks zirgam pie rīkles klāt, pārkodis rīkli un apēdis zirgu. P'ats stāvējis un skatījies, ka apēdis. Tad vecais vilks prasījis ķēkšas dēlam: "Kur tu gribēji jāt?"
Kēkšas dēls nu izstāstījis vilkam: "Jāju meklēt zelta putniņu."
Vilks saka: "Apseglo mani tāpat kā zirgu!"
Ķēkšas dēls uzlika vilkam seglus uz muguras, sasprēdzēja seglus, uzlika iemauktus galvā un dzelžus mutē kā zirgam. Vilks teica: "Sēsties man mugurā un saturi tikai cepuri, ka nenokrīt no galvas!"
Viņš uzsēdās mugurā, vilks aizskrēja kā vējš un aiznesa viņu uz cita ķēniņa zemi pie pašas ķēniņa pilsētas. Krūmos apstājies, viņš teica: "Kāp nost no muguras!"
Ķēkšas dēls nokāpa, vilks stāstīja: "Ej pilsētā, tur ir ķēniņa pils, un vakarā ieej ķēķī, aizlien aiz ūdens baļvas, nogulsties zemē un paslēpies, ka lai tevi meitas neierauga. Naktī, kad visi aiziet gulēt un mierīgi guļ, tad tu lien laukā, izej no ķēķa ārā un kāp pa trepēm augšā! Tur ir liela zāle, ej tur ieškā, tur kaktā ir zelta būŗis un zelta putniņš iekšā. Bet ķēniņam ir divpadsmit sulaiņi, un katrs sulainis guļ savā kambarī. Divpadsmit drātes gali ir piesieti pie zelta būrīša un katrā kambarī akan otri drātes gali ar pulkstenīšiem. Ņem tikai putniņu, būri neaiztiec!"
Ķēkšas dēls aiziet uz pili, uzkāpj augšā, tad saņem ar rakām labi cieti būrīti un rauj, ar kāju atspēries. no sienas nost. Būrīti gan norauj, bet te uzskrien visi divpadsmit sulaiņi augšā, saņem zagli cieti un ieliek cietumā.
Rītā, kad ķēniņš uzcēlies, sulaiņi ved jauno zagli ķēniņa priekšā un stāsta, ka tas gribējis nozagt zelta putniņu. Ķēniņš redzējis, ka jaunais zaglis ir ļoti gudrs, sacījis šim: "Tam un tam ķēniņam ir divpadsmit ēzeļi. Nozodz tos un atved man, tad es tev atdošu zelta putniņu."
"Es apņemos arī nozagt."
Nu palaida, ķēkšas dēlu vaļā un šis aizgāja krūmos pie vecā vilka, izstāstīja tam visu savu nelaimīgo notikumu, ka bija cietumā gulējis, ķēniņš licis nozagt divpadsmit ērzeļus. Vecais vilks ir dusmīgs, negrib nest viņu tālāk. "Tu tik pat neizdari, kā es tevi izmācu!"
Dēls tomēr pielūdzās un vilks teica: "Sēsties mugurā!"
Ķēkšas dēls uzsēdās vilkam mugurā un turēja ar roku cepuri, jo vilks tikpat kā vējš aizskrēja uz citu ķēniņa zemi. Ieskrējis pie pilsētas krūmos, vilks apstājās un teica: "Kāp nost no muguras!"
Šis nokāpa ar. Vilks nu izstāstīja: "Ieej pilsētā, nopirc vecas noplīsušas drēbes un uzvelc šīm drēbēm virsū, saģērbies par nabagu. Tad nopirc vienu pusstopu brandvīna un miega zāles, ieber tās brandvīna pudelē un vakarā aizej pie ķēniņa zirga staļļa, atsēdies zemē un raudi. Iznāks kučurs ārā, tad lūdzies kučuru, lai ļauj nakti pārgulēt stallī. Piedzirdi kučurus, un kad tie būs aizmiguši, tad dabīsi tos ērzeļus. Nomauc visiem ērzeļiem iemauktus no galvām un attaisi durvis vaļā. Pirmo ērzeli apgriez steliņģī apkārt, uzkāp tam mugurā un saki: "Nu brāļi, visi līdzi!" Tad visi ērzeļi ies cits citam līdzi."
