Zelta putns.

23. A. 550. 516. J. Rozentāls Priežumuižā. Brīvzemnieka kr. LP. VI, 956 (139, 9).

Viens ķēniņš bijis slims. Tad viņš sūtījis savus trīs dēlus pasaulē, sacīdams: "Eita, meklējiet man paradīzes putniņu; kad tā putniņa dziesmu dzirdēšu, tad tapšu vesels."
Labi, dēli aizgājuši. Bet mežā gadījušies trīs krusta ceļi. Norunājuši te izšķirties un katrs pa savu ceļu iet. Bet iekāms šķīrušies, tie iedūruši ozolā savus nažus un apņēmušies: ja kāds ātrāk atgrieztos, tad pie šī ozola jāgaida un jāskatās, kura brāļa nazis norūsējis. Ja nebūs ne vienam, ne otram norūsējis tad viss labi; bet ja būs norūsējis kādam, tad tā būšot zīme, ka viņam svešumā nelabi klājas un ka jāsteidzas palīgā.
Un tā nu brāļi katrs pa savu ceļu iegājuši mežā. Gājuši, gājuši - te pie vecākā brāļa piestājies lācis, vaicādams, kurp ejot.
"Kas tev bēdas, kur man jāiet?" vecākais strupji atbildējis. Lācis atkāpies no rupjā un drīzi pieglaudies atkal otram brālim; bet tas tāpat atbildējis: "Kas tev bēdas, kur man jāiet?"
Nu lācis pieglaudies jaunākam brālim. Un tas bijis cits cilvēks. Izstāstījis lācim laipni jo laipni visu sākumu, visu gājienu. Lācim brīnum patikusi tāda laipnība, viņš nu vairs neatkāpies no jaunāka, bet apgādājis vēl medu un gaļu pārtikai un staigājis līdz.
Tā nu gājuši, gājuši - te jaunākam brālim uznācis salds miegs, viņš apgulies. Bet kamēr bijis aizmidzis, lācis liegi aiznesis brāli tālu, tālu un atmodinājis lepnas pils priekšā, sacīdams: ,.Ej te pilī un līgsti par sulaini. Un kad izdevīgs brīdis tev gadās, tad ieej tai un tai istabā, tur redzēsi vienu putniņu un daudz krātiņu. Citi krātiņi būs no tīra zelta, tikai viens vienīgs no koka. Iesprosto putniņu taisni šai koka krātiņā un steidz mājā."
Jaunais dēls tā darījis, salīdzis par sulaini un vienu dienu, kad kungi nebijuši. mājā, iegājis tai istabā pie putniņa. Putniņš bijis ļoti skaists un viņš domājis: "Kā nu tik skaistu vienkāršā koka krātiņā sprostot? Labāk likšu zelta krātiņā."
Bet tiklīdz zelta krātiņu aizkāris, putniņš briesmīgi sācis kliegt. Saskrējuši cilvēki un iemetuši ņēmēju cietumā. Puisis nu smacis cietumā un vaimanājis: "Kur nu palikšu, kur nepalikšu te svešumā, kaut jel mans lācis atnāktu ar padomu!"
Līdz to izteicis, lācis klāt, atplēš durvis un baŗas: "Vai es tev neteicu, nelaid putniņu zelta krātiņā? Tu neklausi. Bet kad nu kungs, pārbraukdams tevi tiesās, tad apsolies savu noziegumu atkalpot. Teic, ka pārvedīsi viņam visskaistāko meitu pasaulē. Viņš tūdaļ paliks mierā."
Labi, pārbraucis kungs - jaunais tā sacījis un patiesi ticis gan vaļā. Ko nu? Itin priecīgs aizgājis pie lāča aprunāties ko nu tālāk darīt. Lācis atnesis medu un gaļu, paēdinājis šo un vedis uz citu pusi. Bet ceļā atkal jaunajam uznācis salds miegs, un kamēr gulējis, lācis liegi liegi aiznesis tālumā pie vēl jo lepnākas pils, kur atmodinājis, teikdams: "Ej te pilī un līgsti par sulaini. Un kad izdevīgs brīdis pagadās, ieej tai un tai istabā, tur atradīsi daiļo meitu vienkāršās drēbēs. Ņem to pa vidu un steidz šurp."
Jaunais tā darījis, salīdzis par sulaini un vienu dienu, kad kungi nebijuši mājā, iezadzies tai istabā, kur ieraudzījis daudz daudz meitu zelta drēbēs, dimanta gultās, bet tās nebijušas necik daiļas. Tikai viena vienkāršās drēbēs koka gultā bijusi tik daiļa kā pati saule. Tūdaļ tiecies aizmigušo ņemt, bet apdomājies: "Ko tik daiļu vedīšu tādās vienkāršās drēbēs? Te jau zelta apģērbu diezgan, novilkšu vienai no tām zelta drēbes un apģērbšu cienīgi savu vedamo."
Labi. Bet līdz kā nu vilcis daiļai meitai zelta drēbes mugurā, šī sākusi kliegt. Saskrējuši ļaudis, atkal saņēmuši šo cieti un nodevuši savam kungam tiesāt.
Jaunajam atkal tam kungam bijis jāapsolās ātrākais zirgs uz pasaules atvest, tad paticis vaļā. Bet tur zirgu ņemdams, gribējis viņa koka sedlus pārmainīt ar dimanta sedliem, kas citiem zirgiem piederējuši; bet kā ņēmis - ātrais, vienkāršais zirgs sācis zviegt un atkal šo saņēmuši.
Nu jaunais apsolījies tam kungam pārnest dārgāko akmini pasaulē un tad paticis vaļā.
Tagad lācis to aiznesis pie augsta, augsta kalna un ieteicies tur tādus vārdus - tūdaļ kalns atvēries un nu lācis skubinājis jauno, lai ejot kalnā, kar atradīšot dziļu dziļu alu. Tās alas dibinā būšot visādi akmiņi uz dārgiem galdiem salikti, bet viens akmins stāvēšot uz koka galda - tas esot īstais - to lai ņemot un steidzoties atpakaļ, jo ilgāki par stundu alā nedrīkstot uzkavēties.
Labi, jaunais iegājis alā un visu atradis; bet viņam iekārojušies tie citi akmiņi lai - sācis tikai tos arī bāzt kabatā. Te uz vienu reiz,' stiprs sitiens ķēris tam galvu un iztriecis apaļniski šo no alas, tā ka palicis ārpusē bez samaņas guļam. Beidzot, kad atžilbis, ieraudzījis: lācis tup turpat un rājas: ,,Nu, tu nepaklausīgais! ja šoreiz tevi nebūtu glābis un sitiens nebūtu izsitis laukā, tad kalns būtu aizvēries uz mūžību un tevi apsedzis. Es labi piesaku: ilgāki nepaliec par stundu! Ko tu dari? Tu lasi akmeņus. Bet lai nu paliek. Tagad steigsim atpakaļ pie tā kunga, kam tas ātrais zirgs. Un kad ieiesi pils pagalmā, kungs jau turēs zirgu pavadā, gaidīdams tavu dārgo akmini. Bet tu neatdod viņam akmini, izrauj pavadu no rokām, uzlēc zirgā un steidz jāt ar visu akmini pie manis."
Jaunais tā izdarījis. Nu gājuši meitai pakaļ. Tur atkal tāpat - kungs meitu jau vedis pretim, ātro zirgu gaidīdams, bet jaunais uzrāvis meitu zirgā un prom. Beidzot gājuši putnam pakaļ. Tur atkal tāpat - izrāvis kungam zelta krātiņu no rokām un prom.
Mājā jājot, pie ozola abi vecākie brāļi vedinājuši jauno diensvidū un guldinājuši ārmalā uz dīķa krasta. Tiklīdz jaunais aizmidzis, iegrūduši viņu dīķī, noslīcinājuši, tad paņēmuši viņa mantas un pārgājuši pie slimā tēva, melodarni, ka jaunais esot paklīdis. Bet kas nu noticis? Meita no bēdām palikusi slima, putniņš no bēdām nedziedājis un tēvu, zināms, neizdziedinājis, zirgs vārdzis un palicis jo dienas vājāks un akmins nelaistījies ne par ko. Tā palicis.
Bet par to starpu lācis atdzīvinājis noslīcināto un pamācījis, lai pārejot pie tēva par nabagu. Labi, pārgājis par nabagu un brāļi nemaz nepazinuši. Bet tēvs brīnojies: "Kas tā par lietu? Līdz tas nabags ienāca sētā, zirgu kopējs vēstīja: "Pārvestais zirgs ātri, ātri nobaŗojās!" Kalpone atkal vēstīja: "Daiļā meita nule pat piecēlās vesela!" Un sulainis vēstīja: "Akmins, ko dēli pārnesa, tagad laistās kā saule!" Tikai par putniņu vien neesmu ziņas dabūjis. Tādēļ - kur tas nabags, vai viņš nemācēs ir tam putniņam dziesmu uzdabūt?"
Labi, nabags iegājis pie putniņa un ieteicies tikai tos vārdus: "Antiņ, kur stabule?" Ak tu žēlīgs tētiņ! tūliņ putniņam mēle vaļā un slimais tēvs uz rāviena vesels.
Bet tagad daiļā meita izstāstījusi tēvam visu, ko brāļi jaunajam nodarījuši, un neslēpusi arī. ka šis pats nabags esot viņa jaunais dēls.
To dzirdēdarns. tēvs nejauki sadusmojies un aiztriecis nelā gos dēlus pa pasauli, bet jaunajam
atdevis daiļo meitu par sievu. Te pēc viena gada jaunā dēla sievai piedzimis skaists, skaists
dēliņš. Un ko domāt? Te atnāks vienu dienu senākais lācis un pavēlēs: "Cērt man savu puisēnu taisni pa vidu!"
Neko darīt - labi zin: ar to lāci joku nav -- cirtīs arī, lai cik žēl.
Bet kas ir ? Līdz pārcērt - lācis palicis par staltu ķēniņa dēlu un puisēns atkal gadījies vesels kā bijis.

