Bulbula putns.

3. A. 550. Jānis Dīcmanis, Lieģos, savā "Pasaku vācelītē" 18.LP. VII, II 25, 4, 1.

Citreiz bija putns, Bolbons vārdā. Šis putns bijis liels un smuks un viņam bijusi zelta būdiņa, kur viņš gulējis. Šo putnu gājuši daudz meklēt, bet nevienam neaizdevies to noķert.
Vienam tēvam bijuši trīs dēli: divi gudri, viens muļķis. Vecākais dēls arī gājis meklēt šo putnu. Viņš pa ceļu iedams, uzgāja krogu, kur daudz ļaužu bija sapulcējušies. Ļaudis prasīja, kur viņš iešot.
"Eimu meklēt Bolbones putnu."
Ļaudis teica: "Nu, jaunais cilvēks, tad tu arī vairs atpakaļ nepārnāksi. No visiem, kas uz turieni noiet, neviens nepārnāk."
Gudrais dēls teica: "Kas ir iesākts, tas ir jāizdara."
To sacījis, viņš aizgāja no kroga. Ceļš iegriezās lielā, bieza mežā. Pa mežu iedams, viņš vienmēr lūkojās uz augšu, uz kokiem, vai neieraudzīs tur kādu putnu. Tā ejot nejauši viņam kāds piesita ar itin aukstu kā miroņa roku pie kreisā vaiga. Pagriezās uz to pusi, ieraudzīja lielu koku, kas acim redzot auga un kam galotnē bija zelta būdiņa. Pēc maza brītiņa tur atskrēja putns, nometās uz koka zariem un sauca: "Vai te ir kāds putniņš? Ja ir kāds, tad lai atsaucās: "Putniņ, atdusies!"
Putns, gribēdams īsti pārliecināties, vai tik kāds nebūtu viņa tuvumā, vēl reiz sauca: "Ja kāds putniņš te ir, tad lai atsaucas: "Putniņ, atdusies!"
Gudrais dēls iesaucās: "Putniņ, atdusies!"
Tikko bija izteicis tos vārdus, viņš palika par koku. Nevarēdami mājās sagaidīt vecāko brāli, gāja atkal vidējais dēls meklēt putnu. Bet šim klājās atkal tāpat kā vecākajam brālim: pārvērta arī šo par koku.
Nu gāja muļķis, jaunākais brālis. viņš nonāca pie tā paša kroga, kur viņa divi brāļi bija piegājuši. Tur tagad arī bija liets pulks ļaužu sanākuši. Ļaudis prasīja, uz kurieni viņš ejot. Viņš atteica, ka ejot meklēt Bolbones putnu. Tur pie kroga drusciņ atpūties, viņš devās lieliem soļiem atkal uz priekšu, nonāca tumšā, biezā mežā. Pa mežu ejot, uz reizi viņam tāpat ,kā brāļiem auksta roka piesita pie kreisā vaiga. Pagriezās ieraudzīja koku acim redzot augam, un tā galotnē zelta būdiņu. Viņš turpat paslēpās, gribēdams noskatīties, vai zelta būdiņā tik nebūs meklējamais putns. Pēc kāda laiciņa atskrēja lielais putns, uzmetās uz minētā koka zariem: "Ja te kāds putniņš ir, tad lai atsaucas: "Putniņ, atdusies!"
Bet muļķītis cieta klusu. Putns vēl trīs reizes tāpat sauca. Bet kad neviens neatsaucās, tad putns ielīda savā zelta būriņā, domādams, ka neviena nav tuvumā. Muļķis, to visu noskatījies, klusiņām pielīda putna būdiņai klāt un durvis aiztaisīja cieti. Putns, redzēdams sevi apcietinātu, sacīja uz muļķi: "Tu nu esi mans kungs un es esmu tavs kalps. Lūdzams nedari man tikai pāri; es tev varu kādreiz būt liels palīgs. Še tev mans gredzens, paglabā to cieti; kad tev kādreiz grūti iet, tad tik pabrucini gredzenu - būšu tūliņ pie tevis."
Muļķis prasīja: "Putniņ, vai mani divi brāļi te nav bijuši?"
Putns atteica: "Te viņi ir gan bijuši. Šie divi koki ir tavi brāļi."
"Vai viņus var atkal pataisīt dzīvus?"
"Viņus var gan pataisīt dzīvus. Pagrāb no šīm smiltim kādas pārs, trīs saujas, uzber uz kokiem, un tad tie paliks par dzīviem cilvēkiem."
Muļķis nu apbārstīja tos divus kokus un viņa brāļi bija atkal dzīvi. Brāļi pateicās muļķim un bija ļoti priecīgi, ka bija atkal tapuši dzīvi. Muļķis nu grāba smiltis, apbārstīja visus kokus un par lielu brīnumu visi koki palika par cilvēkiem. Visi šie koki bija reiz bijuši cilvēki. Viņi tāpat kā muļķa brāļi, bija gājuši meklēt Bolbones putnu, bet visus bija putns par kokiem apbūris. Visi muļķim sirsnīgi pateicās un priecīgi aizgāja katrs uz savām mājām.
Muļķis un viņa brāļi paņēma zelta būriņu ar putnu un arī aizgāja uz mājām. Viņi nonāca pie liela tilta, kas bija taisīts pār lielu upi, un tur viņiem nu vajadzēja pāri iet. Muļķim uznāca miegs, viņš pie tilta apgulās. Kad gudrie brāļi redzēja muļķi aizmigušu, tad viņi to iegrūda patiltē. Gudrie nu paņēma viņa putnu ar būrkiņu un aizgāja uz mājām.
Muļķītis krizdams bija iekritis nogrimušā nolādētā pilī. Tanī pilī viņš atrada jaunu, ļoti skaistu jaunavu. Šī, muļķi ieraudzījusi, skumīgā balsī sacīja: "Vai, mīļais jaunekli, kur tu tagad esi ienācis! Slikti tev būs, kad mans kungs pārnāks. Viņš ir ļoti dusmīgs un pie tam vēl briesmīgi stiprs, viņš tevi saplēsīs."
Šādi jaunavas vārdi gan padarīja muļķi domīgu un bailīgu, bet viņš atminējās putna gredzenu un palika jau drošāks. Pirms skaistās jaunavas kungs pārnāca, viņš pabrucināja putna gredzenu. Te acumirklī atskrēja lielais Bolbones putns ar lielu pulku kaŗa vīru un prasīja muļķim, kas darāms.
Viņiem tā vēl runājot, varenais pils valdnieks skrej mājās. Tiklīdz tas pils pagalma vārtos parādījās, te putna kara spēks to nomaitāja. Pēc tam viņi gāja pilī un kur tik kādu velna pilnu cilvēku atrada, to kara vīri tūlin nokāva. Tad kaŗa vīri no pils mantām itin visu pārnesa muļķa mājās.
Viņš nopirka lielu zemes gabalu un palika par lielu, varenu valdnieku, apprecēdams skaisto jaunavu. Arī Bolbones putns palika pie viņiem.