Viņš ar' tā visu izdarīja. Kučuri ielaida ar' stallī pārgulēt par nakti. Kučuru bija divpadsmit, katram ērzeļam savs kučurs. Durvim bija divpadsmit stieņi, Katrs kučurs aizslēdza savu stieni un palika atslēgu zem sāniem un pats uzgulās virsū. Nabadziņš atsēstas savā vietā, sāk ēst, izvelk brandvīna pudeli, izrāda, it kā dzertu un dod kučuriem ar'. Kučuri izdzēruši visu pudeli, nu liekas visi gulēt. Tūlin visi kučuri aizmieg. Nabags uzceļas, izvelk atslēgas, atslēdz visus stieņus vaļā. Bet nabagam aizmirsušies teikt īstie vārdi. Viņš nomaucis gan visiem ērzeļiem iemauktus, ataisījis durvis vaļā, iegājis pie pirmā ērzeļa steliņģī, apgriezis apkārt, uzkāpis mugurā un, laukā jādams, teicis uz ērzeļiem: "Nu, brāļi, visi reizē!"
Ērzeļi arī visi reizē gribējuši skriet laukā, bet saspriedušies durvīs. Tur izcēlies liels troksnis, kučuri uztrūkuišes, saņēmuši nabagu cieti, ielikuši to da rītam cietumā.
Rītā, kad ķēniņš jau uzcēlies augšā, kučuri veduši nabagu pie ķēniņa un stāstījuši, ka tas gribējis izzagt ērzeļus no staļļa. Ķēniņš apskatījies gudro zagli, teica viņam: "Tam un tam ķēniņam ir skaista princese. Ja tu vari to nozagt un man atvest, tad es tev atdošu tos divpadsmit ērzeļus."
Nabags ar apņēmies nozagt, un ķēniņš palaidis viņu vaļā. Ķēkšas dēls nu aizgājis uz krūmiem pie vilka. Vecais vilks tup krūmos un gaida. Pieiet pie vilka, izstāsta vilkam, ka viņam misējies, un kas viņam tagad uzdots. Vilks saka: "Es zinu gan, kur tas ir, bet es tevi vairs nenesīšu. Tu jau manu noteikumu nemaz neizpildi!"
Nu viņš tikmēr lūdzies veco vilka, kamēr pielūdzis. Vilks teicis: "Sēsties mugurā!"
Viņš uzsēdies mugurā vecam vilkam, un tas tikpat kā vējš aizskrējis uz tā ķēniņa zemi. Ieskrējis krūmos, apstājies un teicis: "Kāp nost no muguras! Aizej pilsētā, nopirc sīpolus, ej apskaties, kur ir ķēniņa pils, izgulies līdz vakaram, bet tad rītā agri vēl tumsā aizej pie ķēniņa pils. Blakus balkūnam, otrā tāžā ir tas logs. Rītā ķēniņa meita uzcelsies, attaisīs logu vaļā, un tu nosēsties pret logu zemē, paberzē ar sīpoliem acis un raudi. Pēdīgi ķēniņa meita nāks zemē apprasīties, kādēļ, tu raudi? Tad tu apķer viņu ap vidu un steidzies šurp pie manis!"
Ķēniņa meita attaisīja logu vaļā un sukāja galvu. Rēdzēdama nabagu, viņa nometa zemē trīs rubļi naudas. Nabags gan paņem naudu, bet vēl sēd un raud. Ķēniņa meita saka rokas meitai: "Nogriez maizi, uzsmērē sviestu un iznes nabagam!"
Meita ar' tā izdarīja un iedeva maizi nabagam. Nabags gan apēd maizi, bet vēl raud. Princesei bija nabagā žēl, viņa nokāpa zemē, piegāja pie nabaga un prasīja: "Kas tev kaiš, ka tu raudi? Celies augšā!"
Nabags cēlās kājās, piegāja klāt, apņēma ar rokām princesei ap vidukli un aiznesa to projām. Nu viņi nonāk uz krūmiem pie vecā vilka, kas bija priecīgs, ka viņš atnesis princesi. Vilks saka: "Sēdies uz segliem man mugurā!"
