Zelta putns.

20. A. 550. E. F. Šēnberģis no vecā Grauduža Rucavā. A. Bīlenšteina kr. LP. VI, 961 (139, 12).

Kāds vecītis, kam trīs pieauguši dēli, gulēja ļoti slims. Bet viņš dabūja dzirdēt. ka svešā ķēniņa valstī esot tāds putns, tiklīdz viņa dziesmu dzirdēsi - tūliņ vesels. Nu tēvs sūta vecāko
dēlu, lai ņem 300 dālderu un jāj brīnuma putnu pirkt. Bet vecākais dēls, liels medinieks, paņem ceļā ir šaujamo. Nu jāj, jāj ierauga lapsu un sāk diemžēl to šaudīt. Kā sāk šaudīt, lapsa viļ šo arvienu biezienā, kamēr ieviļ slepkavu bedrē un tur šo nu patura.
Pēc kāda laika tēvs sūta otru dēlu, bet šo arī lapsa ieviļ slepkavu bedrē.
Slimais tēvs gaida pārgaidīdamies, nevar abus sagaidīt, sūtīs vēl jaunāko dēlu Brenci. Bet Brencis bija tāds pamuļķis un māte ne par ko viņu laist: "Kur tāds tādu ceļu nostaigās? Vecie brāļi, gudri zēni, pazuduši, ne vēl šis! Lai viņš tad labāk šepat tēva namā mirst, nekā svešumā."
Un neko vairāk - māte ieliek Brenča ceļa maizes kukulī tručiņu (ģifti), lai pirmo kumosu ēzdams, paliek uz vietas. Bet gadījās citādi. Pēc viena ēdiena starpas jājiena Brencis nosēd (nokāpj) no baltās ķēvītes, grib ēst, te pieronas tā pati lapsa, sacīdama: "Neēd no tās maizes! Tavi brāļi mani šaudīja, tu nešaudīji, lūk, tādēļ dzirdi, ko teikšu! Nošauj savu balto ķēvi un atdod man ieēsties, tad varēsi kāpt man mugurā, es tevi aiznesīšu pie tā putna, ko izjāji meklēt."
Brencis gan negribēja, negribēja ķēvīti šaut, bet lapsa papurināja viņam roku un taukš! ķēve nost, šāviens izsprāga neviļot.
Nu lapsa ēda ķēvītes gaļu un stāstīja tālāk: "Tad nu tevi aiznesīšu svešā ķēniņa valstī un tur tu paliksi ķēniņa namā par putnu kopēju. Kopjamo putnu starpā arīdzan būs viens tāds putns, kam viena spalva zelta, otra sudraba. Tas ir tas dziedātājs. To tiecies nozagt, jo pārdot ķēniņš viņu nepārdod ne par kādu naudu. Bet sargies tūlīt pirmā, otrā dienā zagt. Papriekšu tev kādas dienas jāiepazīstas ar māju ļaudim, lai sāk tev uzticēties, tad tu viņu nozagsi. Un vēl ko! Zodz viņu tai pašā vecā sprostā - jauno sprostu neaiztiec!"
Un tā nu Brencis aizjāja lapsas mugurā uz svešo ķēniņa valsti, saderēja ķēniņa namā par putnu kopēju un vienu nakti, kamēr brīnuma putna sargi aizmiguši gulēja; ņems šis dārgo putnu un nesīs projām. Putns ļaujas arī bet par nelaimi Brencim iešaujas prātā: ,.Tik skaists putns tik vecā sprostā nesader labi - likšu jaunajā!"
Kā liks jaunajā - putns skaļi iedziedas uzmodina sargus un nu apcietina Brenci kā buku un iemet cietumā.
Bet lapsa atkal pietiecas klāt, sacīdama: "Nelāgi bija, Brenci, ka mani neklausīji, bet klausi jel nu! Kad rītu tevi tiesās, neliedzies - izteic tīru patiesību! Putna tev vajadzējis savu slimo tēvu dziedēt - to tu saki! Tad viņi putnu tev solīs, tikai tev būs jāapņemas no citurienes tādu zirgu pārvest, kam viena spalva zelta, otra dimanta. Bet par to nekas: es tādu zirgu zinu un aiznesīšu tevi uz tālu zemi. Tur tu salīgsi pie paša ķēniņa par staļļa puisi un nozagsi dārgo zirgu, kad būsi iepazinies ar ķēniņa zirgu sargiem. Tikai, no Dieva puses. ņem viņu ar veciem iemauktiem, jaunos galvā nemauc."
