Zelta putns.
30. A. 550. Skolnieks P. Mūrēns no 64. g. vecas M. Skaldes Nīcā. K. Lielozola kr.
Vienam ķēniņam bija trīs dēli: divi gudri, viens muļķis. Ķēniņam bija arī
liels dārzs un dārzā auga viena roze, kas bija pilna ar ziediem. Ķēniņiete iet katru
dienu puķes apskatīt un atrod, ka katru reizi vienas rozes trūkst. Viņa nu liek
dēliem rozes vaktēt.
Pirmo nakti iet vecākais dēls vaktēt, vaktē - pienāk pusnakts un viņš aizmieg. Nu
nāk otra dēla reize, tas tāpat nevar novaktēt.
Trešo nakti iet jaunākais dēls, muļķītis uz dārzu rozes vaktēt. Jau ap pusnakti
viņam nāk tāds salds, salds miegs, bet viņš ielien rožu krūmā un ieliek spīles
acīs, lai nenāktu miegs. Pēc pusnakts atlaižas trīs baloži baltās spalvās,
nolaižas uz rožu krūma un sāk raut rozes. Muļķītis visu labi novēro un izraun
vienam balodim spalvas, bet tas nu lūdzas, lai atdodot viņam spalvas atpakaļ. Viņas
esot apburtas jaunavas. "Ja es tas spalvas nedabūnu, tad citādi man jāmirst."
Muļķītis tikmēr neatdod spalvas, kamēr nepasacīšot, kur viņas dzīvojot. Tad
jaunavas arī izstāsta, ka viņas dzīvojot aiz trejdeviņām jūrām, aiz trejdeviņiem
kalniem dimanta pilī. Muļķītis nu arī atdeva spalvas un jaunavas aizlaidās projām.
Rītā muļķītis stāsta, ko dzirdējis un redzējis. Viņš prasa tēvam, lai laižot
viņu ceļot un uzmeklēt baložmeitas. Tēvs gan viņam negrib ļaut, bet beidzot tomēr
atļauj. Muļķītis, apjozies zobenu, aiziet. Iet, iet - nonāk nakti vienā biezā
mežā. Tur viņš ierauga pussagruvušu mājiņu un dodas turp prasīt nakts mājas. Pa
durvim iegājis, viņš redz kādu vecenīti ar divām brillēm uz acim. Muļķītis
dziļi paklanās vecenes priekšā un lūdz nakts mājas. Vecene viņam arī parāda, kur
varot gulēt. No rīta muļķītis piecēlies prasa vecenei, lai pasakot, kur atrodoties
dimanta pils. Vecene atbild, ka viņa nezinot, bet viņa sasaukšot savus pavalstniekus,
zuvis. Sanāk visādas zuvis, gan lielas, gan mazas, bet neviena nezina dimanta pili. Ejot
projām, vecene muļķītim iedod jūdžu zābakus. Nu muļķītis paklanīdamies aiziet
un kāpj uz katru soli veselu jūdzi. Iet, iet - pienāk nakts - viņš iemaldās atkal
vienā mežā, ierauga tālu mežā spīdam uguni un dodas uz to pusi. Mājiņā iegājis
ierauga veceni ar sešām brillēm. Vecene jautā, ko gribot. Viņš klanīdamies saka, ka
gribot nakts mājas. Vecene ierāda gultas vietu un aiziet gulēt. No rīta muļķītis
prasa vecenei, lai pasakot kur atrodoties dimanta pils. Vecene saka: "Es gan nezinu,
bet varbūt mani pavalstnieki zinās."
Viņa nu sasauc visus putnus. Saskrien visādi putni, bet neviens nezin dimanta pili.
Beidzot atskrien kāds putns, vārda feniķis, un saka ka viņš bijis jau vairāk raizes
tai apgabalā. Vecene saka uz feniķi, lai aiznesot tur šo jaunekli. Muļķītis
atvadījies sēdās feniķim mugurā un aizlaidās. Feniķis viņu nesis pār kalniem un
lejām, līdz beidzot varējuši ieraudzīt mirdzumu, kas apžilbinājis muļķītim acis.
Feniķis nolaidies zemē, nosēdinājis muļķīti un pats tūliņ aizlaidies projām.
Muļķītis, pie vārtiem piegājis, piezvanīja. Tūliņ ieradās tās meitas, kuŗas
viņš jau tēva dārzā bija redzējis. Meitas teica, lai ejot projām, citādi viņu
laupītāji nonāvēšot. Drīz vien jau laupītāji arī nākšot pa vārtiem. To
teikušas, meitas aizgāja.
Pēc brīža nāca pa vārtiem seši laupītāji, bet muļķītis nocirta ar savu zobenu
viņiem visiem galvas. Tad muļķītis gāja pilī uzmeklēt meitas un sacīja, ka viņš
visus laupītājus nonāvējis. Meitas palika ļoti priecīgas un nu gāja visi reizē
uzmodināt tēvu, ko laupītāji bija nonāvējuši. Nu muļķītis apprecēja to meitu,
kuŗai viņš dārzā bija izrāvis spalvas. Kāzas viņi dzēra ilgi un dzīvoja laimīgi
visu mūžu.