Zelta putns.

18. A. 550. Alfreds, "Pasakas", 1893, 60. 26.

Reiz dzīvoja kāds ķēniņš. Tam bija ābele, kuŗā auga zelta āboli. Ķēniņš šo ābeli ļoti mīlēja un katru dienu gāja to apskatīt. Kādā rītā viņš ievēroja, ka āboli bija zagti. Nākošā naktī viņš sūtīja savu dēlu ābeli apsargāt. Princis aizgāja un iekāpa ābelē. Ap pusnakti pie ābeles atskrēja skaists zelta putns: tas bija ābolu zaglis. Tikko tas bija ābelē ielaidies un sācis ābolus raut tad princis to sagrāba aiz čupra un bargi uzkliedza: "Kā tu iedrošinies ābolus zagt? Šī pārdrošība tev jāaizmaksā ar savu dzīvību! vaļā tu netiksi!"
Tā runādams, viņš taisījās putnu nokaut. Zelta putns sāka lūgt, lai to atstāj dzīvu. Par atpirkšanas maksu viņš solīja lielu pulku zelta. Tas prinčam patika: viņš palaida zelta putnu vaļā. Zelta putns papurināja spārnus un zelta gabali bira kā krusa no spārnu apakšas. Tad viņš pacēlās gaisā un aizlidoja. Princis salasīja zeltu un gāja uz mājām. Rītā viņš izstāstīja tēvam visu notikušo.
Tēvam brīnuma putns tā iepatikās, ka viņš dēlam pavēlēja iet to uzmeklēt un visādā vīzē pie viņa atnest. Princis devās tūlīt ceļā. Kādu gabalu jājis, viņš nonāca kādā vietā, kur ceļi krustojās. Princis apstājās. lai apdomātos, pa kuŗu ceļu iet. Te tam piestājās kāds vīrs un sacīja: "Jaunekli, izvēlies! Jāsi pa labi - zaudēsi zirgu; jāsi pa kreisi - pazudīsi pats; jāsi pa vidu - cietīsi mūžīgas mokas."
"Kas labāks? zirgs vai pats?" princis domāja. "Griezīšos pa labi."
Un princis spieda piešus zirgam sānos un laida auļiem vien pa labi. Gabaliņu pajājušam, tam pretī skrēja briesmīgi liels vilks. Princis, to ieraudzījis, gribēja bēgt, bet vilks jau bija klāt un sagrāba zirgu pie rīkles. Princis metās no sedliem zemē. Tikko viņš bija laukā ticis, kad zirgs jau. bija vilka vēderā. Zirgu apēdis, vilks griezās pie prinča. "Nu, jaunekli, kam tāds noskumis esi?" vilks princim jautāja.
"Kā man nebūs noskumt?" princis atteica. "Tu manu zirgu apēdi; ko lai nu iesāku bez zirga? Kā lai tieku tālāk?"
"Gribu tev par zirgu atkalpot," vilks teica.
"Sēsties man mugurā: es tevi aiznesīšu, kur vien gribēsi!"
Princis bija ar mieru, viņš uzkāpa vilkam mugurā un teica: ,,Aiznes mani pie zelta putna!"
Vilks arī nebija slinks, laidās skriet un īsā laikā aiznesa princi pie kāda cita ķēniņa pils dārza, kur dzīvoja zelta putns Pie dārza nonācis, vilks apstājās. "Šinī dārzā atrodas zelta putns," viņš sacīja. "Viņš ir skaistā zelta būrītī ielikts. Tagad eji, paņem putnu un nāc atpakaļ; tik sargies, ka tu neiekāro arī būrīti līdz ņemt, citādi tevi noķers."
Princis ielīda dārzā un drīz vien atrada zelta putnu, kas mierīgi sēdēja savā būrītī.
Putnu paņēmis, princis gribēja steigties prom, bet būrītis bija gauži skaists, princis nevarēja atturēties un paņēma arī būrīti. Bet tikko tas bija noticis, tad visapkārt sāka skanēt it kā kad ar daudz zvaniem zvanītu. Dārza vaktnieki to izdzirda, pieskrēja klāt, saķēra princi ar visām zagtām lietām un aizveda uz pili pie ķēniņa.
Ķēniņš to ļoti izsunīja un sacīja: "Vai tev nav kauna, ķēniņa dēlam, zagt? Būtu tu mani lūdzis, es būtu tev to putnu dāvinājis, bet tu gribēji mani apzagt! Un tagad dzirdi: manam kaimiņu ķēniņam ir gauži skaists zirgs. Ja tu to man atvedīsi, tad es tevi atlaidīšu brīvu un arī zelta putnu atdošu; ja ne, tad tu būsi pagalam."
