Zelta putns.

33. A. 550. 1651. Skolnieks V. Joņins no 60. g. veca J. Joņina, Daugavpils apr. Pustiņas pag.

Reiz dzeivuoja tāvs, jam beja treis dāli. Jī beja nikas - boguoti. Divi dāli beja gudri, trešais muļkis. Caurom dīnom, caurom naktim is dzēre krūgā ar sovim draugim, cykom vacuakī dzeivuoja sātā un struoduoja pi tāva.
Reiz obi gudrī nūsprīž braukt uz svešom zemem tierguotīs, a muļkeišam par tū i nikuo nasoka. Tāvs jīm pīkraun kugus ar duorgom montom un jī aizbrauc. Muļkis ari krūgā beja dabuojis zynuot, ka juo bruoļi aizbraukuši uz svešom zemem tierguotūs. Atguojis uz sātu uz tāvu, jis soka: "Tēt, ka muni bruoļi ir aizbraukuši uz svešom zemem laimes maklātu, tod es ari braukšu. Dūd man vīnu kugi un dūd ari montu, ar kū tierguotīs."
Tāvs dzierdādams, ka ari dzāruojs grib braukt tierguotīs, suoc par jū smītīs: "Voi tad krūgu pamessi? Krūgā ar draugim jau lobuok nakai braukt."
Bet dāls jam izstuoj, lai dūdūt tik kugi un montas. Labi. Tāvs arī pīlīk jam kugī vysaidu nīku, tī dēļa gobolu, vacu slūtu, kū jau navērteiguoku sagrnobuojs. Dzāruojs aizīt vēl uz krūgu, sarunoj ar sovim draugim un nu jau reit vysi brauks tierguotūs. Labi.
Brauc jī vysi pa jyuru. Te sazaceļ vējs un jūs ar kugi izgryuž uz vīna sakluma. Nabadzņi vairs navar tikt ni uz prīšku ni atpakaļ. Ka navar, navar, tak nikuo napadareisi. Pajam tys muļkeits vīnu laiveņu un brauks da krosta. Aizbrauc da krosta, izkuop un pastaiguos. Īt, it jis i īrauga vīnu lelu boltu kolnu. Daīt jis pi kolna, redz, ka jis ir nu smilšu. Īlīk vīnu graudeņu mutē - redz, ka suols. Tyulen jis aizbrauc atpakaļ uz kugi un pasavērs, kas jam ir leidza par preci. Īrauga, ka šaidi, taidi nīki pībuozti. Sasadusmuojis jis pajam un īsvīž vysus turpat jyurā. Pajam jī kugi, nūdzan nu sakluma, dadzan natuoļi pi suoļa kolnā un pīluodej pylnu ar suoli. Nu i brauks tuoļuok un tierguosīs. Aizbrauc jī vīnā lelā lelā pilsātā, kur vēļ suoļa napazyna. Pajēm's kuleiti, pīber pylnu suoļa un soka draugim: "Jyus palīcīt te kugī, es īšu pa pilsātu un pamēginuošu, kai dūsīs."
Jis ar tū suaļa kuleiti aizīt pi paša kēniņa un soka, lai sapierkūt svešu zemu preces. Kēniņš soka, ka pi šūs itaidas preces pa zemi tikai kaisūtīs. Jis dūmuoja ka tuos ir smilt's. A tys muļkis dūmoi, ka nav vys tai, ka pa zemi svaidās, gon tu redzeisi. Jis īīt kēkē, kur kēniņam taisa pusdīnas. Sēd jis tī i runuojas ar kukarim. Gadējās, ka jis, kukarim namonūt, pajēms nu kuleites suoļa i īmat vīnā, ūtrā i tai vysūs traukūs. Pats izīt uorā i aizīt tuoļok pa pilsātu. Īnese sulaiņi kēneņam ēdīnu. Jis ād, aīd i dūmoj, par kū šūdīn gorduaks ēdīns kai cytom dīnom.
Jis pasauc kukaru un vaicoj: "Par kū tu šūdīn iztaisēji cik gardu ēdīni ka nikad vēl taida nabeji iztaisējis?
Kukars soka: "Es taipat taisēju, kai cytas reizes. Bet beja vīns svešs cylvāks kēkē, varbyut tys kū īmete."
Tad kēneņš soka: "Kur jis ir, tyulen dabuojīt tū rūkā."
Saceits, dareits. Dabuoj ar jū dreiži vīn rūkā. Kēniņš vaicoj: "Voi tu īmeti kū munā ēdīnī?"
Tys soka, ka īmet's itū, kū sūlējis puordūt. Kēniņš vaicoj: "Cik tu gribi par tū preci?"
