Zelta putns.

31. A. 550. L. Uļjāna no A. Adjānas Latgalē. Latvju kultūras kr.

Reiz dzeivuoja tāvs, muote un treis dāli: divi gudruoki, vins muļkis. Tāvam kotrā godā izgaisa pa zyrgam. Tāvs syutēja sovus dālus, lai nūsorgoj, kas zyrgus zūg. Aizguoja vīns un ūtrs, gudruakī bruoli, bet nikuo nanūsorguoja. Tod guoja muļkis. Veras: atskrīn siermais vylks. Kai muļkis skrēja pi vylka, tai izruove jam esti un atnese uz tāvu. Tāvs jū palīlīja par taidu gudru dorbu. Muļkis nikuo nesacēja un guoja meklēt siermū vylku. Guoja, guoja un redz: ustobiņa grīžas uz vystas kuojas. Daguojis jis saka: "Ustobiņa, nūstuoj, īlaid ceļa veiru!"
Ustobiņa nūstuoja un īlaide jū. Tai ustobiņā sēdēja vecīte un sprēde. Muļkis vaicuoja: "Voi redzēji siermū vylku?"
Vecīte sacēja: "Es gon nazynu, bet muna saime varbyut zynuos."
Sasaucja vecīte vvsus putnus, kustūņus un zyvis. Klybuo vardive pastuostīja muļkam siermuo vylka piļsātu. Sāduos mukis uz klybuos vardivis un jei aiznese jū uz tū piļsātu. Īguoja muļkis piļsātā, satyka skaistu meitiņi un vaicoj: "Vai redzēji siermū vylku?"
Meitiņa soka: "Siermais vylks slymoj. Nazkas ir izruovis viņam esti un seņ jau guļ slyms."
Tad muļķis nūsyta siermū vylku, un pats palyka valdīdams siermuo vylka piļsātā.