Zelta putns.

27. A. 550. 301. Skolnieks St. Valeinis no Donāta, Rēzeknes apr., Birzgaļu pag.

Vīnā zemes styureitī dzeivuoja ļūti boguots kungs. Šam kugnam beja treis dāli: vacuokū dālu saucja par Juziku, vyduskū par Baņuku un jaunuokū par Juaneiti vai palnuruškeiti. Šam kungam beja ari ļūti lels duorzs, pašā duarza vydā beja uobuļneica ar zalta uobūļim. Vīnu nakti nazkas beja nūzadzis vīnu uobūli, un tai suoka zagt katru nakti pa vīnam uobūļam. Tāvs, radzādams, ka izzags vysus uobūļus, teicja sovim dālim, lai jī sorguotu uobūļus.
Pyrmū nakti aizguoja vacuokais dāls Juziks. Beidamīs, ka pošu var nakts laikā nūnest zaglis, jis īleida pašelī un puorguļēja. Reitā atguojis, suoky stuostēt, ka nebejs nikuo, bet vīn s uabūls vēļ beja nūzogts.
Utrā naktī guoja sorguot uobūļus Baņuka. Taipat īleids pašelī, puorguļēja, reitā atguojis uz ustobu, stuostēja, ka nikuo naredzējis, bet uobūļs otkon beja nūzogts.
Tagad daguoja īt Juoneišam, jaunuokajam dālam. Juoneits, aizguajis uz uobuļneicu, kuŗā beja zalta uobūļi, īzasēdīs, gaidēja, kad atskrīs zaglis. Pēc kaida laiciņa uz uobūļa nūzamete putyns ar cīši spūžom spolvom. Juoneits, caur zorim pazasnēdzis, kēre putnam aiz astes, putyns lelā uotrumā devēs prūjom. Juoneits atvilcis stūpa lūku, laide bultu putnam pakaļ; putyns gan īzačērce, bet aizķrēja prūjom. Kad Juoneits putnam beja kērīs aiz astes, beja jam izruovis vīnu spolvu, kas speidēja kai zalts.
Reitā Juoyeits paruodēja spolvu un izstuostēja par putnu. Visi bruoļi un tāvs aizguoja apsavērt pi uobuļneicas, varbyut kaut kur ir nūkrits. Putna gon nabeja, bet gara ašņa streipeite stīpēs pa zemi, jo Juoneits ar bultu beja truopējis.
Visi treis bruoļi sarunuoja pa ašņa tecējumu īt leidz tai vītai, kur dzeivuoja putyns. Visi treis guoja i guoja pa ašņa tecējumu, cikom beiguos pīguoja pi kaidas olas, kurai nabeja saradzams dybyns. Pi olas ašņa stidzeņa nūzabeidzia un labi beja zynuoms, ka putyns ir īskrējis olā. Bruoļi suoka runuot par leišonu olā, bet paši nagribēja, tikai syutēja Juoneiti. Juoneits beja ar mīru, pavēlēja bruoļim, lai tikai daboj garas auklas, ar kū īlaist olā. Nu ļaužu salasēja pa vierves gabolom, tad vysas jūstas, ar vuordu sokūt, kū vīn varēja, tū jēme. Beiguos vysus sasēja kūpā un vierve izguoja septeņas jyudzes gara. Atguoja pi olas bruoļi, pīsēja vīnā golā Juoneiti un gribēja laist, bet Juoneits viņim pīsacēja: "Jo dzierdēsit un redzēsit, ka vierve stypri kust, tad raunīt uorā!"
Bruoļi beja ar mīru, apsajēme kaut cik Juoneiša gaidēt. Juaneits leidza beja pajēmis tik lūku, ar kū saut, un bultu kuleiti. Bruoļi pa vīgleņam laide un laide, kamēr salaide vysu viervi.