Svešnīks soka, ka māru pret māru: māru zalta, māru suoļa. Kēniņš ari tyuleņ apsajem dūt. Un nu suok bērt nu kuga suoli uorā un zalta naudu īškā. Kēniņa meita ari atīt pasavārtu kaidi svešinīkim kugi. A tys muļkis pasoka sovim draugim, kai tik princese īīs kugī, lai, nikuo nagandeidami, tyuleņ brauc nu krasta nūst un tik prūjom. Tai ari nūteik. Kai tik princese īīt kugī apsavārtu, tai tī kugi tyuleņ dzan prūjam. Kēneņš gon vēļuoks sasagyun dzeitīs pokaļ, bet jau par vālu. Svešinīki jau nu krasta pavysam tuoli. Brauc tagad jī taišņi uz muojom. Brauc, brauc i redz, ka jīm prīškā staigoj divi kugi. Muļkeits jūs pazeist, ka tī ir juo broļu kugi, un pavēl braukt taišņi uz jīm. Pēc laiceņa ir jau vysi treis bruoļi kūpā un staigoj tys pa tuo kugi un veras un sasarunuojas. Gudrī redz, ka muļkam pylns kugis zalta naudas un vēļ princese, a jīm nav nikas vēļ puordūts.
Obi gudrī sazarunoj muļkeiti pajimt un īgryust jyurā, a paši pajimt kugi aŗ naudu un princesi. Tai ari izdora. Pajam nabadzeņu īsvīž jyurā, a paši tyuleņ prūjom.
Šis nu maun, maun i aizzaker aiz vīna dēļa gobola, kū beja īsvīdis nu kuga. Tai is dasasyt pi krosta. Izkuop, izkaltēj drēbes un staigoj nabadziņš. Te jis īrauga stygu, kura īt pa mežu. It jis pa tū stygu taids bēdeigs. Īt īt i sateik vīnu lelu, lelu cylvāku. Tys vaicoj: "Kuo tu taids bēdeigs?"
Tys izstuosta vysu, kai bejs un ka šuo muoja asūt ūtrajā pusē jyuras un ša nikai navar tikt sātā. Lelmans saka: "Nabādoj, es tevi puornesšu par jyuru."
Tyuleņ lelmans palīk par lelu putnu. Muļkeits izkuop jam mugurā un putns jū nas. "Tik atpakal vīn nazaverīs!" saka putns. Un dreiži vīn jau putns ir jū puornesis un palik par taidu pašu lelmani. Tad jis soka: "Nu verīs, ka tu nikam nasaleleitu, ka tu ar maņa par jyuru brauci."
Labi, tys apsajem nasacēt un īt taišņi uz tāva sātu. A tī jau juo vīns bruol's pašureiz dzer kuozas ar juo dabuotū princesi. Princese un tī mulkeiša draugi beja pīdraudeiti, lai ni vuoŗda nasaka tāvam, kas nūtic's ar muļkeiti. Bt tikkū muļkeits īguoja ustabā, pnincese pīsacāluse sacēja: "Šakur ir tys, kas mani atvede, na itī. Jī jū gribēja nūgolynuot un paši pajimt naudu, kuru jis nu muna tāva dabuoja, i mani."
Tāvs kad tū izdzierda, aizsadusmuojs jis obējus dālus pīsēja zyrgim pi astes un izraustēja gabal-gobolim. Muļkeišam nyu sataisēja boguotas kuozas. Tyka ataicynuots ari kēniņš, princeses tāvs. Beja daudz vysvysaidu dzērīnu. Kuozas dzēre vai vasalu nedēļu. Beja pībraukuš ari vysaidi kungi. Kungi labi īreibuši, suoka lelētīs, ka tys ar tū ir braucis, tys ar tū. Tys muļkeits gan zynuoja, ka navajag jam lelētīs. ka šis braucis iz lelmaņa. Bet kai beja īreib's, to navarēja nūcīst un sacīja vīn: "Ei, kungi, kū jyus lelējitīs, ka tys ar tū ir braucis, tys ar tū, bet es iz lelmaņa par jyuru brauču!"
Tik kū jis tū beja izsacējis, ka lelmans kluotu un saka: "Kam tu lelējis, ka iz maņa par jyuru brauci? Voi es tev nascēju, ka nasaki nivīnam?"
Tūlaik tys muļkeits saka: "Kungs, na es tur vainīgs. Ej šur pēc manis, es tev paruodeišu, kas ir vaineigs!"
Jis aizvede lelmani tm paruodēja jam kambarī ols un veina bucas un sacēja: "Vot, kas ir pi tuo vaineigs."
Tad lelmans ēde i dzēre pi juo vasalas divpadsmit dīnas. Tad pīdzērs jis krita i guļ. Izzagulējis, jis sacēja muļkeišam: "Tagad es zynu, kas ir bejis vaineigs, ka tu lelējīs. Un nu tagad tu varēsi lelētīs, cykom vīn dzeivuosi."
Tū pasacējis lelmans tyuleņ pazuda.