Dēli meklē tēvam brīnuma zāles.

3. A. 550. 551. 314. Skolnieks A. Aļļis no 85. g. veca Miķeļa Elzbērģa Nīcā. K. Lielozola kr.

Vienam ķēniņam bijuši trīs dēli. Reiz tas ķēniņš palicis ļoti slims. Nākuši gan dakteris pēc daktera, bet neviens nevarējis viņu izārstēt. Tad viens dakteris teicis. ka tik tad viņš vārētu tikt vesels ja dzirdētu brīnuma putna fūgal-fēniņa balsi, bet tos varot reti dabūt, jo to putnu esot ļoti, maz. Tad vecākais ķēniņa dēls teicis tēvam, ka viņš paņemšot zirgu, plinti un naudu un jāšot to putnu meklēt. Tēvs atļāvis ar, lai viņš jājot meklēt fūgal- fēniņu.
Ķēniņa dēls izjājis mazā gaismiņā, iejājis vienā mežā, caur kuŗu gājis mazs celiņš. Tur izskrējis viņam viens jauns vilcēns pretī un devis labrītu. Ķēniņa dēls paņēmis plinti un gribējis to vilcēnu nošaut, bet vilcēns ieskrējis lielā biezoknī un pazudis. Ķēniņa dēls arī ieskrējis tai biezoknī un vilcēnam pakaļ, bet neiznācis vairs laukā. Mājas gaidījuši, gaidījuši - nevarējuši sagaidīt un tad jājis atkal otrs ķēniņa dēls. Tas arī paņēmis zirgu, naudu un plinti un jājis savu brāli un putnu meklēt. Izgadījies, ka otram brālim arī iznācis jāt pa to pašu ceļu, pa kuŗu bija jājis vecākais brālis. Kad viņš iejājis mežā saticis to vilcēnu, un vilcēns devis atkal labrītu, tad šis arī paņēmis plinti un gribējis vilcēnu nošaut bet vilcēns atkal iebēdzis biezoknī. Ķēniņa dēls skrējis tam pakaļ tai biezoknī, bet neiznācis vairs laukā un pazudis tāpat kā vecākais brālis.
Mājas gaida gaida, bet nevar sagaidīt. Tad nu trešais, jaunākais brālis, lūdzis tēvu, lai laižot viņu arī, bet tēvs negribējis jaunāko dēlu laist. Bet jaunākais dēls neklausījis, paņēmis zirgu, naudu un plinti un jājis meklēt savus brāļus un arī to putnu. Jaunākajam ķēniņa dēlam arī iznācis jāt pa to pašu ceļu, kur tie divi jau bija jājuši. Viņam atkal iznācis vilcēns pretim un teicis: "Labrīt," bet jaunākais saņēmis vilcēna labrītu un teicis: "Paldies!" Tad ķēniņa jaunākais dēls apstājies, sācis ar vilcēnu runāt, un, vilcēns prasījis, kur viņš jāšot. Ķēniņa dēls teicis, ka viņa tēvs esot slims un ka neviens dakteris nevarot viņu izārstēt. Tikai kad viņš dzirdētu fūgal-fēniņa balsi, tad viņš varētu tikt vesels: Vilcēns teicis, ka viņš zinot, kur tas putns atrodoties, lai viņš atstājot zirgu tepat un lai sēstoties viņam mugurā, tad viņš to nonesīšot pie tā putna. Vilcēns skrējis par kalnis un mēžis un ķēniņa dēls sēdējis tam mierīgi mugurā. Pēdīgi viņi izjājuši no meža kādā klajumā, bet vilcēns teicis, ka viņš klajumā nedrīkstot rādīties, jo viņu varot nošaut. Tur nu viņš rādījis ķēniņa dēlam vienu pili, kur tas putns atrodoties, un teicis: "Tu pirkdams to putnu nenopirksi, tev vajaga izlikties par darba meklētāju, tad varēsi to putnu nozagt bez naudas. Kad tev manis vajaga, tad tu tik saki "Kaut mans vilcēns te būtu!" Bet to tik tu teic, kad tu esi vien pats, tad es tev došu padomu, ko darīt."
Ķēniņa dēls nu iegājis tai pilī un prasījis, vai nevajagot kāda dienestpuiša. Ķēniņš atteicis, ka viņam vajgot tāda nama kalpa. Ķēniņa dēls ticis arī pieņemts un īsā laikā palicis visiem uzticams. Viņam jau atļauts tam putnam ēst dot un arī pils durvis noslēgt. Tā nu pienācis laiks, ka viņš to putnu varējis dabūt savās rokās. Vienu vakaru, kad viņš palicis viens pats, viņš izgājis laukā un teicis: "Kaut mans vilcēns te būtu!"
Tā arī vilcēns tūlin bijis klāt un teicis: "Ņem to putnu, bet to būrīti tu noņem, citādi tev ies slikti."
