Zelta putns.

17. A. 550. M. Starķis, Lielvārdē. Brīvzemnieka kr. LP. VI, 954 (139, 6).

Vienam tēvam 7 dēli bijuši un viņš dēlus pa kārtai vien sūtījis dārzā zelta ābolus sargāt. Citi dēli nenosargājuši, bet muļķītis nosargājis un izrāvis āboļa zaglim, zelta putnam, trīs spalvas no astes. Tēvs sūtījis dēlus pasaulē šo zelta putnu uzmeklēt. Dēli aizjājuši un pie krusta ceļiem izšķīrušies. Muļķītis jādams saticis vilku. Tas uzsaucis, lai dodot savu zirgu apēst. Muļķītis atdevis. Vilks apēdis zirgu un tad sacījis tā: "Paņem nu sedlus, apsedlo mani pašu, kāp mugurā - es tevi aiznesīšu pie putniņa."
Labi. Vilks aiznesis muļķīti pie lepnas pils un atkal teicis: "Kāp nu zemē, ieej pils pagalmā, nostājies pie tā un tā loga un sāc labi dikti raudāt. Tad pienāks pie loga daiļa meita, to paķer un atnes šeitan."
Labi. Muļķītis tā daŗījis un atnesis meitu. Nu vilks sūtījis pēc putniņa, noteikdams, lai putniņu ņem, krātiņu neņem. Bet muļķītis ņēmis skaisto krātiņu arī un, re, kas noticis! Pulksteņi sākuši skanēt, saskrējuši kalpi iemetuši muļķīti cietumā. Bet vilks atnācis pie cietuma durvim, iebāzis asti atslēgas caurumā, atslēdzis durvis, izlaidis muļķīti un raidījis otreiz pēc putniņa. Tagad muļķītis paņēmis putniņu bez krātiņa; bet tik līdz iznācis pa vārtiem, krātiņš pats vilcies putniņam pakaļ un tā viņš taču abus dabūjis.
Pēc tam vilks sūtījis muļķīti pēc lepna zirga. Ar to tāpat noticis, kā ar putniņu. Bet beidzot, kad no cietuma izkļuvis, zirga iemaukti paši nākuši zirgam pakaļ. Tad vilks sūtījis pēc govs. Ar to tāpat - govs valgs pats nācis pakaļ. Tad sūtījis pēc mantas pils klētī, noteikdams, lai mantu ņemdams, pūru neņem; bet muļķītis ņēmis pūru, pulksteņi atskanējuši, kalpi saskrējuši un iemetuši cietumā. Bet vilks ar asti atslēdzis cietuma durvis un nu sūtījis pa otram lāgam pēc mantas. Tagad paņēmis mantu un, re, pūrs pats nācis pakaļ.
Beidzot vilks atdevis muļķītim meitu, putniņu, zirgu, govi, mantu un raidījis mājā, noteikdams, lai uz ceļa neguļot. Bet muļķītim uznācis miegs, viņš aizmidzis.
Guļot pienākuši viņa brāļi, nokāvuši to un paņēmuši visu paši. Nu vilks, tas esot bijis Dievs, atsteidzies pie nokautā un uzsaucis: "Celies augšā!" Muļķītis uzcēlies, pārgājis tukšām rokām pie tēva un ieraudzījis savu meitu, putniņu, zirgu, govi, pūru tēva pagalmā. Tūdaļ arī meita gavilējusi, putniņš dziedājis, zirgs zviedzis, govs māvusi, pūrs laistījies un tēvs visu dabūjis zināt, par ko nekrietnos dēlus sodījis; bet muļķīti uzteicis, atvēlēdams pārvesto meitu precēt.