Zelta putns.

16. A. 550. 314. Z. k. Rakstu krājums, II, 1884, 106.

Vienam ķēniņam bija trīs dēli: divi gudri. trešais glups. Tam ķēniņam bija arī dārzā viena ābele ar zelta āboliem, bet no tās katru nakti pazuda viens zelta ābols. Ķēniņa dēls nu apņēmās katrs savu nakti vaktēt to ābeli. Pirmā naktī gāja viens gudrais dēls vaktēt, bet tas neko neredzēja. Otrā naktī gāja otrs gutdrais vaktēt, bet arī tas tāpat ka pirmais neko neŗedzēja.
Trešā naktī bija jāiet glupajam dēlam ābolus vaktēt. Pašā pusnaktī viņš redzēja zelta putnu atskrejam, ābelē ielaižamies un vienu ābolu noraujam. Glupais pielavījās skaistajam putnam klāt un izrāva tam vienu zelta spalvu. Rītā viņš rādīja šo spalvu tēvam un brāļiem un izstāstīja, kāds īsti esot šis ābolu zaglis.
Tad abi gudrie brāļi apņēmās iet zelta putnu uzmeklēt. Tā nu viņi apsegloja savus zirgus un devās ceļā. Kādas dienas jājuši, tie piejāja pie viena staba, no kuŗa šķīrās divi ceļi. Staba labajā pusē bija rakstīts: "Kas pa šo ceļu jās, tas pats dabūs galu."
Kreisajā pusē atkal bija rakstīts: "Kas pa šo ceļu jās, tā zirgs dabūs galu."
Abi brāļi, neticēdami ceļa rādītājam, aizgāja pa to ceļu, kas rādīja, ka pašam būs gals. Nebija necik tālu jājuši, kad tie arī pārvērtās par vilkiem.
Kad tēvs un glupais dēls nevarēja viņus mājā sagaidīt, tad glupais apņēmās iet brāļus meklēt. Arī glupais jāia papriekšu pa to pašu ceļu un piejāja pie tā staba, kur šķīrās abi nelaimes ceļi. Tālāk glupais aizjāja pa otru ceļu, kur zirgam jādabū gals. Kad viņš pa šo ceļu bija kādu gabalu nojājis, tad apstāja to vilki un saplēsa zirgu. Tā nu viņš gāja raudādams kājām uz priekšu.
Te viņu sastop viens vilks un prasa: "Kur tu iesi?"
Kad nu viņš tam izstāsta savu likteni, tad vilks tam saka : "Kāp man mugurā!"
Glupais nu arī uzsēdās vilkam mugurā, un tas viņu aiznes pie tā ķēniņa, kam piederēja tas zelta putns. Tad nu vilks viņu pamācīja: "Tas putns ir gan skaists, bet viņa būrītis ir vēl skaistāks. Tā tu nedabūsi un sargies, ka tu pie tā nepieduries! Ja tu piedursies pie būrīša, tad ļaudis tevi noķers."
Glupais tomēr neklausīja vilka un lūkoja nozagt zelta putnu ar visu skaisto būrīti. Tiklīdz kā viņš piedūrās pie būrīša, tūlīt sāka zvanīt pulksteņi visā ķēniņa pilī un ķēniņa ļaudis noķēra glupo. Kad nu šo aizveda uz ķēniņu tiesāt, tad ķēniņš tam sacīja: ,,Vienam ķēniņam ir tāds zirgs: viena spalva zelta, otra dimanta. ja tu man atvedīsi to zirgu, tad es tev atdošu šo putnu ar visu būrīti."
Glupais nu gāja atkal raudādams pa ceļu tālāk. Viņš satiek atkal to pašu vilku, kas saka: "Sēdies man mugurā!"
Vilks nu viņu aiznesa līdz tā ķēniņa vārtiem, kam piederēja skaistais zirgs, un aiznesis to atkal pamācīja: "Tas zirgs ir gan ļoti smuks, bet viņa iemaukti un segli ir vēl smukāki. Sargies tos zagt, jo tos tu nedabūsi! Ja tu viņus zagsi, tad ļaudis tevi noķers."
Glupajam atkal notika tāpat, kā vilks bija sacījis. Tiklīdz kā šis ņēma skaistā zirga iemauktus un seglus, tā ļaudis to tūliņ noķēra. Kad šo aizveda uz ķēniņu tiesāt, tad ķēniņš tam sacīja: "Tālu, tālu vienam ķēniņam ir ļoti skaista meita. Ja tu man to atvedīsi, tad es tev atdošu zirgu ar visiem iemauktiem un segliem."
Glupais dēls nu gāja atkal tālāk bēdādamies un satika to pašu vilku. Vilks tam sacīja, lai sēžas šam mugurā, un iedeva tam vienu susekli, ābolu un palagu. Tā viņš nojāja pie tā ķēniņa pilsdārza, kur patlaban soļoja tā skaistule, bet ap to dārzu bija apvilkta liela gaŗa aukla, tiklīdz kā tur piedurtos, tūlīt pilī dzirdētu troksni. Vilks ielēca gluži viegli dārzā iekšā, ka nemaz pie auklas nepiedūrās. Glupais nu steigšus saķēra princesi un sēdās ar viņu vilkam mugurā. Bet atpakaļ lecot, vilkam piedūrās pakaļkājas pie auklas un tūlīt pilī dabūja zināt, ka ķēniņa meita nozagta. Ķēniņš nu ātri vien dzinās ar lielu spēku zagļiem pakaļ, bet kad jau bija klāt, tad vilks pasacīja glupajam: "Nomet susekli!"