Tā arī notika. Šie Brenci tiesā un notiesā, ka jāpārved tāds un tāds zirgs. Labi. Brencis aizjāj ar lapsu uz tālu zemi, pie sveša ķēniņa, salīgst par staļļa puisi un vienu nakti, kad citi puiši palaižas miegā, vāc dārgo zirgu no stelliņģa laukā. Zirgs ļaujas arī, bet par nelaimi Brencim iešaujas prātā: "Tik lepns zirgs ar tik veciem siksnas iemauktiem nesader - maukšu jaunos iemauktus!"
Kā mauks jaunos -- zirgs izraujas zviegdams, puiši atmožas un nu Brenci apcietina kā buku un iemet cietumā.
Bet lapsa atkal pietiecās klāt, sacīdama: "Nelāgi bija, Brenci, ka neklausīji mani, bet klausi jel nu! Kad rītu tevi tiesās, neliedzies - izteic tīru patiesību galu no gala, tad viņi zirgu tev apsodīs, bet tev būs jāapņemas šā ķēniņa meitu pārvest kas jau deviņi gadi nolādēta."
Labi, tā notika un nu bija jāmeklē Brencim nolādētā ķēniņa meita.
Viņš sēdās lapsai mugurā un laida vaļā pa pasauli. Skrēja, skrēja lapsa, mēli izkārusi, asti vēcinādama, aizskrēja augstā kalnā, pašā virsgalā un tur bija liels caurums zemē. Pie šā cauruma viņa apstājās un sacīja tā: "Laidies, Brenci, nu pa to caurumu zemēt dibinā atradīsi daudz ķēniņu meitu, tās visas tev mīlīgi nāks pretim un katra vāks tevi pie sevis, bet nepārsteidzies. Gaidi, kamēr pienāks tā visskaistākā, to steidz vest augšup, kamēr vel(n)i, ķēniņu meitu sargi guļ cietā miegā. Un lai tu neaizkavētos, nepiemirsti, ka jāsteidz - še tev kušķītis spalvu rakā. Tās spalvas ir no manas astes un ik tu visas uzlūko, ik atminies, ka jāsteidzas ar ķēniņa meitu atpakaļ nākt!"
Brencis tad nu šļūca uz labu laimi bezdibinā iekšā. Nolaidās dibinā - nāca šāda, nāca tāda ķēniņa meita pretim; beidzot atnāca viena tik daiļa kā roze un magone - tā bija īstā. Bet Brencis, tik skaistu redzēdams, iesāka tērzēt un pavisam aizmirsa, ka notaļ jāsteidzas atpakaļ, kamēr velni vēl guļ. Te par laimi ķēniņa meita ievaicājās: "Brenci labais, kas tas par spalvu kušķīti tev rokā?"
Kā šis to padzird, tūlīt atceras, kas darāms, un nu steidz pa kaklu, pa galvu ar meitu no bezdibina laukā. Līdz arī bija laukā - te velni, krākdami kā vētra, pārnoja pakaļ. Bet nedabūja vairs: Brencis ar ķēniņa meitu bija jau lapsai mugurā un lapsa skrēja vēl ātrāki par viesuli.
Brencis. dabūjis ķēniņa meitu par līgavu, dārgo zirgu un dārgo putnu, griežas uz mājām un lapsa viņu vēl pavada līdz vienai upei, kur ierauga krastā krogu. Šīpus upes - tilta malā - lapsa saka : "Nu es šķiršos - šinī krogā ir plēsīgi suņi, no tiem man jāsargās, labāk iešu ar līkumu apkārt; tu vari taisni pa ceļu jāt, tikai pasargies šinī krogā dzīvu gaļu pirkt."
Un tā nu lapsa aiziet savu ceļu - Brencis atkal jāj tiltam pāri. Piejāj pie kroga - redz: viņa abi brāļi lielās bēdās: slepkavas patlaban taisas žņaugt un kaut.
Šis krogs ir tā saucamā slepkavu bedre, kur todien brāļi, lapsu šaudīdami, bija ieklupuši.
Brencim brīnum sirds iežēlojās par brāļiem, viņš tos izpērk no slepkavu nagiem un nu visi četri: Brencis, abi brāļi, līgava ar zirgu un putnu dodas uz māju pusi. Bet ceļā nelabais iestuida brāļu sirdīs nelabas domas: viņi nocērt Brencim sprantu, lai varētu tēvam iemelot, ka viņi dārgo putnu atraduši.
Bet Brenča labdare, lapsa, atskrien ar tādām zālēm, kas tūdaļ kaklu sarumbēja un sadzidēja. Nu Brencis pāriet mājā un pasaka tēvam, ko brāļi darījuši. Tēvs liek neģēļus ugunī iemest, bet Brencis nu dzīvoja ar līgavu laimīgas dienas.