Zelta putns.

25. A. 550. 461. Ernsts Birznieks Dzirciemā. Jkr. III, 14, 6. LP. VII, II, 25, l, 2.

Dzīvoja reiz neredzīgs ķēniņš. Viņam bija trīs dēli: divi gudri, viens muļķis. Kādu dienu ķēniņš sasauc savus dēlus un tiem tā saka: "Visu lietu man ir papilnam: naudas, mantas, uzticamu pavalstnieku un mīļu dēlu, bet vienas lietas man, kā zinat, trūkst - man nav acu gaišuma un to arī ne par kādu naudu nevaru vairs atdabūt, jo neviens ārsts tās nevar dziedēt. Tagad nu izdzirdu, ka aiz trim valstim ir princese, kas septiņas nedēļas guļ un otras septiņas nedēļas ir nomodā. Tai princesei ir tāds putniņš, kad tas dzied, tad neredzīgie, kas viņa balsi dzird, paliek redzīgi. Bet princese putniņu nevienam ne rāda, ne dod, ne ļauj klausīties viņa dziesmās. Tādēļ nu vajadzētu putniņu slepus nozagt, bet tas arī būs jcti grūts darbs jo princesi līdz ar putniņu cieti apsargā un visi, kas viņai grib tuvoties, tiek nokauti. Savas cerības es nu lieku uz jums, saviem dēliem, un droši ticu, ka to izdarīsit. Jūs, man abi vecākie dēli, ņemat zirgus, ņemat naudu, cik tikai vajaga, un dodaties ceļā. Jūsu jaunākais brālis, kā tāds pamuļkītis, paliks pie manis mājās. Pēc trim gadiem jūs gaidīšu atpakaļ."
Abi vecākie dēli paņem krietnus zirgus, sagrābj maisiem naudas un dodas ceļā. Abi jāj un kur tik krogs, tur iekšā dzert, kur tik kross. tur iekšā dzert. Ceļā viņi satiek vecu vīriņu ar garu, baltu bārdu. Tas prasa: "Dēli, uz kurieni jāsit?"
Abi ķēniņa dēli dusmīgi: tāds vecs vīrelis, ceļa gājējs, var mūs saukt par dēliem un mums noprasīt ceļu! "Kas tavam degunam gar to daļas?" šie atteic. "Kad tev kāds par to prasa, saki, ka tu nezini!"
Abi jāj atkal tālāk, pa krogiem dzerdami. Paiet trīs gadi, paiet četri, pieci, seši, bet no abiem dēliem vēl ne vēsts. Ķēniņš vienmēr bēdājās: "Mani mīļie dēli, kāds gals jums gan manis dēļ bija jāņem, princeses sargi, vecā tēva dēļ, jūs nokāva. Nu tik man vēl ir viens dēls, šis muļķītis, ko lai ar to iesāku? Būtu jel kāds, kas man atnestu skaidras ziņas par manu dēlu nāvi!"
Muļķītim tēva bēdas iet ļoti pie sirds. Viņš izlūdzās vienreiz, otrreiz, lai laiž viņu raudzīt, kur brāļi palikuši. Bet tēvs ikreizes atsaka: "Tādas domas tu liec pie malas! Kur tu, tāds muļķītis? Tu redzi, kad jau brāļiem nelaimējās, tu netiktu ne piecus soļus aiz mājām."
Muļķītis tek lūdz, kā lūdz. Beidzot arī tēvs saka: "Manis dēļ jau vari jāt, man jau tevis nevajaga. Tikai nedomā ņemt labu zirgu un naudu - tik jau tu tāli netiksi."
Muļķītis priecīgs, ka nu reiz taču dabūjis atļauju, paņem vecu, vecu zirdziņu un jāj projām. Ceļā viņš sastop vecu vīriņu ar garu, baltu bārdu. Vecītis prasa: "Kur tu dēliņ, jāsi?"
Muļķītis izstāsta visu smalki: tā un tā - tēvs esot neredzīgs, aiz trim valstim princesei putniņš, ar putniņa dziesmām varot viņu izdziedēt. Abi gudrie brāļi jau priekš sešiem gadiem aizjājuši pēc putniņa, bet vēl neesot atpakaļ. Tēvs nu gribot zināt, kur viņa abi dēli palikuši, viņam tagad jājājot tos meklēt.
