Zelta putns.

22. A. 550. Rudzītis Gulbenē. LP. VI, 947 (139, 3)

Vienam ķēniņam bija ļoti skaists dēls un ļoti skaista meita. Bet vienu nakti abus bērnus nozaga viņam un nu ķēniņš par to ieņēma tādas žēlabas prātā, ka beidzot sasirga un palika kurls. Tāds liktenis sūrs pavisam, bet ko var darīt?
Te pēc kāda laika kurlajam ķēniņam sapņos parādās putniņš, sacīdams: "Manas dziesmas var tikai tavu kurlumu dziedināt, cits nekas."
Ķēniņš, rītā pamodies, par tādu vēsti vareni priecājās. Viņš atdošot tam pus valsti, kas šito
putniņu jēgšot atrast un pārnest. Un tūliņ daudzi daudzi posās pusvalsti nopelnīt, bet visi izposās vien - nekur neaizgāja; tikai viens kaŗavīrs saņēmās no sirds un aizgāja tālā pasaulē putniņu meklēt.
Gāja, gāja - iegāja dziļā mežā, kur satika lielu lielu lapsu, deviņi pēdi gaŗumā bez astes un astoņpadsmit pēdi ar visu astes kuplumu.
Lapsa vaicāja kaŗa vīram: "Ko tu te meklē?"
"Ai, lapsa, kuplaste, es nāku sadabūt pagrūtas lietas. Mans ķēniņš bēdājās, bēdājās - palika kurls un nu meklēju putniņu, tik lielu dziedātāju, kas var kurluma slimību atdziedāt."
"Tavs nodoms teicams, sēdies tad man mugurā, es žigli, ātri aiznesīšu tevi pilsētā, kur
putniņu dabūsi. Bet ievēro labi, putniņu ņem, sprostiņu ne; ja ņemsi sprostiņu, tad putniņš sāks dziedāt pilsētas ļaudis pamodīsies, sagūstīs tevi un tad klizmā tikai esi."
Labi. Kara-vīrs sēdās lapsai mugurā, lapsa žigli, ātri aizskrēja līdz pilsētas vārtiem un palaida jājēju, lai nu iet.
Šis ieiet pilsētā, sagūsta putniņu, bet sprostiņš tik aplam jauks, ka nevar atturēties, neņēmis ir to. Bet tiklīdz bija izstiepis roku patlaban kā ņemt - putniņš iedziedas skaņi, iedzīvotāji kājup un iegrūž šo cietumā.
Pēc tāda brīža atskries lapsa pie cietuma durvim un nu sit ar asti pa durvim un rājas bez gala: kam neklausījis padomu, kam ņēmis aizliegto sprostu! Bet beidzot, kad dusmas bija rimušas, tad runāja prātīgi un pamācīja cietumnieku: "Ja rītā tevi tiesā. tad nerunā pretim, bet atsaki visur tikai: jā, jā."
Abnāca rīts, sāka šo tiesāt par blēdi, kā nekā, bet šis tikai: jā, jā. Neko darīt tiesātāji apnika un nosprieda tā: "Ja gādāsi mums visskaistāko zirgu pasaulē, tad atdosim tev putniņu ar visu sprostiņu."
"Jā, jā!" kaŗavīrs solījās un izgāja no pilsētas.
Noiet pie lapsas, lapsa saka: "Sēdies man mugurā, es žigli, ātri aiznesīšu tevi pilsētā, kur zirgu dabūsi. Bet ievēro labi: zirgu ņem - iemavu ne. .Ja ņemsi iemavas. tad zirgs iezviegsies, pilsētnieki atmodīsies, sagūstīs tevi un tad klizmā iekļūsi."
Labi. Kaŗavīrs sēdās lapsai mugurā, lapsa žigli ātri aizskrēja līdz otras pilsētas vārtiem un palaida jājēju, lai nu iet. Šis ieiet pilsētā, paņem zirgu; bet iemavi tik aplam skaisti vienā zeltā - ka nevar atturēties, neņēmis ir tos. Bet tiklīdz iemavus aizkāra, tie iežvadzējās, pilsētnieki kājup un iegrūž šo cietumā.
