Zelta putns.

26. A. 461. 551. 550. Viļķeru Kārlis Dobelniekos. Jkr. V, 28, 4. LP. Vil, II. 25, 5, l.

Kādam tēvam bija trīs dēli: vecākais un vidējais gudri, jaunākais muļķis. Tēvs saslima un labdari nevarēja viņu vairs izdziedināt. Te tēvs sapņoja trīs naktis no vietas un katru nakti trīs reizes, ka aiz deviņām valstim esot liels mežs mežā maza mājiņa, ko apsargājot visādi zvēri. Mājiņā esot zelta gailis, un ja šo viņš apēstu, tad izveseļotos. Tēvs stāstīja dēliem dīvaino sapni un šie apgalvoja, ka tas tiešām tā būšot; jo citādi nebūtu sapnis tik daudz reižu atkārtojies. Tēvs bija tais pašās domās un sūtīja vecāko dēlu pēc zelta gailīša. Iedeva tam brangu zirgu ko jāt un krietnu naudas zutni, lai gaŗā ceļā nebūtu jācieš trūkums.
Pagāja divi gadi no tā laika, ka dēls bija aizgājis pēc zelta gailīša un nebija vairs pārradies. Tēvs nu sūtīja vidējo dēlu pēc zelta gailīša. Iedeva tam arī brangu kumeliņu ko jāt un daudz naudas. Pagāja atkal divi gadi, bet nepārnāca neviens no dēliem.
Jaunākais dēls nu lūdza tēvu, lai viņu laižot pēc zelta gailīša, varbūt viņam laimēšoties to dabūt. Tēvs nelaida dēlu sacīdams: "Kad gudrie dēli nevarēja dabūt zelta gailīša, ko tad tu, muļķīti, izdarīsi?"
Bet dēls nerima lūgties, kamēr tēvs pielaidās un viņu arī laida pēc zelta gailīša. Iedeva tam nātnu ķēvīti un trīs pimbeŗi ceļa naudas. Muļķītis jāja. jāja - tam pietrūka ceļa naudas un nu bija jāgavē. Te izdzirda viņš prieka vēsti, ka tai valstī. kuŗā bija iejājis, varot ēsties iet ar ķēniņa meitu. Ja viņš noēdot meitu, tad iegūstot to par sievu, ja ne, tad jāpaliekot par vergu ķēniņam. Muļķītis domā: "Mani jau pats nelabais nenoēdīs!"
Labi. Pataisa gardu ēdienu, muļķis un meita sāk ēst. Iztukšo pirmo bļodu, princese grib iet ieliet ēdienu; bet muļķis viņu attura, sacīdams: "Jums jau neklājās liet, lai lej sulaiņi."
Sulainis ielej. Nebija abi ne pusbļodas iztukšojuši, kad ķēniņa meita jau apstājās ēst un atzīstas par pārspētu.
Ar citiem ēdējiem ķēniņš bija izdarījis blēdību. Viņam bija trīs meitas, visas trīs uz mata vienādas. Kad pirmā meita iztukšoja bļodu, tā gāja smelt un tai brīdī slepeni pārmainījās ar otru māsu, šī atkal ar trešo māsu.
Ķēniņš nu deva muļķim pusi no valsts un meitu par sievu, bet viņš atlūdzās, teikdams, esot jāmeklē- līdzeklis, ar ko tēvu izdziedināt; lai aizsūtot tēvam trīs vezumus zelta un sudraba, tad jau pietikšot. Dabūjis zināt, ka starp ķēniņa vergiem ir arī viņa brāļi, kas nebija noēduši ķēniņa meitas, muļķis lūdzās ķēniņam, lai viņus atsvabinot un pārlaižot mājās ar apsolīto zeltu un sudrabu. Ķēniņš izpildīja lūgumu.
Muļķis paņēma labu tiesu naudas un jāja atkal pēc zelta gailīša. Beidzot sasniedza muļķis lielo mežu; bet nevaŗēja uziet mājiņas, lai gan cītīgi tās meklēja. Tā meklējot tas satika mazu. mazu vīriņu ar gaŗu, baltu bārdu. Tam izstāstīja muļķis savas bēdas un lūdza, vai nevarot Parādīt ceļu uz mazo mājiņu. Vecītis, parādījis ceļu uz mājiņu, sacīja: "Neej tagad tūlin mājiņā, nogaidi pusdienas laiku, kur visi zvēri gulēs, un tu varēsi iešmaukties nepamanīts; bet nepaliec ilgi, zvēri uzmodīsies un tad nevarēsi agrāki ārā tikt, kā tikai otrā dienā ap pusdienas laiku."
Muļķis pateicās sirsnīgi par padomu un jāja priecīgi uz mājiņu. Mājiņas tuvumā nokāpa no ķēvītes, sapina un laida to zālē ganīties. Pienāca pusdienas laiks. Zvēri sagula. Muļķis iegāja mājiņā, kur bija daudz istabiņu. Iegājis vienā istabiņā, atrada uz galda maizes klaipu. Pacēlis maizes klaipu, viņš lasa: "Ja kur nav audzis uz lauka septiņi gadi ne labības grauds, tad, lai atkal augtu labība, jāiedrupina no maizes klaipa kādas drusciņas lauka stūrītī."
Otrā istabiņā tas atrod buteli pilnu ar ūdeni. Apakš buteles bija rakstīts: "Kur septiņi gadi nav bijis ne ūdens pilītes, tur, lai rastos ūdens, jāielej kādā akā drusku no šīs buteles."