Uzsēdās ar abi divi uz segliem un nu vilks kā vējš skrien atpakaļ uz tā ķēniņa pilsētu, kur bija tie ērzeļi. Ieskrējis krūmos, viņš saka: "Kāpiet nost! Bet varbūt tev pašam patīk princese?"
"Patīk gan, bet viņa jāved tam ķēniņam, jāatdod!"
Vilks teica princesei : "Palieciet jūs tepat! Es iešu jūsu vietā!"
Vilks nu aizgāja kopā ar ķēkšas dēlu. Ķēniņš ieraudzījis, ka zaglis ved skaisto princesi, izgājis uz balkūna. Dēls pievedis vilku princeses izskatā. Ķēniņš ieved princesi istabā un lūdz pagaidīt, kamēr pats ienākšot. Tad iziet, aizslēdz durvis, aiziet uz stalli un atdod zagļam divpadsmit ērzeļus. Zaglis paņem uzsēstas vienam mugurā un pasaka: "Nu, brāļi, visi līdz!"
Ķēkšas dēls aizjāj un, ērzelis cits pakai citam skrien līdz no pilsētas ārā krūmos pie princeses. Vilks pa to laiku jau ir izmucis un saka uz ķēkšas dēlu: "Nu tev ir princese un divpadsmit ērzeļi."
Ķēniņš iegājis pilī savā kambarī, pārģērbies krāšņotās drēbēs, tad gājis uz brūtes kambari, atslēdzis durvis vaļā - kambaris tūkš, princese pazudusi. Ķēniņš aiziet uz stalli, stallis ar tukšs ērzeļi projām.
Vilks ar visiem ērzeļiem akan aizskrien uz citu ķēniņa pilsētu un krūmos iekšā, tai pašā vietā, kur pirmo reiz apstājās. Vilks saka: "Nu tev jāatdod ķēniņam tie divpadsmit ērzeļi par to zelta putniņu. Varbūt tev pašam patīk tie ērzeļi?"
"Man patīk gan!"
Vilks saka: "Palieciet jūs tepat krūmos, es iešu tavā vietā!"
Vilks, pārvērties par cilvēku, aiziet uz ķēniņa pili ar visiem divpadsmit ērzeļiem. Ķēniņš izdzirdis ērzeļu rēkšanu, tūlin no pils ārā un ierauga, ka zaglis atved ēzeļus. Ķēniņš atdod par ērzeļiem zelta putniņu, kopā ar zagli aizved ērzeļus uz stalli, ieliek tos steliņģos un piesien. Tad aizslēdz staļļa durvis, iebāž atslēgu kabatā. Bet zelta putniņu nesot, vilkam aizskrien līdzi arī visi divpadsmit ērzeļi. Ķēkšas dēls nu ir bagāts vīrs; viņam pieder divpadsmit ērzeļi un skaistā princese. Par kādu divu stundu laiku ķēniņš gājis uz stalli ērzeļiem auzas iebērt - zirgiem jau ēst gribas. Viņš atslēdzis durvis vaļā, iegājis iekšā - tukšs stallis, neviena ērzeļa! Tad viņš saka uz kučura: "Rau, kā gudrais zaglis apzaga. Atdevu tam vēl zelta putniņu."
Vilks iedod putniņu ķēkšas dēlam un saka: "Sēsties man mugurā!"
Viņi uzsēdās, vilks aiznesa tos atpakaļ uz to pašu vietu, kur apēda viņam zirgu uz ceļa. Tad viņš teica.: "Kāpiet nost no manas muguras. Noņem man arī, seglus un iemauktus un apseglo vienu ērzeli! Kad jūs aizjāsit pie krustcelēm, tur ir pļaviņa lielceļa malā, un tai pļaviņā ir avots. Tur palaidiet ērzeļus, lai ieēd, un padzirdiet pie avota! Jūs neesat trīs naktis gulējuši, jums nāks miegs. Kad princese guļ, tu neguli, tu vaktē! Kad princese uzceļas, tad akan tu guli, un princese lai vaktē. Jo tad tur jās abi ķēniņa dēli, un ja viņi atradīs ka jūs guļat, tad viens ķēniņa dēls nocirtīs tev ar zobinu galvu."