Pēc tāda brīža atskrien lapsa pie cietuma durvim un sit ar asti pa durvim un rājas atkal, lai plīst: kam neklausījis padomu, kam ņēmis aizliegtos iemavus. Bet beidzot, kad dusmas bija rimušās, lapsa runāja prātīgi, pamācīdama: "Ja rītā tevi tiesās, nerunā ne pušplēsta vārdiņa pretim, bet atsaki visur : jā, jā."
Atnāca rīts, sāka šo tiesāt kā blēdi, bet šis tikai: jā, jā! Neko darīt - tiesātāji apnika un nosprieda tā: "Ja gādāsi mums visdaiļāko meitu, kas vien tikai pasaulē, tad atdosim tev zirgu ar vsiem iemaviem."
"Jā, jā" 'kaŗavīrs solījās un izgāja no pilsētas.
Noiet pie lapsas, lapsa saka: "Šoreiz mums grūtāki par visām reizēm. Mums jāpārtiek deviņām ķēniņu zemēm un tad tikai desmitajā notiksim pie visdaiļākās ķēniņa meitas, ko pats velns tura ieslēgtu un kuru viens vienādi vien sargā. Bet lai arī būtu kā būdams, jājāj ir."
Un kaŗavīrs sēdās lapsai mugurā un aizjāja pār deviņām ķēniņu valstim kā vējš. Desmitajā valstī viņš nokāpa zemē un gāja taisni un droši pie velna pēc visdaiļakās meitas. Iegāja velns apņēmis abas rokas lielā rinķī ap meitu, tā ka ne domāt tur piekļūt. Neko darīt - bija jāiesāk dumpis ar velnu. Un tā tūliņ arī kaŗa-vīrs izrāva zobinu ne makstim un cirta velnam, lai ugunis šķīstu. Viens divi - velnam rokas bija nocirstas un sāpēs tas pakrita gar zemi. Un kamēr šis tur sakapāts vārtījās, kaŗavīrs mudīgi, mudīgi paķēra meiu, lapsai mugurā un prom kā tauriņš.
Gabalu skrējuši, lapsa sacīja tā: ..Pielūko, vai nedzenas mums pakaļ!"
"Nedzenas nē!" kaŗavīrs atbildēja un jāja atkal.
Pa brītiņam lapsa atkal: "Apklausies labi. Vai vēl nedzenas mums pakaļ!"
"Nedzenas nē!" kaŗavīrs atsacīja un jāja atkal.
Pa brītiņam lapsa atkal: "Apskaties labi, vai vēl nedzenas pakaļ!"
"Nu dzenas gan!" kaŗavirs iesaucās un līdz to izteicis, velns arī lapsai turpat jau pie astes: bet laime - turpat arī robeža jau bija. Lapsa saspērās knašāki un pārlēca robežai, bet no tik liela lēciena pati uz vietas arī nosprāga.
Robežas malā velns žēli lūdzās, lai meita jel panākot atpakaļ vienu vienīgu vārdiņu ar viņu vēl parunāt, bet ne meita vairs gāja, ne katavīrs vairs laida - velnam bija jāgriežas tukšā atpakaļ.
"Bet ko nu ar lapsu.?" kaŗavīrs bēdājās. Izdomājās šā, izdomājās tā - nenieka sagudrot. Kas sprādzis, tas sprādzis. Te neviļot labs padoms tam iesitās prātā. Viņš aizgāja pie avotiņa, iesmēla traukā tīra ūdens, ielēja lapsai ūdeni mutē - un, lūk, lūk, lapsa nožāvājās vien un tad atmodās - viss labi atkal.
Nu karavīrs no jauna lēca lapsai mugurā, paņemdams meitu sev klēpī, un ar aulekšiem vien aizjāja līdz tai pilei (pilsētai), kur bija lepnais zirgs. Bet teitan kara - vīrs pārdomāja: vai atdot zirga labad meitu jeb ne? Domāja, domāja - beidzot sadomāja: nē. Lai meita labāk kāpjot uz pils vārtiem un gaidot, kamēr viņš jādams atpakaļ nākšot.
Labi, meita uzkāpa vārtos. Šis iegāja iekšā un sacīja: "Meita pārvesta! are, kur viņa. ir - dodiet nu zirga ar zelta iemaviem."
Pilsētnieki aizgāja pie meitas: kāpēc viņa tā kāpaļājot, lai nākot zemē!