Vecītis viņam iedod diega kamoliņu un saka: "Tai krogū, kur tu gulēsi pa nakti, neielaidies ne ar vienu, un atpakaļ nākot, nepērc dzīvu gaļu. Šis kamoliņš tev rādīs, kad tu varēsi iet pie princeses. Kad kamoliņš tev tek pa priekšu, tad nebaidies, tad ir labākais laiks, neviens sargs tevi neredzēs un princese pati gulēs."
Muļķītis patencināja, saņēma kamoliņu un jāja tālāk. Vēlā vakarā viņš nojāj pie kroga un paliek tur par nakti. Krodzinieks viņu grib piedabūt, lai dzeŗ un spēlē kārtis, bet muļķītis ar viņu neielaižas.
Otrā rītā viņš jāj tālāki un pēc laba laika laimīgi nonāk pie princeses, kur gar pili visgaŗām nostādīti sargi. Muļķītis paliek mežmalā kamoliņu zemē un gaida, kamēr tas sāks kustēties. Viņš gaida, gaida līdz pat vakaram, visu nakti caur, bet kamoliņš kā nolikts, tā paliek.
Otrā rītā kamoliņš sāk drusku kustēties no vienas puses uz otru, kamēr sāk ritēt uz priekšu. Muļķītis tūliņ pa pēdām pakaļ. Kamoliņš veļas taisni sargiem cauri uz pili, muļķītis uz pēdām pakaļ: neviens sargs viņu ne redz, ne mana. Kamoliņš rit viņam pa priekšu pilī - viņš pakaļ.
Viņš redz, ka princese guļ; viņa ir tik skaista, tik skaista, kā pavasaŗa saulīte: piere ievas ziedu baltumā, vaidziņi rožu sārtumā, lūpiņas asins sarkanumā. Muļķītis nenociešas un liekas princesei blakām un aizmirst putnu, aizmirst tēvu, brāļus, aizmirst sevi pašu. Bet kamoliņš nedod viņam miera: tas skraida, skraida gar gultu, kamēr sāk lēkt gultā iekšā. Nu muļķītis atjaušas, paķeŗ putnu, novelk princesei gredzenu un skrej kamoliņam pakaļ, ko tik knapi var panākt.
Tikko viņš ārā, kad pilī saceļas troksnis. Princese atmodusies un dzenā, kas pie viņas bijis un nozadzis putnu, gredzenu un pie viņas gulējis?
Muļķītis paķer kamoliņu, uzlec zirgam mugurā un jāj, cik ātri vien var, uz mājām. Vakarā viņš nonāk atkal krogū un guļ pa nakti. Krodzinieks viņu uzvedina atkal kārtis spēlēt. Muļķītis tagad tik laimīgs, ka nevar atteikties, sāk spēlēt. Bet šodien viņam visur laime, arī kārtīs. Viņš jau krodziniekam atņēmis veselu kaudzi zelta. Kad tā iet uz priekšu, tad pēc stundas viņš ir bagāts, bet kamoliņš sāk spārdīties pa kabatu, neļauj viņam vairāk spēlēt. Muļķītis noliek kārtis un saka, ka nu esot diezgan. Krodzinieks gan pavisam zils no dusmām, bet neko nevar darīt.
Muļķītis izgulējies, grib otrā rītā agri jāt tūliņ uz mājām. Bet te viņš aiz dārza žoga redz divus pie ķerrām pieķēdētus vīrus zemi dzenam. Pie krodzinieka apjautājies, kas tie esot, viņš izdzird, ka tie viņam palikuši parādā un viņš tos paturējis par vergiem. Muļķītim iežēlojas par nabadziņiem un viņš tos izpērk. Bet kādi nu viņam prieki un brīnumi, kad izpirktos pazīst savus abus vecākos brāļus.
Visi trīs un iet reizē pie tēva uz mājām. Ceļā viņi apmetas mežmalā uz diendusu. Tikko muļķītis aizmidzis, abi brāļi klāt, nosit viņu, paņem brīnuma putnu un dodas uz mājām. Tēvs no priekiem nezin, ko darīt, kā abus gudros brāļus cildināt un nožēlo, ka laidis muļķīti. "Tas varbūt būs kādā purvā iekūlies un vairs nepārnāks. Vai tāds zin, kur viņš kāju liek, kur iet!" brāli vēl tēvam saka no savas puses.