Juoneits olas apakšā īraudzēja taidu pat zemi, kai olas viersā. Leidz zemei tik tryuka kaidu sešu ūlekšu un Juoneits tū gabaleņi nūlēcē zemē, bet nasasasyta. Juaneits, viervi atstuojis, bultu īlicis lūkā devēs uz prīšku. Ļaužu nabeja nikur saradzams, tik pa gaisu breižim skrēja kaids malns krauklis čārkdams. Juoneits, nazyntuodams ceļam gola, tik guaja uz prīšku. Pēc loba laika īšonas Juoneits jau beja pavysam pīkusis un gribēja atsapyust, bet kryumeņu molā īraudzēja mazu uštobeņu. Nīkuo nadūmuodams, tyuleņ devēs uz šū ustobeņu. Ustobeņa beja tukša, nabeja nivīna cylvāka. Juoneits, ļūti nūguris, atsastīpe gulteņā, kura stuovēja turpat pi sīnas. Pēc kaida laiciņa izdzierda brīsmeigu trūksni. Ustobas durovas atsavēra un īskrēja ustabā rogona ar trejom golvom. Īraudzējusja Juoneiti, skrēja kai apreibusja viersā. Storp Juoneiti un rogonu izzacēla šausmeiga kaušonuos. Beidzūt rogona kryta pi taida moza kubuļeņa dzert yudini, padzārusja atkon suoka kautīs. Juoneits redzēja, ka rogona palyka daudz stypruoka, kai padzēre. Nikuo nadūmuodamns, Juoneits ari lykuos dzert pi to pat kubuļeņa. Labi pīvilcis šuo yudiņa, jyutos desmit reižu stypruoks un otkon suoka ar rogonu kautīs. Ragona ar vīnu palyka vuojuaka, un beiguos Juaneits jau rogonai nūsyta div golvas, tikai palyka vīna golva. Rogona, radzādama, ka jau īt beigas, suoka tad prasēt, lai palaiž vaļā. Juoneits rogonas prasējumu paklausēja, bet uz taida leiguma, ka rogonai vyss juoizstuosta par šū zemi, kas un kur atsarūn, un kur atsarūn zalta putyns. Rogona kaut nagribēja nikuo Juoneišam stuostēt, bet radzādama, ka nuove kluotu, suoka vysu izskaidruot. Kad Juoneišam vysu beja izstuostējusja, Juoneits nūsyta ari pēdejū rogonas golvu. Pīlējis tuo spēceiguo yudiņa butelī, laidēs īt uz tū vītu, kur rogona beja stuostējusja. Kad puorgojis beja kaidas treis jyudzes, pareiz pēc rogonas nūstuosta stuovēja lela muiža. Juoneits, drūsuma dēļ izdzēris drusku spēceiguo yudiņa, pajēmis lūku rūkā guctja yydā muižā. Ļūti skaista muoja beja, nu zalta un duorgakmeņu istaiseita, un vysopkuort ap muoju milzeigs duorzs. Juoneits tikkū beja pīguojis pi muojas durovu, kai bultas uotrumā nu butkenes devēs lels suns viersā. Juoneits, uotri lūku atvilcis, īlaide bultu suņam vādarā. Suns kryzdams uz zemes suoka brīsmeigi kaukt, tai ka vyss duorzs skanēja, kai nu lelu blišu saušanas. Juoneits tikkū gribēja attaisēt durovas un īt ustobā, kai nu zemes izskrēja šausmeigs nazvērs, kuram puse beja cylvāka, puse lūpa.
Pīskrējis pi Juoneiša, jis gribēja ar vīnu lēcīni sev zam kuojom palaist un sameidēt uz vītas, bet tys jam naizzadevja. Juonets nazvēri atsyta atpakaļ un īzasoka storp obējim plēšonuos. Pēc kaida laika ar nazvēri kaunūtis, Juoneits beja pīkuss un ar na mazuok nazvērs. Atsapyutuši otkon suoka kautīs, tai ka nazvēram putas skrēja par muti, kai trakajam suņam. Juoneits, izruovis spāka yudini, īdzēre un otkon plesēs ar šū vysleluokū muižas sorgu, kurs beja izstateits roganai, lai apsorgoj muižu, kab kas naīkļyutu. Beidzūt nazvērs suoka prasētīs: "Atlaid mani tik dzeivu, draugs, es tevi īlaisšu ustobā, tik maņ ir juodaboj atslāgs, lai atslāgtu durovos."
Juoneits pats mēginuoja attaisēt, bet tys nabeja i idūmnjams. Juoneits redzādams, ka nikuo naizīs, uzklīdze uz nazvēra: "Ej dreižuok, atnes atslāgus un attaisi durovas, jo na - uz vītas nūbeigšu."