Tūliņ tur izcēlās liels biezs mežs. Kamēr pakaļdzinēji jāja ap mežu apkārt, tikām bēgļi jau bija tālu aizskrējuši. Kad ķērāji atkal jau tuvojās glupais nometa ābolu zemē, un no tā ābola izcēlās liels, augsts un garš kalns. Te jau varēja redzēt tā ķēniņa pili, kur atradās smukais zirgs. Ķērāji jau bija trešo reizi gluži tuvu, tad glupais nometa palagu zemē un tur nu izcēlās liels ezers, kur ķērāji noslīka.
Kad nu glupais ieveda skaisto meitu ķēniņa pilī, tad tam atdeva zelta un dimanta zirgu. Jājot ar to zirgu pa pagalmu, viņš saķēra arī skaistuli pie rokas uzrāva pie sevis zirga mugurā un aizskrēja kā viesulis pie pirmā ķēniņa, kur atradās zelta putns ar skaisto būrīti. Te viņš atdeva skaisto zirgu un dabūja par to būrīti ar visu putnu, ko tad uzlika uz vārtu staba. Tad viņš vēl izlūdzās no ķēniņa žēlastību, lai tam atļauj pēdīgo reizi ar stalto zirgu pajāties. Kā nu viņam atļauj, ta viņš lec zirgam mugurā, paķeŗ pie vārtiem putnu ar būrīti un aizbēg. Turpat tuvumā viņu gaidīja skaistā ķēniņa meita, ko tad arī paņem zirga mugurā.
Tā nu viņi jāia dienām un naktim pa klajumiem un mežiem, kamēr nonāca pie tā staba, kur savienojās abi nelaimīgie ceļi. No turienes sāka viņam divi vilki, gauži gaudodami, līdz tecēt. Zelta putns tos pārvērta par cilvēkiem un tie izrādījās par glupā brāļiem. Nu ceļoja visi kopā priecīgi uz māju.
Kopā ceļojot, šiem uznāca skaudības gars pār sava glupā brāļa laimi. Viņi abi sarunājās, nokāva savu glābēju, sakapāja to gabalos un izkaisīja kādā dīķī.
Pie šā dīķa gadījās nejauši pienākt tam vilkam, kas glupo bija izvadājis pie trim ķēniņiem. Tas te laka ūdeni un saoda sava drauga smaku. Viņš nu salasīja visus gabaliņus un salika tos pēc kārtas, tā ka tik dzīvības viņam vairs trūka. Tad viņš ieraudzīja kokā vārnu, kas baroja savus bērnus pereklī. Tā viņš nu saka vārnai: "Ja tu man neatnesīsi veselības un dzīvības zāles, tad es apēdīšu tavus bērnus!"
Vārna par to sabijās, aizskrēja un atnesa vienu pudelīti veselības un otru dzīvības zāļu. Nu vilks aplaistīja salasītos glupā miesas gabaliņus ar veselības zālēm un tūliņ saauga visi gabaliņi kopā; pēcāk viņš aplēja to ar dzīvības zālēm un nu glupais tapa dzīvs. Tad vilks lūdza glupo, lai nu šo nokaujot, bet glupais liedzās un atteica: "Kā gan es varētu būt tik nepateicīgs savam labdarītājam, kas mani vairāk reizes no nāves izglābis?"
Vilks atteica: "Ja tu mani nenokausi, tad tu pats būsi pagalam."
To dzirdēdams, glupais arī nokāva vilku, kas tūlīt pārvērtās par smuku jaunu ķēniņa dēlu. Tad jaunais princis izstāstīja, ka tā meita, ko glupais nozadzis trešajam ķēniņam, esot šā māsa. Ragana viņu esot tādēļ par vilku pārvērtusi, ka šis esot liedzies šās meitu precēt. Tā runādami, viņi nonāca pie glupā tēva pils. Te viņi dabūja dzirdēt, ka pilī patlaban vīkšot kāzas glupā vecākajam brālim ar pārvesto skaisto meitu.
Glupais nu izdomā viltu, kā šīs kāzas izjaukt. Viņš pieteicas pie ķēniņa pavāriem par ēdienu vārītāju un noliek tur apakš paša brūtes kūķa uz telēķa savu gredzenu, ko skaistule bija viņam dāvinājusi. Kad nu skaistule atrada savu gredzenu, tad viņa ļoti satrūkās un sauca pilna balsī: "Mans mīļais ir dzīvs, mans glābējs ir še!"
Gudrie brāļi gan satrūkās, bet tomēr neticēja, ka cilvēks. kas sakapāts gabalos, vēl var būt dzīvs. Tad skaistā ķēniņa meita lika kāzu viesiem paša ķēniņa priekšā nospriest: "Ko tādam lai dara, kas savu glābēju nonāvē?"
Visi viesi atbildēja: "Tāds saraustāms ar zirgeim uz četrām daļām."
Tūlīt arī atvērās durvis un ienāca glupais ar skaistules brāli. Skaistule bija tā pārņemta, ka pavisam apģība. Abi vecākie brāļi palika pavisam bāli un nezināja, ko darīt. Pēc viesu vienprātīgā sprieduma viņi abi tapa saraustīti ar zirgiem.
Izjukušo kāzu vietā tagad svinēja ar lielu godu divas kāzas. Glupais brālis, kas tagad izrādījās par visgudrāko, salaulājās ar savu pārvērsto skaistuli, bet viņa draugs, skaistules brālis, apprecēja glupā māsu.
P i e z ī m e. Pasakas uzrakstīitājs piebilst, ka minētais ezers esot dēvēts par Gilmenu. P. Š.