Bulbula putns.

l. A. 550. A. Lerchis - Puškaitis Džūkstē - Pienavā. L. P. II, 4, 3.

Kādā valstī dzīvo ķēniņš, kam trīs dēli. Šie trīs dēli izzinājuši, ka viņpus deviņām valstim otram ķēniņam tāds putns, kas visu padara, ko tik liek. Putns dzīvojot dārzā, zelta sprostā; sprosts karājoties trejžuburainā liepā. Vakaros putns laižoties mājā zelta sprostā pārgulēt. Bet tas svarīgākais vēl tas: putnam uz kreisās kājas naga esot mazs gredzentiņš. Kas šo gredzenu nomauc, tam putns piederot. Daudzi gājuši gredzenu maukt, bet velti.
Arī ķēniņa dēli sarunā iet. Papriekšu ies vecākais brālis, viņš apsedlo zirgu un taisās uz ceļu. Arī jaunākie brāļi apsedlo ir savus zirgus un pavada vecāko līdz tiltam. Pie tilta vecākais brālis nelec no zirga, iecērt ar zobenu tiltam trīs robus un pie kodina abiem brāļiem, lai ikdienas atjātu robus apskatīties. Ja robi balti, tad viņam labi klāšoties; ja asiņaini, tad lai steidzoties palīgā.
Devītā dienā vecākais brālis nojāj devītā valstī, ķēniņa pili, un saka, ka jājis putnam pakaļ. Ķēniņš, to dzirdēdams, domīgi pagriež galvu un atbild: "Vai, dēliņ, ko tu ar to putnu iesāksi? Tas jau pats Putnu Bulbulis (Bubulis)! Cik te nav mākuši, cik vēl nenāks - viss velti!"
Bet vecākais brālis tik atbild: "Lai nu kā, es tomēr iešu!" Labi. Saulītei rietot, tas ieiet dārzā un skatās, kur trejžuburu liepa. Izskatās vienā vietā - nav, izskatās otrā - nav; beidzot pabāzīs galvu bieza bērzu pudurā: jā - būs gan. Tūlīt tas priecīgs izspraužas bērzu biezumiem cauri un ierauga trijžuburu liepu ar zelta sprostu nelielā apariņā. Apariņš noaudzis biezu biezu zāli. Viss klusu, jo putna vēl nav mājā. Viņš paslēpjas biezajā zālē un nu gaida. Pēc kāda laika dārzs uz reizi noklimst, itkā tūkstošiem un atkal tūkstošiem putniņu tur iedziedātos. Te arī Putnu Bubulis klāt. Viņš nolaižas uz sprostu un, uzmanīgi apskatīdamies, sāk žēli, žēli jautāt: "Visi guļ: vai tad nevienas dvēselītes nav, kas sacītu: Putnu Bubuli, ej ir tu gulēt?"
Vecākais brālis domā: "Kad tik vien tās nelaimes, tas jau nekas." Viņš saka: "Putnu Bubuli, ej gulēt!" Bet tai pašā acumirklī Putnu Bubulis uzsit viņam ar spārnu un, vecākais brālis pārvēršas par bērzu.
Otrā rītā abi brāļi noiet pie tilta un redz, ka robā asinis. Viduvējs brālis tūlīt taisās uz ceļa un jāj devītā valstī brāli meklēt. Nojāj tur, ķēniņš saka, ka brālis, pēc Putnu Bubuļa iedams, dārzā palicis. Nu noiet dārzā, izmeklējas vienā vietā, otrā vietā ne tev brāļa, ne trejžuburu liepas. Beidzot pabāzīs galvu biezā bērzu pudurā - jā - liepas ir gan, bet brāļa nav. Viņš paslēpjas apariņa biezajā zālē un gaida. Viss klusu. Te, laiciņu pēc saulītes, dārzs uz reizi noklimst, itkā tūkstošiem un atkal tūkstošiem putni nu tur iedziedātos. Tūlīt arī Putnu Bubulis klāt. Viņš nolaižas uz zelta sprosta, apskatās un tad žēli, žēli saka: "Visi guļ; vai tad nevienas dvēseles te nav, kas sacītu: Putnu Bubuli, ej ir tu gulēt?"