Tādu pavēli saņēmis, princis aizgāja bēdīgs pie vilka un izstāstīja, kā viņam gājis. ,,Slikti esi darījis." vilks sacīja, "bet lūkosim visu par labu griezt. Sēdies tik man mugurā!"
Princis sēdās vilkam mugurā, un vilks laida kājas vaļā. Īsā laikā tie nonāca pie kādas ķēniņa pils. "Te mēs esam pie mērķa," vilks teica. "Ej tik uz stalli un paņem zirgu. Turpat arī būs skaisti iemaukti; šos tu līdzi neņem; citādi tev tāpat klāsies, ka ar būrīti."
Princis aizgāja uz stalli un paņēma zirgu. Bet kā to bez iemauktiem vest? Un iemaukti ir turpat blakus, tik skaisti, ka ne nobrīnēties. Princi tie kā vilināt vilināja - viņš tos paņēma. Tūlīt sāka zirgs stipri zviegt, pils sargi to izdzirda un atskrēja uz stalli. Princis tika saķerts un novests pie ķēniņa. Ķēniņš to ļoti izsunīja un sacīja: "Vai tad tev kauna nemaz nav? Ķēniņa dēls esi un zagt eji! Būtu tu mani lūdzis, būtu tev zirgu dāvinājis. Bet tagad tev par sodu jāatved mana kaimiņa ķēniņa skaistā meita. Ja tu to izdarīsi, tad zirgs būs tavs; ja nē, tad pats pagalam."
Princis aizgāja pie vilka, kas to jau sen gaidīja, un izstāstīja, kā viņam pilī gājis. Vilks sacīja: "Slikti esi atkal izdarījis! Taču vēl šoreiz gribu tev palīdzēt. Kāp tik mugurā!"
Princis uzkāpa vilkam mugurā un īsā laikā vilks to aiznesa pie trešās ķēniņa pils. Pie pils nonākušiem, vilks apstājās un sacīja: "Tagad paliec tu še un gaidi manis! Tu jau arī še nekā neizdarīsi, bet atkal kādā spostā ieskriesi."
To teicis, vilks par sētu ielēca pils dārzā un pazuda. Pēc kāda laiciņa tas atgriezās ar ļoti skaistu princesi uz muguras. Tad viņš paņēma arī princi un nu visi trīs devās no tās vietas projām.
Drīz tie nonāca pie otra ķēniņa pils, kur princese bija jāatstāj. Bet princim skaistā jaunava gauži patika un viņam bija žēl to atdot. Tad vilks sacīja: "Es palikšu par vēl skaistāku princesi, to tu atdod ķēniņam par zirgu. Bet kad jūs būsit no pils ārā, tad tik izsaucies: "Ak. kur mans sirmais vilks!" tad es būšu tūlīt klāt."
Kā sacīts, tā darīts. Vilks palika par ļoti skaistu princesi un princis par to dabūja skaisto zirgu. Tad viņš ar savu princesi kāpa zirgam mugurā un jāja prom. Gabaliņu pajājuši, tie apturēja zirgu un princis izsaucās: "Ak, kur mans sirmais vilks!" Tūlīt arī vilks bija klāt un visi četri turpināja ceļu.
Kad pirmā ķēniņa pils vairs nebija tālu, tad vilks palika par gauži skaistu zirgu. Princis to atdeva ķēniņam un dabūja zelta putnu. Nu tas palika ļoti priecīgs un steidzās ar daiļo princesi, skaisto zirgu un zelta putnu no šī ķēniņa pils projām uz tēva mājām. Gabaliņu pagājušiem, princis apstājas un izsaucās: "Ak, kur mans sirmais vilks!"
Tūlīt arī vilks klāt un nu tie gāja visi tālāk. Beidzot viņi nonāca tai vietā, kur vilks bija apēdis prinča zirgu. Šajā vietā vilks apstājās un sacīja: "Mīļais princi! te nu mums ir jāšķiŗas. Domāju, ka būšu tev diezgan atkalpojis par padarīto skādi. Tagad man jāiet. Dzīvojat veseli! Ar Dievu!"
To teicis, vilks ielēca krūmos un pazuda. Princis noskatījās kādu laicņu tam pakaļ, tad viņš ar princesi un zelta putnu sēdās zirgam mugurā un laida auliskām vien uz tēva mājām.
Mājās princis tika ar lielām gavilēm apsveikts. Drīz pēc pārnākšanas viņš apprecēja daiļo princesi. Vēlāk, pēc tēva nāves, viņi palika par ķēniņu un ķēniņieni, dzīvoja laimīgi un dzīvo vēl šodien, ja vakar nav miruši.