Vilks atvadījās no viņiem, pārlēca pār grāvi pāri un pazuda mežā. Ķēkšas dēls ar princesi jāja uz priekšu, kamēr piejāja pie krustcelēm, nojāja no lielceļa nost pļaviņā, padzirdīja ērzeļus un palaida pļaviņā, lai ieēd. Spīdēja silta saulīte, viņi paši atsēdās pie avotiņa un beidzot abi divi aizmina cietā miegā. Ķēniņa dēli, atpakaļ jādami, atrod pļaviņā divpadsmit dārgus ērzeļus, zelta putniņu ar zelta būrīti un skaisto princesi guļam pie ķēkšas dēla. Bet ķēniņa dēli abi divi sarunājušies: "Nocirtīsim ķēkšas dēlam galvu un paņemsim princesi, ērzeļus un zelta putniņu!"
Kēniņa dēls izvilcis zobinu un nocirtis ķēkšas dēlam galvu. Un tad cēluši princesi augšā. Viņa uzmodusies ierauga, ka brūtgānam nocirsta galva, blakus stāv divi sveši puiši un dod viņai roku. Ķēniņa dēli nu pavēlē princesei: "Notupsties uz ceļgaliem pret mums un pazvērē, ka tu nevienam pašam nestāstīsi, ka mēs nocirtām ķēkšas dēlam galvu."
Ķēniņa vecākais dēls saka: "Tev ir jāapņemas man par sievu būt."
Princesei ,gan bija ļoti žēl sava brūtgāna, ber nekā vairs nevarēja darīt. Ķēniņa dēli runā tālāk: "Kad aizjāsim mājā, tad tu stāsti mūsu tēvam, ka mēs dabūjām tevi, divpadsmit ērzeļus un zelta putniņu."
Ķēniņa dēli uzceļ princesi uz ērzeļa, paņem zelta putniņu ar zelta būrīti, sēstas arī paši ērzeļiem mugurā un jāj projām uz savu pilsētu.
Bet visi ērzeļi gāja bēdīgi nokāruši galvas uz zemi, un arī zelta putniņš bēdīgs tupēja savā būrītī, zinādams, ka saimnieks ir pagalam. Ķēniņa dēli un princese, visi trīs, iejāj tēva pilsētā un pasauc kučurus, lai nāk zirgus saņemt. Kučuri iesteidzas, saņem visus zirgus un aizved uz stalli. Ķēniņa dēli ieiet pilī iekšā pie tēva un rāda tam savu brūti un zelta putniņu. Tad viņi stāsta, ka viņi dabijuši citu ķēniņu zemēs princesi, divpadsmit skaistus ērzeļus un zelta putniņu. Vecais ķēniņš ļoti priecājas, bet prasa ar' dēliem, kur ķēkšas dēls palicis; ka tā vēl nav mājā.
"Kad mēs jājām projām, tad mēs piejājam pie vienām krustcelēm. Tur bija divi ceļi un tad mēs tur izšķīrāmies. Mēs abi jājām par vienu ceļu, bet viņš aizjāja par otru ceļu. Kur viņš aizjāja, to mēs nezinām."
Bet vecajam ķēniņam ir ķēkšas dēla ļoti žēl, ka tas nav mājā.
Ķēniņa dēls grib tūlin salaulāties, bet princese vēl nē. Viņa saka: "Es gribu notrūvēt veselu mēnesi, jūs jau gan zinat, par ko."
Brūtgāns ir ar mieru un atļaun, bet viņa gaida uz vecā vilka palīdzību. Princese prasa brūtgānam: "Dod man vienu kambari, kur man veselu mēnesi dzīvot, tā ka nevienam puisiešam nav brīvu tur ieiet, ne tev, ne tavam brāļam, ne tavam tēvam; tikai istabas meita un ķēkša var nākt, kas ienes ēdienu un mani apkalpo."
Ķēniņa dēls arī visu tā ierīko, kā princese paģērējusi. Viņa dzīvo savā kambarī un lūdz Dievu, lai Dievs uzsūtītu veco vilku viņas pirmajam brūtgānam, kā tas viņu varētu atdzīvināt.