Viduvējs brālis nesaka nekā. Te pēc brīža Putnu Bubulis atkal žēli, žēli. nosaka: "Visi var gulēt, es tik ne; vai tad te nav nevienas dvēselītes, kas sacītu tos vienīgos vārdus: Putnu Bubuli, ej gulēt?"
To dzirdot, viduvējam brālim sirds iežēlojas; viņš saka: "Putnu Bubuli, ej gulēt!" Bet tai pašā acumirklī Putnu Bubulis uzsit viņam ar spārnu un, re, viduvējs brālis pārvēršas par bērzu.
No rīta jaunākais brālis noiet pie tilta un redz, ka robā asinis. Viņš tūlīt taisās uz ceļu un jāj devītā valstī brāļus meklēt. Nojāj tur, ķēniņš izsaka, ka pēc Putnu Bubuļa iedami, dārzā palikuši. Noiet dārzā. izmeklējas vienā vietā, otrā vietā - ne te brāļu, ne trijžuburu liepas. Beidzot pabāzīs galvu biezā bērzu pudurā - jā - liepas ir gan, bet brāļu nav; tik zāle tāda nomīdīta. Viņš paslēpjas biezajā zālē, bet tā, ka var zelta sprostu aizsniegt, un tad gaida. Viss klusu. Te, laiciņu pēc saulītes, dārzs uz reizi noklimst, itkā tūkstošiem un atkal tūkstošiem putniņu tur iedziedātos. Tūlīt Putnu Bubulis arī klāt. Viņš nolaižas uz zelta sprosta, apskatās un tad žēli, žēli saka: "Visi guļ; vai tad nevienas dvēselītes te nav, kas sacītu: Putnu Bubuli, ej gulēt?"
Jaunākais brālis nesaka nekā. Te pēc brīža Putnu Bubulis atkal žēli, žēli saka: "Visi var gulēt, es tik ne; vai tad te nav nevienas dvēselītes, kas sacītu tos vienīgos vārdus: Putnu Bubuli, ej gulēt?"
Jaunākais brālis nesaka nekā. Te pēc brīža Putnu Bubulis sāk raudāt un elsādams, šņukstēdams saka: "Visi guļ, man tik jāpaliek nomodā; vai tad te nav nevienas dvēselītes, kas sacītu tos vārdiņus: Putnu Bubuli, ej ar tu gulēt?"
To dzirdot, jaunākais brālis nevar vairs ilgāki nociesties; viņš patlaban grib tos vārdus sacīt; te par laimi Putnu Bubulis apnicis ielec zelta sprostā. Līdz ko šis sprostā, tā jaunākais brālis tūlīt apķer un labāk nesaka vis tos vārdus. Sprostā Putnu Bubulis labi apskatās; beidzot, kad neviens ne dzird, ne redz, tad mierīgi iebāž knābi spalvās un aizmieg.
Jaunākais brālis lēni, lēni izlien no zāles un viegli, viegli sniedzas caur sprosta durvtiņām pēc gredzentiņa. Līdz ko ar labo roku gredzentiņš no kreisās kājas naga nomaukts, tā tūlīt ar kreiso roku krapts! sprosta durtiņas ciet. Putnu Bubulis tūlīt nomodā, plēšās un spārdās, lec un brēc slimāki, nekā uz postu. Igli ilgi tas nopūlās; tik gaismiņai svīstot sāk aprimt un tad, galvu nolaidis, saka: "Tu man gredzenu noņēmi, tev tagad piederu!"
"Bet saki man, Putnu Bubuli, kur mani brāļi palikuši?"
"Abi bērzi tev blakus, tie tavi brāļi!"
"Bet saki man, Putnu Bubuli, kas tie citi bērzi par radījumiem?"
"Tie citi bērzi arī ir cilvēki."
"Bet saki man, Putnu Bubuli, kā lai viņus atdzīvinu?"
"Ej dziļāki bērzu birzē iekšā un apskaties labi, tur būs čupa smilšu. Ja no šīm smiltim katram bērzam trīs saujas uzbērtu, tad bērzi pārvērstos par cilvēkiem."