Nazvērs kai traks īzanese pagrobā, nu kura beja izskrējis. Pēc kaidu treju acumierkļu otkon nazvērs izskrēja nu tuos pat vītas un skrēja uz Juoneiša ar milzeigu dzelža vāzu viersā. Juoneits apsasvīdīs nūkēre aiz vāzas gola. Nazvērs nu mutes suoka spļaut uz Juoneiti guns pykus, bet Juoneits, turādams aiz vāzas vīna gola, jū ar stypru spīdīni atsyta nu sevis, tai ka guns navarēja Juoneiša sasnēgt. Juaneits, uotri izruovis dzelža vāzdu, suoka vilteigū nazvēri šaustēt, tai ka tys lūcējuos kai siuška. Juoneits, apsasvīdīs pi duru ar taidu spāku, īvylka duru klindžus, ka tī uz reizes sabruka. Nazvēri jis suoka sist bez žēlesteibas, lai napalaistu dzeivu.
Nazvērs, kryzdarns uz zmes, ar pēdējū spāku vēl uzsvilpa un tur pat nadzeivs nūkryta uz zemes, bet tamā laikā izskrēja otkon cyts nazvērs, bet šam Juoneits apsasvīdīs īlaide ar lūktu bultu kryutīs un nazvērs nu reizes nūzaguozja uz zomes. Juoneits attaisēja durovas un īguoja ustabā. Ustobā uz sūla Juoneits īraudzēja, ļūti skaistu meitiņu ar adēkli rūkā. Juoneits, meitiņu apsasveicynuojis ar lobudīnu, nūsāda uz sūla. Meitiņa pīzatryuka ļūti prīceiga, bet nūzabeidusja, beiguos suoka runuot: "Vai, draugs, kur tu te tyki nu tuos meiļuos zemeites? Bēdz prūjom, atskrīs rogona ar deveņom golvom un apēss tevi."
Juoneits suoka meitiņu mīrynuot. Napaguoja nicik ilgs laiceņš, kad izdzierda brīsmeigu šalcūni, beiguos īskrēja ustobā rogana ar deveņom golvom. Īraudzējusja Juoneiti, kai bezpruoteiga devēs viersā. Īzasuoka brīsmeiga kaušanuos. Juoneits, izvilcis stypruo yudiņa buteli un īvilcis kaidu puori mutja, kovuos otkon. Pēc kaidu treju stundju laika kaušonus, jau rogonai uz placim tik treis golvas stuovēja. Juoneits, izdzēris vēl yudiņa, kovuos tuoļuok, kamār ragonai jau nivīnas golvas nabeja uz placim. Juoneits pēc lelas kaušonuos ņūkryta uz zemes kai bez samaņas, tikai par laiku īraudzēja, ka meitiņa kluot sēdēja ar yudiņa konnu, un gauži rauduoja. Kad Juoneits pīzacēļa kuojuos, šei meitiņa nu prīcas nazynuoja kū darēt. Juoneits suoka nu meitiņas izvaicuot par ragonom, par muižu, par zalta putnu un par pošu meitiņu. Meitiņa suoka Juoneišam izstuostēt: "Es dzeivuoju uz tuos pat zemes, kur tu, un beju kēniņa meita, mani sauc vuordā Mareite. Reizi atrodu sovā ustobā uz golda zeimeiti, kurā beja aizruodeits, ka es asu pasaulī vysskaistuokuo, tuapēc man vajagūt aizīt mežā uz kaidu vītu. Kad uz nūruodeitu vītu beju aizguojusja, mani kai vātra nazkaida caur olu īruovja šeit apakš zemes un atnesja uz šū muižu. Es jau seši godi kolpuoju rogonai. Šeit tikai volda divas rogonas: treju galvu un deveņu golvu. Kod juos ir apsystas, tod mes asam valdinīki. Zalta putyns atsarūņ tepat, un rogona laide jū zalta uobūļu zogtu."
Mareite laidēs un aizguoja pēc putna, kuru pēc moza laiceņa atnesja. Juoneits izstuostēja ari Mareitei sovu vysu paguotni, par kū Mareite palyka vēļ prīceiguoka. Juoneits beiguos, pazavērīs uz Mareites žēlaigom acim, teicja: "Voi byusi man par vysas dzeives draudzeni?"
Mareite ar prīka osoram kryta pi Juoneiša un suoka jū skūpstēt. Mareite nūmaucja nu piersta sovu gradzynu un izmaucja Juoneišam uz piersta, bet Juoneits īdeva sovu Mareitei.
Juoneits ar Mareiti, pajēmuši šū zalta putnu un būreiti, nu devēs prūjom nu skaistuos pils. Labu laiku īdami, sasneidzja olas golu, kurū karinēja vēl vierve. Juonteits īdzyna zemē žuburi un teica Mareitei, lai kuop pi vierves gola ar vysu putnu un būreiti. Mareite aŗi izkuop pa žubuŗi pi vierves un īsāda vierves gradzynā.
