Zelta putns.

19. A. 550. 853. Juris Bokums, Durbes Raibenieku Rutkos.1868. g. LP. VII, II, 25, 1, 3.

Senāk Skodē dzīvojis dikti bagāts vīrs ar trim dēliem: divi bija gudri, trešais muļķis. Viņam bijis liels ābeļu dārzs, pašā dārza vidū bijusi ābele zelta āboliem, bet ik naktis viens ābols pazudis. Tad vīrs raidījis savus gudros dēlus sargāt - nenosargājuši. Beidzot gājuši abi dui katrā pusē ābelei klāt gulēt arī nekas. Sācis muļķis dēls lūgt, lai laižot viņu arī līdzēt sargāt, bet tēvs sarājis: "Tu, mulķi, kad gudrie nenosargāja, voi tad tu varēsi? Guli tikai istubā!"
Kad muļķis tomēr lūdzis, tad atticis: "Nu, tad ej arī, kad tā dikti gribi!"
Gājis, uzkāpis ābeles zaros, nodrāzis smeilu puļķi, piesējis pie zara tiešām apakš degona
To pulķi un sēdējis. Pašā pusnakti sācis dikti miegs nākt, iesnaudies, bet tūlit degons atdūries it dikti uz puļķi - atmodies un ieraudzījis, ka viens putns knāpjot ābolu. Noķēris putnu, bet tas nu gauži lūdzies, lai laižot vaļām. Atteicis: "Nevaru laist! Kāpēc manam tēvam visus ābolus apēdi?"
Tad putns izrāvis sev spalvu un devis muļķim, teikdams: "Še tev ķīlas. Kad tev manis vajaga, paberz spalvu, būšu pie tevis; tikai tagad laid mani vaļām."
Palaidnis. Rītā tēvs izskaitījis ābolus, it neviens netrūcis. Vaicājis: "Kas tas bija, kas izgājš nakt nāca ābolus zagt?"
"Viens putns, te tā spalva."
Tēvs teicis: "Ak, tu muļķis, kam laidi putnu vaļām?"
Vīrs nu izraidījis visus trīs dēlus putnu meklēt. Gudriem dēlim deve gaužam brangus zirgus un pulka naudas līdza, bet muļķim iedeve tādu ķēvi kā tūplānam un trīs eiduki naudas. Viņi jāja visi pa vienu ceļu. Jādami iejāja lielā mežā. Tur gudrie sarunāja: "Ko mēs ar muļķi vairs jāsim līdzei? Jāsim mežāi pa labi roki, lai muļķis jāj pa kreisi!"
Bet muļķis ar tūplāna ķēvi necik nevarēja uz priekšu tikt. Te viņš ieraudzīja pempalu. To uzņēmis, sauce pilnā kaklā "Dabūju, dabūju!"
Gudrie, domādami, ka esot putnu atradis, nojāja pie viņa: "Ko dabūji?"
"Pempalu dabūju!"
Šie nospļāvās un it dusmīgi aizjāja projām. Muļķis pajāja tādu gabalu, pacēlele mucas spundu un sauce pilnā kaklā: "Dabūju, dabūju!"
Gudrie klāt atkal: ,.Ko dabūji?" "Spundu dabūju!"
Tie nospļāvās, solīdami viņu pērt, ja vēl tā saukšot, un aizjāja projām. Pajāja gabalu, muļķis ieraudzīja mucas stīpu, un bļāva pilnā kaklā: "Dabūju, dabūju!"
Gudrie klāt, lai rādot dabūto. Parāda - stīpa. Nu gribēja viņu sukāt, bet sarunāja: "Bļaustījies tikai no muļķības, ko tur izpērs?"