"Kāpšu, kāpšu - gribēju tikai noskatīties, kā mans glābējs aizjās - tas viss," meita atbild un nekāpj.
Neko darīt - bija jādod zirgs ar zelta iemaviem un jāgaida, kamēr šī beigs skatīties.
Labi, iedeva zirgu. Bet kas nu par jokiem? Līdz kaŗavīrs zirgam mugurā, tā lepnais zirgs ar zelta iemaviem ierēkdamies paceļas gaisā kā vieglais putns un lidinās un lidinās taisni pār pilsētas vārtiem, kur - itkā - norunāts - apstājās pie meitas. Bet meita veikli, ātri nu apķeŗas kaŗavīram ap kaklu un tā pa gaisu prom. Pilsētnieki noplātās vien - zirgs pagalam, meita pagalam.
Un tā nu viņi aizjāja pie tās pils, kur putns bija. Lapsa jau gaidīja, tā bija atsteigusies iepriekš.
Kaŗavīrs atstāja meitu pie lapsas un pats iejāja zirgu pil sētā. Te esot zirgs, lai nu atdodot
putnu ar visu skaisto sprostu. Pilsētnieki neko - kas solīts, tas solīts - atdod. Kaŗavīrs paņēma putnu ar visu skaisto sprostu un sacīja tā: "Bet atvēliet man vēl vienreiz skaisto zirgu pajāt, tad redzēsit, kā viņš labi rikšo."
Pilsētnieki mierā. Un kā kaŗavīrs lēca zirgam mugurā, tā pacēlās gaisā un aizlidinājās, ne ardievas nepamezdams.
Nojāja pie lapsas, pie meitas - lapsa saka: "Nu tu paņem savu meitu zirga mugurā un steidzies ar atrasto putnu mājā pie ķēniņa; tikai to ievēro: nejāj pa tiem vārtiem ķēniņa pilsētā, pa kuŗiem todien iznāci, citādi tev nelabi klāsies."
Kaŗavīrs šķīrās patencinādams no lapsas un aizjāja. Pārjāja mājā - redz: pie pilsētas vārtiem saradušies liels pulks augstmaņu, itkā viņu lielākā godā sagaidīdami. Kaŗavīrs, to redzēdams, cik viņu sāk godāt, priekā pavisam aizmirsa, ko lapa piesacījusi, un tikai drāž pa tiem pašiem vārtiem iekšā pa kuŗiem todien iznāca. Bet augstmaņi skaudībā atņēma nabaga kaŗavīram meitu, zirgu, putnu, pašu vēl nobendēja un tad lielīdamies iegāja pilsētā, teikdami ķēniņam, ka to visu viņi atraduši. Bet ķēniņš nekā nevarēja sadzirdēt - teic, cik gribi. Gan šie, blēži, izmocījās visādi, lai nu putns dziedātu, ka ķēniņš var atdabūt ausis, bet dari, ko gribi - ne putns dziedāja, ne zirgs zviedza, ne meita kādu vārdu runāja un ķēniņš kurls kā kurls.
Bet pa to starpu lapsa bija dabūjusi zināt, kas ar kaŗavīru pie pilsētas vārtiem noticis. Viņa tūdaļ steidzās pie nokautā, salasīja labi un atdzīvināja atkal. Karavīrs atmodies nezināja, kā patencināt; bet lapsa sacīja: "Par to labumu, ko tev darīju, nokausi mani un sadedzināsi, cita nekā nevēlos!"
Kaŗavīrs gan tā kā negribēja to darīt, bet kad liek - jādara ir. Un viņš nokāva lapsu un sadedzināja. Bet raug, no pelniem izgadījās tagad lapsas vietā lepns ķēniņa dēls, sacīdams: "Es esmu kurlā ķēniņa dēls un daiļā meita, ko tu izglābi, ir mana māsa. Mēs abi caur tevi esam izglābti - iesim pie tēva."
Iegāja pilsētu pie kurlā ķēniņa - ak tu žēlīgais tētiņ! - tūliņ putns, kaŗavīru ieraudzīdams, sāk skaņi dziedāt - ķēniņš atdabū ausis, zirgs sāk zviegt un meita gavilēt.
Nu ķēniņš. dabūjis augstmaņu blēdību zināt, tos lika pašus nobendēt, bet karavīram atdeva savu meitu par sievu un vēl pusi no valsts.