Bruoļi, augšā stuovādami, īraudzēja, ka vierve suoka kustēt, un vylka uz augšu. Kod izvylka šū skaistū meitiņi un zalta putnu ar vysu zalta būreiti, jī nazynuoja, kū nu prīcas darēt. Viervi gon otkon nūlaide olā, bet pavylkuši natuoļi nu augšīnes, laide tū otkan atpakaļ bezdibinī. Juoneits jau saprota bruoļu styurgalveibu, un nūzapyutīs izzaklīdzja: "Dzeivuojat vasali, bruoļi un meiļuo Mareite, tik prosu na izmierst mani pazudušū."
Bruoļi un Mareite vysus vuordus labi dzierdēja. Juoneits, ticis apakš zemes, otkon nazynuoja, kū darēt. Nūstuojās pi kryumiņa, suoka dūmuot par sovu šausmeigu dzeivi. Beidzūt īraudzēja ļūti lelu malnu kraukli skrīnūt pa gaisu. Juoneits uotri lūku atsamērēja kraukļam saut. Krauklis īraudzējis, ka Juoneits mērkej uz saušonu suoka lyugt: "Voi, draugs, nasaun! Kū tik tu gribātu, es tev padareišu!"
Juoneits prasēja kraukļam, lai iznas nu apakšzemes uorā. Krauklis pazajēme, bet pateicja, lai pīlosa gaļas un kaulu lobu čupu, ka byutu nasūt kū ēst, un nu gribēja jau skrīt pa ceļu Juoneits kraukļa nalaidja prūjam, pats aizguoja, salasēja ragonas kaulus un gaļi un devēs ar kraukli leidz olai. Juoneits tī sāduos kraukļam mugorā un svīdja jam pa vīnam kauļeņam mutē, bet krauklis stīpja Juoneiti pa tumšū olu uz zemes viersu. Juoneits, ticis zemes viersā, palyka ļūti prīceigs un kraukli otkon palaidja vaļā.
Pa šū laiku obi bruoļi, Juriks un Baņuka, aizvedja Mareiti ar zalta putnu uz sovom tāva muojom. Pa ceļu īdami, jī pīdraudēja Mareitei, kam saceitu, ka jī obeji jū izgluaba. Tāvs, īraudzējis dālus ar taidu montu atejūt, ļūti prīcojuos. Vacuokais dāls pazyņouja, ka Mareiti jemškus par sīvu un vyduškojam byuškis zalta putyns. Mareite par šū laiku beja ļūti raudeiga, pats kungs breinuojuos, kuopēc jei tai raud, un ar putyns sēdēja nūskumeigs sovā būreitī. Jau pīguoja tei dīna, kod vajadzēja braukt uz laulobom, bet Mareite pavysam par tū nadūmuoja, un tyka pīspīsta ar draudim.
Juoneits, ticis uz zemes viersa, cik spādams, devēs uz muojom, it kai kū ļauna paradzādams. Kod beja pīguojis pi sovu muoju, īraudzēja: ļaud's staigoj un dzanoj zyrgus, sajyugtus karapačkos [baltkr. karafaša rati], it kai uz laulobom, kas taisuos braukt. Īguojis ustobā, nūstuoja pi durovu un gribēja nūzaskatēt, kas tī nūteik. Putyns, īraudzējis nu būreiša sovu gluobēju, suoka skaisti dzīduot, un izskrēiis uorā nūzamete Juoneišarn uz placa.
Mareite ari skatējās, kas taids nūticis putnam, un pate īraudzēja Juoneiti, kurs stuovēja pi durovu stendera. Tod pīskrējuse pi Juoneiša, apsakēre ap tū rauduoja nu prīka. Pīskrēja ari ļauds un Juoneiša tāvs. Tod Mareite suoka runuot un izstuostēja vysu taisneibu par Juoneiti un viņa bruoļim. Vysi ļaudis klausējuos, mutes īzplābuši. Kad Mareite vysu beja izstuostējusja, tāvs pagivs lūku un ar divejom bultom nušuovja obējus dālus.
Bruoļus apglobuoja, bet Juoneits ar Maretiti apsaprecējuos, tod aizguoja uz Mareites tāvu, palyka par ķēņinim un dzeivuoja laimeigi.