Zelta putns.

28. A. 550. A. Lerchis - Puškaitis Džūkstē - Pienavā. LP. I, 88, 57.

Kādam tēvam ir pieci dēli: četri gudri, viens muļķis. Kādu reiz tēvs saka uz dēliem: " Eita sev paši maizi pelnīt, jo es vairs nevaru jums nopelnīt."
Dēli tēvam paklausa un iet. Viņus pavadīdams, tēvs vēl nosaka, lai tikai muļķīti ceļā neatstumj. Kādā muižā visi pieci salīgst par kalpiem; bet muļķīti kungs ieceļ par uzraugu. Par to brāļi muļķīti ienīst un kunga priekšā apmelo, ka viņš mākot sumpurnim tādu putnu nozagt, kas visādas valodas runā. Kungs aizsauc muļķīti pie sevis un pavēl putnu nozagt; ja nenozagšot. tad kakls nost. Muļķītis raudādams aiziet uz birzi un stāv galvu nodūris. Te pienāk vecs vīriņš un prasa, kas kaitot, ko raudot?
"Jā, kā neraudāšu? brāļi mani kungam apsūdzējuši, ka es mākot sumpurnim tādu putnu nozagt, kas visas valodas runā." Vecītis apmierina muļķīti un iedod trejas šķiltavas, sacīdams: "lzroci pie sumpurņa vārtiem bedri. Iekāpi bedrē, šķili vienreiz un tūlīt eji putnam pakaļ. Ja putns sāk kliegt, tad eji bedrē atpakaļ un šķili ar otrām šķiltavām, tad sumpurnis tevi nesaodīs. Ja vēl pa otram lāgam putnu nedabū, tad eji bedrē atpakaļ un šķili pa trešajām šķiltavām."
Muļķītis aiziet un dara kā pamācīts. Pirmo reizi šķiļot putns kliedz pilnā balsī: "Mani ņem, mani ņem!"
Sumpurnis izskrien un prasa: "Kas ņēma? kāds izskatījās?"
"Neatminos!" putns atbild.
Nu sumpurnis meklē. Ožņā ilgu laiku, bet neatron un aiziet. Muļķītis iešķiļ atkal un iet putnu ņemt; bet putns kliedz vēl diktāki: "Mani ņem, mani ņem!"
Sumpurnis izskrien kā viesulis un izožņā atkal. Bet kad nekā neatron, tad dusmīgi uzsauc: "Nu vairs mani nepiekrāpsi, tā saukdams!"
Muļķītis atkal iešķiļ un iet trešo reizi putnam pakaļ. Tagad putns ļaujas ņemties. Muļķītis pārnes kungam putnu un kungs no prieka ieceļ viņu par muižas kungu.