Zelta putns.

29. A. 550. 402. Māturu Atis Grāvendālē. LP. VI, 960 (139, 11).

Vienam saimniekam trīs dēli. Visi trīs gājuši peļņā: viens iegājis taisni mežā, tie divi katrs pa rokai. Taisni gājējs mežā saticis vecu vīriņu, kas vaicājis, ko meklējot?
"Darbu meklēju!"
"Ej ej, mans dēls - tur būs durvis. ej tikai pa tām iekšā!"
Labi, gājis arī un iegājis tādā istabā, kur neviena cilvēka; tikai uz benķa redzējis bļodu ar ūdeni un ūdenī krupi. Krupi vaicājis, ko laba meklējot.
"Darbu meklēju!"
"Kādu darbu lai tev dodu? Man nav nekāda laba darba. "
Ienes pa dienu divi klēpji žagaru kuramiem, tad skaidru ūdeni bļodā un iecel mani bļodā atpakaļ, kad esi ielējis ūdeni - tas viss. Bet ja tev iegribas ēst, tad tikai padomā vien, kādus ēdienus vēlies, tūliņ būs viss uz galda. Un ja vēlies, lai galds noglabājas, trauki nomazgātos - tas arī notiks."
Labi. Un tā nu dēls tur sadzīvoja ilgu laiku. Bet kad laiks beidzies, tad krupis licis trīs vakari ienest trīs klēpji žagaru un ielikt gultas pagalvī. Trešā vakarā krupis teicis: "Pielaid uguni atnestajiem žagariem!"
Viņš pielaidis uguni, iekritis savā gultā un gulējis nost. Bet kas par brīnumiem pret rītu! Ieraudzījis gultas galā smuku, jaunu sievieti. Viņš pabrīnījies, kur tāda gadījusies, bet nevarējis neko izprātot. Beidzot itin mierīgs cēlies augšā un gājis pie sava ikdienišķa darba, krupim skaidru ūdeni ienest.
Ienesis to - krupis vaicājis: "Ko laba naktī redzējis?"
To un to - jaunu meitu! šis izstāstījis.
Nu tad lai uzpurinājoties, apģērbjoties un ienākot pie viņa. Labi, dēls apģērbies, uzpurinājies un ienācis pie krupja. Bet krupis - ko tas dara? Tas salaulājis dēlu ar to meitu, ko naktī gultas galā lūkojies.
Un tā nu sadzīvojis turpat ar jauno sievu četri gadi. Ceturtā gadā krupis teicis: "Nu jau gan tev būs jāiet mājā, tēvs pārgaidīsies. Bet kā lai tev par visu labu, ko man kalpoji, atmaksāju? Man nekas labs nav; te gan ir tāds mazs kambarītis ar zeltu, sagrābies to pašu, cik jau nu spēji un jaudi panest."
Dēls sagrābies zeltu, patencinājis krupim un aizgājis ar visu sievu uz māju pusi pie tēva. Bet mazu gabaliņu pagājis, viņš apgriezies rinķī un domājis: "Jāaplūko labi, kāda te tā vieta izskatījusies, lai varu mājā tēvam arī izstāstīt, kur tos gadus esmu dzīvojis."
Bet skatījies, skatījies - nevarējis nekā vairs ieraudzīt - ne mājiņu, ne šo, ne to - viss pazudis. Gājuši tālāk. Gājuši, gājuši - satikuši atkal toreizējo vīriņu.
"Nu dēls! kā tev labi gāja pa tiem gadiem?"
"Pavisam, pavisam labi! Nu esmu iedzīvojies sievā vis - ko tad nu? Nu zelts arī vēl kabatā. Bet par to labo padomu toreiz še jums arī viena riekuža zelta!"
Iedevis pilnu sauju zelta un gājuši abi ar sievu tālāk. Nonākuši pie tēva, tēvs bijis doti priecīgs un tūliņ vaicājis: "Nu dēls, kādu pelņu tad tu pārnesi? Te pārnāca tavi vecāki brāļi - tie neka nepārnesa."
Jaunākais dēls izņēmis vienu sauju zelta, otru un teicis: "Še jums - nopērciet zirgu! Un ja vēl vajaga ko pirkt - tūliņ dabūsit naudu!"
Beidzot dēls ar meitu uzcēlis pili un dzīvojis ar sievu laimīgas dienas.