P i e z ī m e 1. Vētras pagastā K. Ansons uzrakstījis pasaku, kur teikts, ka lācis muļķīti nesis un ka bijis jādabū tāds zirgs, kam saule pierē. Cits līdzīgs citiem variantiem. L.P.

P i e z ī m e 2. Jaunpilī F. T. uzrakstījis variantu, kur stāsta, ka zelta putns bijis ķēniņa dārzā kokā, un no koka muļķītim bijis jānoņem putns vecā sprostā; bet šis tīkājis jauno sprostu un tad noķerts. Trešo reizi, kad aizjājis ar melno lāci pēc ķēniņa meitas, tad abi - lācis un muļķītis - paslēpušies ķēniņa dārzā, cerā. Rītā ķēniņa meita nākusi dārzā staigāt, muļķītis izlēcis no cera, sagrābis ķēniņa meitu un tā ar visu laupījumu lācim mugurā un prom. Noskrējuši pie tā ķēniņa kam dārgais zirgs, lācis palicis pats par ķēniņa meitu un teicis muļķītim: lai nu vedot viņu (lāci) pie ķēniņa, bet īsto ķēniņa meitu lai piesienot pie koka, kamēr muļķītis būs zirgu izkrāpis un neīstā ķēniņa meita (par lāci) ķēniņam aizšmaukusi. Beigas parastās. L. P.