Zelta putns.

21. A. 550. M. Starķis Lielvārdē 1872. g., Brīvzemnieka kr. LP. VI, 953 (139, 5).

Vienam tēvam trīs dēli: divi gudri, viens muļķis. Tēvs iedod katram dēlam maizes gabalu un sūta pasaulē. Abi gudrie aiziet saķērušies, muļķis nopakaļus viens pats ar savu maizes gabalu rokā.
Te iznāks lapsa no meža, prasīdama, vai nevarot maizes gabalu viņai atmest.
"Labprāt!" muļķis atsaka un atdod visu.
Bet lapsa par tādu labu sirdi ņēmusies nu muļķi pamācīt: "Ej tu uz pili, kas tepat tavā priekšā, tur atradīsi zelta putniņu ar sprostu. Ej tikai droši vien, jo pagalmā ieiedams, paliksi par peli un putniņš ar sprostu par zirnēkli, jūs neviens nepamanīs. Un ja tev kāda palīdzība ievajagās, tad iesaucies tikai: "Lapsiņa, nāc man pakaļ!" tūliņ šaušu palīgā; bet to ievēro labi: ej, kur iedams- dzīvas gaļas nepirc!"
Labi, muļķis ieiet pils pagalmā, paliek par peli, putniņš ar sprostu par zirnēkli. Nu paņem zirnēkli izies ceļā - kas ir? viņa zirneklis piepēži paliek par lepnu jājamu zirgu un pats par lepnu jātnieku.
Ko nu? Nu tikai jāj dziedādams. Jāj. jāj - uzjāj vienu ķēniņa pili, kur daiļa ķēniņa meita. Un tā nu par varu grib lepno zirgu pirkt, tā ķēniņa meita. Labi, šis pārdod arī, bet lai papriekšu sēžoties viņam blakus uz zirga, viņš ierādīšot, kā tāds jājams. Ķēniņa meita uzsēžas. Bet ko nu muļķis dara? Tas, līdz šī mugurā, piecērt piešus un uzsauc zirgam: "Na!"
Tā zirgs uz cirtiena divdesmit jūdzes vienā lēcienā prom un ķēniņš noskatās vien, kā meitu aizved. Gan nabadziņš sūta kaŗa spēku pakaļ, lai gūsta, lai ķeŗ: bet kur tu saķērsi vairs gaisa putnu, jāsaka.
Un tā nu bēgļi jāj, jāj, kamēr iejāj lielā mežā un ierauga mājiņas, pie kuŗām divas karātavas uzceltas. Muļķis apvaicājas, kas tās par karātavām.
Ā! vai tad viņš nezinot? Tās jau esot viņa gudriem brāļiem celtas - tūliņ kāršot.
Vai, lai nekarot! Viņš izpirkšot savus brāļus. Un tā izpirka arī. Bet mājā ejot, gudriem brāļiem iežēlojās, ka muļķis tādā zirgā, tādā ķēniņa meitā iecirties. Un ko tādi pagāni dara? Sagrābi muļķi un sakapā gabalu gabalos. Še nu tev! Vai nu nebija lapsai taisnība: nepērc dzīvu gaļu? Dzīvā gaļa bija kaŗamie brāļi.
Bet laime, ka vēl viss par labu izgriezās. Lapsa bija atradusi nokauto muļķi, tūdaļ atkal atdzīvinājusi un nu muļķis dzenas brāļiem pakaļ, atņem zirgu, atņem meitu un tad vēl pirmais pārjāj pie tēva.
Tēvs ļoti priecājās par naģīgā muļķa pārvedumu un vairāk neko neprasīja. Tā palika tai reizē.
Bet pēc tāda laika gudrie atkal cels naidu pret muļķi, lai atņemtu zirgu ar meitu. Viņi pierunā tēvu, lai šos visus trīs sūtot mežā ogles dedzināt. Labi, tēvs mierā. Aiziet mežā - kur tu Dieviņ! - šiem abiem blēžiem ogles ne prātā. Šie izrok dziļu bedri, pielabina muļķi, lai skatoties bedrē, vai būs dziļa diezgan, un tad aiz muguras grūdīs šo tur iekšā. Bet līdz brāļi bija atvēzušies, kā nu grūst, te muļķis vēl laikā pamana, labi nav, un iesauksies: "Lapsiņa, nāc man pakaļ!"
Tā tai pašā acumirklī - kur gadījies, kur ne - lapsa klāt un iebada šos pašus tur bedrē, lai nositas, ja nemāk krist. Un nositās arī! Bet muļķis palika dzīvs un dzīvoja ar jauno sievu, ķēniņa meitu, laimīgi. Tā lapsa esot bijusi pats Dievs.