Bulbula putns.
4. A. 550. F. Brīvzemnieku Liesma no Lības Čaibes Rumbeniekos. Jkr. V, 85. LP. VII,
II, 25, 4, 2.
Vienam tēvam bija trīs dēli: divi gudri, trešais muļķis. Viņam bija arī zelta
kvieši, bet viņos nāca ikdienas zelta putns un noknāba vienu vārpu. Tēvs sūtīja
vecāko dēlu putnu meklēt. Viņš jāja, jāja - iejāja biezā mežā. Tur bija vecs
kroģelis un pie tā daudz zirgu piesietu, visvisādu, kādu nekādu, vecu, jaunu, staltu
un vāju kā redeles. Viņš piesēja tur arī savu zirgu, iegāja krogā un apvaicājās
par zelta putnu. Krodzenieks stāstīja, ka mežā esot zelta putns zelta būrītī,
pakārts lielā kokā. Dēls nu devās kājām meža biezumā putnu meklēt. Viņš
dzirdēja jau no tālienes putnu brēcam un, piegājis pie tā koka, kur zelta būrītis
karājās, prasīja: "Kāpēc tu brēc? Kas tev kaiš?"
Tur stāvēja divi čupas smilšu: viena baltu, viena sarkanu. Putns paņēma knābī
sarkanās smiltis un uzbēra tās viņam uz galvu: viņš palika par koku.
Kad nu vecākais dēls nepārnāca, tad vidējais gāja viņu un putnu meklēt. Viņš
jāja, jāja - piejāja pie tā paša kroģeļa, kur krodzeniekam prasīja, vai nav tāda
un tāda jātnieka redzējis un kam tik pulka zirgu, kas visi te piesiti? Krodzenieks
teica: "Tāds jātnieks bija gan te; tas atstāja te, tāpat kā daudz citi, savu
zirgu un gāja zelta putnu meklēt. Putns tepat mežā katru dienu brēc, bet tie, kas
gājuši viņu meklēt, nav vairs atnākuši atpakaļ,"
Vidējais dēls gāja nu kājām meža biezumā un nonāca arī pie tā koka, kur zelta
būris karājās. Zelta putns brēca, ka ne aizklausīties nevarēja. Viņš prasīja
putnam: "Kas tev kait? Kāpēc tu brēc?"
Putns paņēma knābī no sarkanajām smiltim, uzbēra tās viņam uz galvu un tas palika
tūliņ par koku.
Kad nu arī otrs dēls nepārnāca, tad tēvs izvadīja jaunāko, muļķīti, savus
brāļus un putnu meklēt. Viņš jāja tāpat kā vecākie brāļi, nojāja pie tā paša
kroģeļa. Zirgu piesējis, tas nemaz negāja iekšā. Nekā neprasījis, gāja uz mežu.
Mežā satika viņu nabadziņš. Tas sacīja: "Es zinu, tu meklē zelta putnu. Viņš
ir pašā meža vidū; zelta būrī. Ja tu viņu gribi dabūt, tad sargies viņam ko
prasīt un ar viņu runāt, kamēr neesi viņa gredzenu rokā dabūjis."
Nabaģelis bija Dieva eņģelis. Muļķītis nu gāja uz meža vidu un dzirdēja jau no
tālienes putnu nejauki brēcam. Kad viņš piegāja pie tā koka, kuŗā būrītis
karājās putns, kliedza un vaimanāja tik žēlīgi, ka muļķītis jau gandrīz gribēja
sākt runāt. Bet viņš apdomājās un nerunāja vis, lai arī putns brēca kā
brēkdams. Muļķītis kāpa tikai kokā un paņēma būri ar visu putnu. Putns, novilcis
no savas kājas gredzenu, iedeva to muļķītim un sacīja: "Nu tev ir brīvu runāt,
es tagad esmu tavs. Ja tev kādas briesmas uznāk, jeb citādi kā manis vajaga, tad
paberzē gredzenu, tūlin būšu pie tevis."
Muļķītis prasīja: "Kur ir mani brāļi?"
"Tie abi!" putns teica un rādīja uz divi tuvumā stāvošiem kokiem. "Ja
tu būtu runājis, tad arī tev es būtu uzbēris sarkanās smiltis un tad būtu par koku
palicis."
Muļķītis lūdza, lai viņš viņus pataisot atkal par cilvēkiem. Putns ņēma un no
baltajām smiltim un bēra uz kokiem. Nevien muļķīša brāļi, bet vēl simtiem koku
palika par cilvēkiem, kas visi bija gājuši zelta putnu meklēt. Visi nogāja pie kroga,
paņēma savus zirgus un jāja līdzi muļķītim. Viņi nojāja pie lielas upes,
atpūtināja zirgus, muļķītis aizmiga. Vecākie brāļi iesvieda muļķīti ūdenī,
paņēma zelta putnu, pārnesa viņu mājās un rādīja tēvam, teikdami, ka tie viņu
dabūjuši. Bet putns brēca un brēca vienā gabalā - brāļi viņu turēja ieslodzītu.
Ūdenī iesviesto muļķīti uzņēma ūdens meita un ienesa viņu zītara pilī. Tur
dzīvoja briesmīgs velns, kas aizgāja katru dienu un pārnāca vakarā. Glābēja
rādīja jauno puisi citām ūdens meitām un viņas visas nobēdājās, kaut varētu
viņu kur paslēpt, lai velns pārnākdams viņu nevarētu rokā dabūt. Tā pati, kas
viņu pilī ienesa, ielika viņu savā skapī. Tūliņ pārnāca arī velns. Pilī
ienācis, viņš sāka briesmīgi rūkt un lādēt.
"Te ir kāds iekšā, es saožu cilvēka smaku," tas brēca apkārt ošņādams.
Muļķītis aiz bailēm žņaudzīja rokas un tā viņam paberzējās putna gredzens.
Tūliņ bija zelta putns klāt un prasīja, ko vēloties.
"Ej, nokauj briesmīgo velnu, kas pilī pie ūdens meitām atronas!"
Putns tūlin aizskrēja un pēc brītiņa bija velns jau pagalam. Muļķītis dzīvoja
zītara pilī un apprecēja to meitu, kas viņu bija izglābusi.
Reiz viņi brauca pie tēva ciemoties. Zelta putns laidās priecīgi tam pretī. Muļķis
sūdzēja tēvam, ka viņš putnu dabūjis, bet brāļi tam to atņēmuši, pašu ūdenī
iesvieduši. Tēvs ļoti noskaitās un gribēja tūlin savus vecākos dēlus sodīt; bet
muļķītim bija brāļu žēl, viņš par tiem aizlūdza. Tomēr tie paši aiz kauna un
dusmām nogalinājās.