Labi. Papriekšu jaunākais brālis atdzīvina savus brāļus un brāļi palīdz ir citus atdzīvināt. Bet kad šie pa trijiem vien nevar galā tikt, tad ir citi atdzīvinātie palīdz smiltis nest un nu ātri jo ātri nozūd viens bērzs pēc otra, kamēr visa birze atdzīvināta un, kamēr viss dārzs no ļaužu drūzmas čum un kust. Visi saiet jaunākajam brālim apkārt un no prieka nezin paši, ko darīt. Bet jaunākais brālis domā atdzīvinātos vēl vairāk iepriecināt. Viņš uzstāj Putnu Bubulim, arīg viņš vēl tā māk dziedāt, kā vakar vakarā dziedājis. Putnu Bubulis dzied vaļā. Ak tavu balsu!
Pēc trim dienām visi šķiŗas: brāļi iet uz savu pusi, citi atdzīvinātie uz savu. Pašā dienasvidū mūsu trim brāļiem jāiet gar jūrmalu. Vecākie brāļi grib tālāk iet, bet jaunākais nejauki piekusis; tas apgulstas jūrmalā un drīz piemieg. Ari vecākie brāļi, to redzēdami, norunā Putnu Bubuli nozagt un jaunāko brāli, glābēju, jūras viļņos iemest. Kā runājuši, arī padarīja. Putnu Bubulis nu bij šiem nagos, bet gredzentiņš neģēļiem aizšāvās, tas palika brālim uz pirksta. Vecākie brāļi pāriet mājā pie tēva un stāsta lieliskām, kā viņi Putnu Bubuli dabūjuši, kā meklējuši, kā pūlējušies; bet kur jaunākais brālis, to nezinot.- Viņi cerēja no Putnu Bubuļa lielas lietas, bet Putnu Bubulis bez gredzentiņa neklausa ne šādai, ne tādai pavēlei; tik stāv galvu nodūris.
Tā tas nu paliek labu laiku. Vecākie brāļi dzīvo pie tēva bez sirdēstiem, un vecais tēvs, sava jaunākā dēla atminēdamies laiku pa laikam gan izraudās, gan nožēlo. Tomēr ko tur darīt? Bet vecais raudāja velti, jo viņa mīļais dēls nebija vis noslīcis jūŗas viņos, bet bija aiznests uz ūdens meitu veiglajām rociņām jūras valdnieces skaistajā dzintara pilī. Jūras valdniecei skaistais jauneklis patīk, tā apprec viņu. Abi dzīvo laimīgi. Te kādu dienu ūdens meitas pavēsta, ka sadzirdējušas veco ķēniņu gauži raudam. Dēlam vecā ļoti žēl, viņš knaši apņemas uz kādām dienām dzintara pili atstāt un veco tēvu iepriecināt. Tas paberzē Putnu Bubuļa gredzentiņu. Acumirklī gredzentiņš pārvēršas par zelta tiltu no dzintara pils līdz tēva pilij.
Tēvs, ieraudzīdams dēlu sveiku, veselu, nezin no prieka, ko darīt; arī Putnu Bubulis tūlīt sāk dziedāt un ķēniņam izteikt, ko vecie dēli jaunākajam nodarījuši. Šie nokrīt tēvam, nokrīt ir jaunākajam brālim pie ceļiem un lūdzas žēlastību. Jaunākajam brālim mīksta sirds, viņš piedod un palīdz vēl tēvu lūgt, lai arī tas no savas puses piedotu.
Trīs dienas jaunākais dēls tēva pilī ciemojas, trīs dienas savu laimi daudzināja; bet ceturtajā dienā, saulītei lecot paņem Putnu Bubuli un atgriežas dzintara pilī atpakaļ. Dzintara pils vārtus atdarot, zelta tilts nozuda un atkal pārvērtās par gredzentiņu.

Piezīme. Tādu pašu pasaku man piesūtījusi E. Brice no Dzērbenes Kosas. Šī pasaka gan bez šaubām ir cēlusies no "Tūkstots un vienas nakts", bet sen viņa arī ir jau pārgājusi tautas mutē. P. Š.