Pagājis trūves mēnesis un ķēniņa dēls iegājis pie līgaviņas un teicis: "Nu ir beigusies trūvēšana, iesim nu uz mācītāju uzdoties!"
Nekas nelīdzējis, gājusi ar' pie mācītāja. Tad princese saka uz brūtgāna: "Pašūdini man laulājamo zīda kleitu!"
Brūtgāns nopircis bodē zīda drēbi, iedod šuvējai, lai pašūn. Šuvēja aizgājusi pie princeses, noņēmusi mēru, izgriezusi, pašuvusi un aiznesusi ķēniņa dēlam. Tas aizmaksājis par kleitas šūšanu un atdevis to brūtei. Bet princese saka uz brūtgāna: "Vēl vaiga laulājamo kurpju. Pašūn man tādas, ka akurāt labi der uz kājas!"
Ķēniņa dēls saziņo visus kurpniekus, cik vien ir pilsētā. T'ie ar' visi sanākuši un ķēniņa dēls saka: "Ķurš jūs paņemsities pašūt manai brūtei tādas kurpes, kā liet uzlietas uz kājas, dabūs tūkstoš rubļu; bet ja tādas nepašūs, tad likšu nocirst galvu!"
Kurpnieki nobijušies un neviens nepaņēmies šūt. Bet viens vecs vecs kurpnieks tomēr uzņēmies pašūt tādas kurpes. Tad brūtgāns citus kurpniekus atlaidis, lai iet mājā, bet veco kurpnieku vedis kambarī pie princeses. Kurpnieks piegājis, nomērījis kāju, nopircis ādas un tūlin iesācis šūt kurpes.
Tad arī vecais vilks iedomājies par ķēkšas dēlu, vai tas nav nokauts, gājis uz pļaviņu lūkot un atradis viņu pie avotiņa nokautu, drēbes jau bijušas appuvušas. Vilks viņu pievilcis pie avotiņa un nomazgājis ar ūdeni tīru, tad paņēmis galvu, pielicis klāt un pieaudzējis. Bet neiznācis paŗeizi mute bijusi uz muguras pusi, pakausis pret krūtim. Vilks apskatījies, ka nav riktīgi, norāvis galvu nost, nomazgājis par jaunu un pieaudzējis, kā nākas. Ķēkšas dēls uzmodies kā no miega, palicis dzīvs, uzcēlies kājās.
Vilks saka: "Nu redzi, ka tu mani neklausīji, tev nocirta galvu. Tavai brūtei būs kāzas ar ķēniņa dēlu, bet nu sēsties man mugurā, es tevi aiznesīšu uz pilsētu!"
Ķēkšas dēls uzsēdies ar' vilkam mugurā, un tas kā vējš aizskrējis uz pilsētu. Nonācis tivu klāt pie pilsētas, vilks pamācīja ķēkšas dēlu: "Ej pilsētā, tur un tur dzīvo vecs kurpnieks. Uzdodies par smalku kurpnieku, tad viņš tevi pieņems un dos tev šūt princesei laulājamās kurpes. Kad pašūn kurpes, tad iesit ar zelta štiptēm savu vārdu kuŗpēm papēžos. Tad viņa ieskatīsies, ka tu esi šuvis, un uzmeklēs tevi."
Kad visu bija izstāstījis, tad viņš tam pateicās, un vilks turpat mežā pazuda. Ķēkšas dēls aizgāja uz pilsētu, uzmeklēja veco kurpnieku un pieteicās par smalku amatnieku. Kurpnieks viņu pieņēma un tas sēdās pie galda klāt un sāka šūt. Līdz vakaram viņš pašuva kurpes un iesita ar zelta štiptēm papēžos savu vārdu. Kurpes nu bija gatavas. Rītā vecais kurpnieks aiznes kurpes uz ķēniņa pili un nodod ķēniņa dēlam. Tad abi divi iegāja pie princeses, kas labi jo labi apskatīja kurpes un arī ieraudzīja papēžos iesistu sava mīļākā drauga vārdu. Uzmaukusi kurpes kājās, viņa teica ķēniņa dēlam: "Tās kurpes ir kā liet uzlietas uz manām kājām. Nu tikai aizmaksā kurpniekam par darbu!"