Viņi nu jāja labāk pa labi projām aulēkšus vien, lai muļķi vairs nei redzētu, nei dzirdētu. Muļķis uzkāpis savai tūplāna ķēvei, to arī budināja tecēt pa kreisi roki. Vakarā muļķis piesēja ķēvi pie resna ozola, pats uzkāpa ozola zaros un aizmige. Rītā nokāpa, ķēves vairs nebija, ribas vien vēl bija atlikušas, vilks bija aprijis. Cits tagad raudātu, bet muļķis deja dziedādams gar ķēves ribām, beidzot it jauki iegulās iekšāi ķēves ribās un neteice nekā. Te atnāce tas pats vilks pie ribām, muļķis teice: "Nu vairs nevaru domāt putnu dabūt, gudrie būs jau noķēruši, man ķēve pagalam."
Vilks teica, lai sēdot viņam mugurāi, būšot nonest pie mēklējamā putnu. Muļķis it žigli metās vilkam mugurā - aizskrēja pa purviem, lejām, mežiem, krūmiem, ka šim; vējš vien gar ausim svilpa. Skrēja, skrēja - piejāja pie viena kroga. Vilks teica, lai šis ejot iekšāi azaidā viņš šo krūmos pagaidīšot. Iegāje - tur daudz kungu ēde, dzēre un līksmojās, runādami, te necik tāļu esot ķēniņam viena pati meita, tā esot tik gudra. Tik atvedīga valodā, ka. neviens nevarot atrunāt pretim, bet kas pretim runāšot, tam ķēniņš meitu par sievu atdošot.
Muļķis izgājis laukāi krūmos pie vilka, izstāstīja visu dzirdēta. Vilks atbildēja: "Lai tagad paliek ķēniņa meita - papriekšu jāsim pēc putna."
Jāja, jāja - sasniedza lielu upi, aiz upes bija dikti liels mežs, mežā skaista pile (pils) un pilē meklējamais putns. Bet kā tikt upei pāri? Tad muļķis atcerējās, ka putns viņam spalvu devis; kas vajadzības brīdī paberžama. Viņš sāke berzt spalvu gar pliku roku, tūlīt putns bija klāt. Muļķis noķēre putnu sacīdams: "Nu tevi vairs vaļām nelaidīšu, nesīšu pie sava tēva."
Putns teice: "Vai neesmu vārdu turējis? Ik spalvu paberzi, ik esmu klāt, laid tikai mani vaļām. Te netāļu ir ķēniņš, tam viena pati meita, tai valoda atvedīga, neviens nevar aizrunāt; bet kad tu tur ieej, atminies manis, tev tūlīt būs ko runāt."
Jāja muļķis ar vilku atpakaļ pie ķēniņa. Iegāje pilē - esot nācis ķēniņa meitu aizrunāt. Sulaini smējās par tādu muļķi, smējās, bet tomēr ielaida. Istubā muļķis ieteicās: "Ujā, kur te sakurināts karsts!"
Te - kur radusies, kur ne - skaistā princese iesaucās: Mana mīlestība vēl karstāka!"
Tad muļķis atminējies putna, izrāva pempalu no kabatas un teica "Ja tev mīlestība tik karsta,
še izcep tad šo pempalu."
Ķēniņa meita atsaka: "Pempals izkusīs, sāks tecēt." Muļķis atbild: "Še spunda
aizspundē!"
Šī pretim: "Nevar spundēt, pārsprāgs!" Muļķis atteic: "Še stīpa sastīpo!"
Tagad meita neko nevarēja atbildēt, palika klusu. Ķēniņam bija jāatdod gudreniece muļķim par sievu. Nu muļķis pārbrauca pie tēva ar ķēniņa meitu un putnu.
Bet brāļi vēl nebija mājā, tie bija tai krogā, kur muļķis azaidu ēda, izdzērušies par vergiem. Tad muļķis viņus izpirka, pārveda tēvam un dzīvoja ar jauno sievu laimīgi.
P i e z ī m e. J. Ozols Saukā (Brīvzemnieka kr.) uzrakstījis, ka muļķim pie ābeles pele devusi padomu, lai ābeles zaros paslēpjoties. Pusnaktī atskrien putns baloža lielumā, tam viņš izrauj trīs spalvas: zelta, sudraba, dimanta. Vēlāk vilks aprij muļķa ķēvīti un pats tad pa muguru aiznes muļķi pie putna un pie ķēniņa meitas. (LP. VII, II, 25, 1. 4.)