Zelta putns.

24. A. 550. Bērmanis Bramberģnieku Pogās, Brīvzemnieka kr. LP. VII, II, 25, 1, 5.

Trešais neredzīgā tēva dēls, muļķis, pēc zelta putna jādams, atdevis nātna ķēvi lācim apēst. Lācis to aiznesis uz pili pie zelta putna, kas aplam jauki dziedājis, bet muļķis lāci neklausījis, putnu ņemdams, aizkāris sprostu, sargi noķēruši un ķēniņš tad licis melno vēja zirgu pārvest. Lācis aiznesis tur, šis zirgu ņemdams, aizkar iemauktus, sargi noķeŗ un ķēniņš liek visskaistāko ķēniņa meitu atvest. Lācis aiznes muļķi pie vienas upes, tur mazgājas trīs cekulainas pīles, muļķis skaistākai noņem apģērbu, tai jāpaliek pie muļķa. Nu lācis nes abus - ar pīli, kas bija palikusi par meitu - pie tā ķēniņa, kam zirgs un tad pie tā. kam zelta putns. Zirgu un putnu lācis izkrāpj ķēniņiem un tad šķiŗas no muļķīša. Bet ceļā muļķītis iemieg, gudrie brāļi to nokauj, lācis tad atdzīvina nokauto. Pārnāk muļķis pie tēva, gudrie melojuši. ka viņi paši meitu, putniņu un zirgu atraduši: tikai nelaime: putns nedzied. tēva acis nevar izdziedināt. Bet kad šie muļķi ierauga pārnākam, tad putns dzied, tēva acis atdaras veselas. Gudros soda.

P i e z ī m e 1. J. Kronbergs Garlenē un Saržants Īģenē gluži tāpat atstāstījuši. L. P.

P i e z ī m e 2. Pēteris Birznieks Nurmuižā arī tāpat; tikai tur vēl minēts, ka meklējamā meita atrasta pie vienas upes, kur bijusi par pārcēlāju. Meita pārcēlusi arī muļķīti ar viņa vilku upei pāri un gribējusi muļķīti satriekt, bet vilks pamācījis, lai cērtot ar zobinu meitai pa roku, palikšot rāma. Tā noticis. Muļķīti ar meitu tad vilks aiznes pie tā ķēniņa, kam zirgs. (L.P. VlI, II. 25, I, 1-8.)