Ķēniņa dēls iziet pēc naudas, princese par to laiku prasa kurpniekam: "Kas tās kurpes šuva? Tu pats viņas nešuvi?"
Kurpnieks stāsta: "Aizvakar vakarā ienāca viens zellis, es viņu pieņēmu un viņš uzšuva tās kurpes."
Princese saka: " Kad aizej mājā, tad saki, lai viņš atnāk šurp pie manis. Es viņam kaut ko pastāstīšu."
Brūtgāns ienes naudu un samaksā kurpniekam tūkstoš rubļu par kurpēm. Kurpnieks aizgājis mājā un teicis jaunam zeļļam, lai aiziet uz pili pie princeses. Viņš neiet, guļ tik gultā. Princese nevarējusi sagaidīt, likusi kučuram, lai iejūdz zirgu un liek sulaiņam ar kučuru aizbraukt un atvest to zelli šurp pilī. Kučurs iejūdz zirgu un ar sulaini abi divi aizbrauc turp. Piebrauc pie istabiņas, sulainis ieiet iekšā, atrod šo gultā. Viņš ceļ augšā - neceļas, nevar dabūt no gultas laukā. Sulainis iet ārā, iesēstas arā vāģos, aizbrauc uz pili un izstāsta princesei, ka tur ir gan tas zellis pie kurpnieka, bet nevar dabūt ārā, nenāk.
Princese stellē sulaini uz stalli: "Pasaki kučuram, lai sajūdz visus divpadsmit ērzeļus pie karietes, un lai piebrauc pie pils durvim. Es pati braukšu tur."
Kučuri arī iejūguši divpadsmit ērzeļus, un piebrauc pie pills durvim. Princese iznāk ārā, iesēstās karietē un aizbrauc uz kurpnieku. Viņa piegāja pie gultas, pakustināja zelli un teica: "Celies augšā, mans mīļākais!"
Viņš nu ar' uzcēlās, izkāpa no gultas un abi karsti noskūpstījās. Tad abi izgāja ārā un iesēdās karietē. Ērzeļi, redzēdami savu saimnieku, sacēluši galvas uz augšu, sākuši rēkt un danciski vien skrējuši pa ielu līdz pilij. Zelta putniņš, izdzirdējis ērzeļus rēcam, arī sācis dziedāt un trikšināt pa savu būri, tā ka visa pils skanējusi.
Princese ar savu brūgtānu, ķēkšas dēlu, piegājuši pie vecā ķēniņa un stāstījuši: "Šitas ir tas vīrs, kas mani nesa sev līdzi, kas dabija divpadsmit ērzeļus un zelta putniņu. Abi jūsu dēli bija norunājuši nogalināt manu brūtgānu. Vecākais nocirta viņam galvu un nozvērināja mani, ka man nav brīvu nevienam par to stāstīt. Vecais vilks viņu tomēr atdzīvinājis."
Vecais ķēniņš bija ļoti priecīgs par ķēkšas dēlu un drīz vien viņi abi divi salaulājās.
Vecākais ķēniņa dēls bija ieraudzījis, ka ķēkšas dēls brauc ar princesi pie pils durvim, attaisīja logu vaļā, laidās uz galvas zemē un nositās uz ielas. Otrs jaunākais dēls akan metis kūleni uz trepēm un arī nosities pagalam. Sulaiņi ieiet pie vecā ķēniņa un pastāsta, ka viņa abi divi dēli nositušies. Ķēniņš iziet, apskatās savus abus dēlus un ļoti nožēlo viņus, bet tamēr atzīst, ka viņa dēli paši bijuši vainīgi. Ķēniņš iztaisījis bēres un paglabājis savus dēlus uz visu mūžu, lai guļ, ka bija izdarījuši tādu slepkavību. Viņš vēl nodzīvoja kādus gadus spirgts un vesels un kad palika vecs un nespēcīgs, tad atdeva valdīšanu ķēkšas dēlam. Vēl padzīvojis kādus gadus, vecais ķēniņš nomira, ķēkšas dēls to glīti paglabāja, kā pienākas, un tad palika par mantinieku uz visiem laikiem. Nu viņš dzīvo ar savu princesi laimīgi un valda par savu zemi.