Trešā istabiņā tas atrada zelta gailīti. Muļķis izgāja visas istabiņas un redzēja daudz brīnuma lietu. Pašā beidzamā istabiņā ieejot tas palika stāvot kā apburts. Zelta sienas tur mirdzēja un laistījās visādās krāsās, tā ka viņam apžiba acis. Nekad tas nebija redzējis tāda spožuma, tāda greznuma. Bet vēl vairāk tas izbrīnījās, ieraudzījis pie galda sēžam daiļu jaunavu. Jaunava viņu laipni uzaicināja piesēsties, teikdama, ka tai reti gadoties ar cilvēkiem satikties. Muļķis paklausīja uzaicinājumam un piesēdās. Triecot pārgāja laiks ātri. Metās jau vakars, muļķis nu tik atģidās ka jāiet; bet nu bija jau par vēlu. bija jau sacēlušies zvēri. Muļķis palika mājiņā pa nakti. No rīta šķiŗoties, jaunava tam uzmauca pirkstā savu dimanta gredzenu. Iziedams viņš paņēma gailīti, buteli un maizes klaipu, uzlēca ķēvītei mugurā, devās taisni uz mājām.
Jādams, tas nonāca kādā valstī, kur bija visi ļaudis tērpušies sēru drēbēs. Viņš prasīja ļaudim: kāpēc šie sērojot? Tie atbildēja, ka septiņi gadi nav uzaugusi labība, jāpārtiekot no koku saknēm, lapām un zālēm. Ja kāds varētu atdot zemei audzelību, tas dabūtu ķēniņa daiļāko princesi par sievu un vēl pus valsti. Muļķis aizgāja pie ķēniņa un teicās atdot zemei audzelību. Labi! Viņš atdeva ar maizes klaipu audzelību, bet princesi ar pusvalsti neņēma, aizbildinādamies, ka jāsteidzoties pie tēva. "Aizsūtiet manam tēvam trīs vezumi zelta un sudraba, tad jau pietiks."
Pateicis, kur tēvs dzīvo, tas jāja projām. Jādams, iejāja atkal kādā valstī, kur ļaudis bija tērpušies sēru drēbēs. viņš prasīja: kāpēc šie sērojot?
"Kā lai nesērojam?" atbildēja ļaudis, "septiņi gadi mums nav bijis ne lietus pilītes. Kas varētu apgādāt. ka ūdens ir atkal visās upēs, ezeros un akās, tām ķēniņš dotu savu skaistāko princesi par sievu un vēl pusi no valsts."
Muļķis nogāja pie ķēniņa, iepilināja no buteles akā, tūlin visos ezeros, upēs un akās bija ūdens papilnam. Ķēniņš gribēja muļķītim dot apsolīto algu, bet tas aizbildinājās, kā agrāk, un sacīja: "Aizsūtiet manam tēvam trīs vezumi zelta, trīs vezumi sudraba, tad jau pietiks."
Pateicis, kur tēvs dzīvo, tas aizgāja projām, tiešām uz mājām. Tēvu gan atrada vēl dzīvu, bet jau tuvu miršanai. Apēdis gailīti, tas ātri atspirga. Muļķis no saviem piedzīvojumiem daudz nekā nestāstīja brāļiem, strādāja pa vecam, kā bija strādājis. Bet brāļi viņu muļķoja, kā agrāk, tā arī tagad.
Otrā gadā jaunavai tur mājiņā piedzima dēls. Tas auga spirgts un vesels kā rutks. Septiņus gadus vecs būdams, tas prasa mātei: "Mem, kur tad mūsu tēte. Vai tai man tētes nav?"
Māte nosarkst un pasmejas par mazo gudrevieku. Bet kad puisēns arvienu prasa pēc tēva, tad māte saka vienu dienu: "Nu, dēliņ, rītu iesim meklēt tēti."
No rīta, savas lietas līdzi paņemdama, tā atstāj ar dēliņu mazo mājiņu. Visi zvēri iet viņai līdzi. Nonāk kādā valstī, redz jaunava sešus vezumus ar zeltu un sudrabu. Prasa ļaudim: "Kur tik daudz vedīs?"
Šie stāsta par labdari, kas darījis viņu laukus audzelīgus ka vedot zeltu un sudrabu tam par atmaksu. Jaunava noskārst, ka labdaris tas pats jauneklis. kas reizi viņu apmeklējis, jo maizes klaipa trūka istabā, kad viņš bija aizgājis. Viņa piebiedrojās ceļiniekiem, zelta vedējiem, un visi iet vienu ceļu. Iedami tie nonāk citā galvas pilsētā, kur arī redz piekŗautus sešus vezumus ar zeltu un sudrabu. Ceļinieki nu sabiedrojās arī ar šiem vedējiem un dodas gaŗā rindā uz priekšu. Nonākuši pie muļķa tēva dzimtenes, tie sūta vēstnešus pēc dēla. Atnāk vecākais dēls. Puika, to no tālienes ieraudzījis, saka uz mātes: "Mem, tas kas tur nāk, tas nav mūsu tēte."
Kad vecākais dēls pienāk klāt, zvēri to sakampj un saplēš. Nu sūta citus vēstnešus pēc dēla. Atnāk vidējais dēls, bet tam klājas tāpat kā vecākajam. Sūta trešos vēstnešus pēc dēla. Nu nāk jaunākais. Puisēns jau no tālienes viņu ieraudzījis, iesaucas: "Mem, mem, re, kur nāk mūsu tēte!"
Kad viņš pienāk, zvēri tam laiza rokas. Jaunava viņu pazīst no sava gredzena, ko pirkstā uzspraudusi. Jaunava viņu apkampj priecīgi, ne viens, ne otrs aiz prieka nevar runāt. Ilgi negaidīja uz kāzām. Tā viņi nu nodzīvoja visu savu mūžu laimīgi.