Ķēniņam un putns gan ir, bet tas acu gaišumu tomēr vēl nevar atdabūt: putns nedzied. Gan izdarās, izmēģinās visādi, bet kā nedzied, tā nedzied. Ķēniņš kā bijis, tā paliek neredzīgs.
Nosistais muļķa brālis guļ mežmalā. Iznāk ķirzaka no čakšņiem un tik ilgi ložņā gar gulētāju, kamēr sāk līst tam mutē iekšā. Ķirzaka ielien izlien, ielien; izlien, tā trīs reiz un tad aiziet prom. Muļķītis sāk kustēties, staipīties, žāvāties, kamēr ceļas augšā un iet arī uz māju pusi. Mājās neviens viņu vairs nepazīst.
Muļķītis salīgst pie sava tēva par zirgu kopēju un dabū par algu mazu plušķīti kumeliņu. Tā nu muļķītis tur, neviena nepazīts, sadzīvo apaļus septiņus gadus. Viņa kumeliņš izaudzis par lielu, staltu zirgu; visā stallī viņam nav neviena pretinieka, ne izskatā, ne skriešanā.
Tikko septiņi gadi apkārt, atnāk ziņa, ka tam jāiet aiz trim valstim pie princeses, kas nozadzis viņas putnu. Abi vecākie brāļi ņem putnu, iet prom un top ielaisti pie princeses. Šī viņiem prasa: "Ko jūs bez putna vēl paņēmāt?"
Gudrie brāli nezin ko atteikt; putns arī stāv sačurinājies, nedzied. Princese liek viņiem nocirst kaklus. Tagad nāk muļķītis un to ielaiž pie princeses. Putns tam tūliņ pretim un dzied. Princese prasa: ,.Ko tu vēl bez putna paņēmi?"
Vēl es ņēmu gredzenu; un tas arī ir mans, kas tev tur blakām sēž," muļķītis rāda uz princeses seši gadi veco dēlēnu. Princese priecīga, ka atradusi dēla tēvu, izrīko kāzas un apprec muļķīti.
Pēc kāzām nu viņi ies apmeklēt neredzīgo ķēniņu. Ceļā dodoties, princese paņem līdz maizes kukuli, ko nekad nevar apēst, ūdens krūzi, ko nekad nevar izdzert un zobenu, ar ko var visus apkaut. Viņa saka: "Kas var zināt, kas mums ceļā var uzbrukt? Tagad esam droši pret badu, slāpēm un ienaidniekiem."
Pirmo valsti cauri ejot, viņi to atrod beidzamajā postā: neizsakāms bads valstij uzbrucis, nevienam nav ne drupatiņas rnaizes, ļaudis tikko vēl dzīvi. Princese ar muļķīti sāk nu griezt no sava kukuļa, ko nevar noēst, un dala visiem maizi. Ļaudis atkal atspirgst un no pateicības ievēl viņus par valdniekiem.
Otrā valstī maizes būtu diezgan, bet te atkal ūdens bads: lietus ilgus gadus nav lijis un viss ūdens izsīcis Princese ar muļķīti sāk liet no savas neizsmeļamās krūzes ūdeni un dzirdīt izslāpušos. Tie no pateicības ievēl viņus par saviem valdniekiem.
Trešā valstī viņi atrod visus ļaudis ļoti izbijušos: stiprais ienaidnieks apkāvis visu viņa kaŗa spēku un nu nāk patlaban apkaut arī visus ļaudis. Princese iedod muļķītim zobenu, ar ko visus var apkaut: šis stājas ienaidniekiem pretim un apkauj visus. Ļaudis no pateicības nezin, ko viņiem darīt, un ievēl tos par saviem valdniekiem.
Slava par labsirdīgo ķēniņa pāri iet viņiem pa priekšu. Vecais, neredzīgais ķēniņš, izdzirdis par savu vecāko dēlu bēdīgo likteni un muļķīša laimi, nāk tiem pretī raudādams. Putns sāk dziedāt un neredzīgais ķēniņš atdabūn savu acu gaišumu. Viņš atdod dēlam visu savu valsti, gribēdams savas vecuma dienas pavadīt mierā.
Muļķītis nu savieno visas piecas valstis par vienu un ir liels un varens valdnieks.