Viņš ņēmis to putnu, bet tas būrītis bijis vēl smukāks nekā tas putns, un viņam bijis žēl to būrīti atstāt. Kā tik viņš aizkustinājis to būrīti, tā tas sācis dikti spēlēt. Piecēlušies visi pils ļaudis, saņēmuši viņu cieti un ieveduši cietumā. Citi kalpi viņam pateikuši, ka rītu viņu kāršot. Palicis viņš viens pats tai cietumā, visi ļaudis pārgājuši mājās. Tad ķēniņa dēls piesaucis atkal savu vilcēnu: "Kaut mans vilcēns te būtu!"
Vilcēns - kur bijis, kur nebijis - tūliņ arī klāt, cietumā iekšā un sarājis ķēniņa dēlu: "Es jau tev teicu, lai tu neņem to būrīti. Nu es tev vēl došu vienu padomu. Kad tevi noved uz kārtavām, tad lūdz, lai tev vēl atļautu ar ķēniņu parunāt. Tam ķēniņam nu tu teic, ka tu atskapēsi to zirgu, kas viņam nozagts. Tad viņš gribēs, lai tu paliktu dzīvs."
Kad viņu noveduši uz tām kārtavām, tad viņš lūdzis to ķēniņu parunāties. Tas ķēniņš arī atļāvis šim runāt, un viņš teicis: "Ja tu mani atlaidīsi vaļā, tad es tev atvedīšu to zirgu, ko tev nozaga."
Ķēniņš teicis: "Kad tu to zirgu atvedīsi, tad tu dabūsi arī to putnu ar visu būrīti, un tagad es tevi palaižu vaļā."
Tad ķēniņa dēls palaists arī, lai iet, un viņš nu nogājis atkal uz mežu un pasaucis savu vilcēnu: "Kaut mans vilcēns te būtu!"
Vilcēns tūlin ieradies un teicis, lai viņš sēd atkal mugurā, ka viņš šo nonesīs pie tā zirga. Tā nu viņi jājuši pa kalniem un lejām un nonākuši pie tādas vecas pils, kas bijusi apaugusi visapkārt ar mežu. Vilcēns palaidis ķēniņa dēlu vaļā un pieteicis ka viņš to zirgu nenopirks, bet lai viņš atkal uzdodas, tā kā meklētu dienestu. Tad tie staļļa puiši paņēmuši viņu uz kādu laiku, viņš tur dienējis, labi visus apkalpodams, un pēdīgi dabūjis arī to zirgu kopt. Kad visi apgulušies, tad viņš palicis beidzamais un noslēdzis visas staļļa durvis. Vienu vakaru, kad visi jau bija apgulušies, viņš izgājis laukā parunāt ar savu vilcēnu Vilcēns bijis arī klāt un teicis: "Nu tu ņem zirgu un arī apaušus, bet sedlus nekustini, tad tev ies tāpat slikti."
Viņš nu arī ņēmis zirgu ar appaušiem, bet sedli bijuši vēl smukāki un viņam bijis tos žēl atstāt. Bet kā viņš ņēmis sedlus, tie tūliņ sākuši dikti klavierēt, un staļļa puiši visi piecēlušies, saņēmuši viņu cieti, ielikuši par nakti cietumā. Cietumā viņš atkal piesaucis savu vilcēnu, kas to labi sarājis un teicis: "Kad tevi ved uz kārtavām, tad tu apsolies ķēniņam, ka tu atvedīsi to brūti, ko viņam nozaga, ja viņš tevi palaidīs vaļā."
Rītu veduši ķēniņa dēlu kārt un pie kārtavām viņš teicis, ka gribot vēl kādus vārdus parunāt ar jauno ķēniņu. Tas viņam atļauts un nu viņš griezies pie ķēniņa, kā vilcēns viņam mācījis. Ķēniņš teicis, ka viņš to brūti atdevīšot, tad viņš dabūšot to zirgu ar appaušiem un sedliem, bet lai ejot tūliņ meklēt. Ķēniņa dēls gājis uz mežu, saucis vilcēnu, vilcēns arī bijis tūliņ klāt un teicis: "Sēsties nu atkal man mugurā, es tevi nonesīšu pie ķēniņa brūtes."
Vilcēns skrējis atkal par kalnis un mežis un pēdīgi izskrējuši atkal laukā, kur šis rādījis tādu būdu, kur tā brūte bijusi. Uz to būdu gājusi viena gaŗa gatuve un gar gatuves malām bija noguluši diensvidu tīģeŗi, lauvas, vilki, lāči, lūši un citi zvēri. Vilcēns teicis: "Ej nu pa to zvēru vidu cauri, tai namiņā stāv liela čūska aiz čūskas atrodas brūte. Runāt tu nerunā nemaz, bet pamāj tai ar galvu. Ja viņa nāks, tad tu paliksi dzīvs, bet ja nenāks, tad tu būsi pagalam. Pie tās būdas katrā pusē būs divas butelītes pilnas ar zālēm, tās tu paņem pa priekšu un iebāz azotē."
Viņš piegājis pie tās būdas un redzējis, ka brūte kasījusi aizmigušai čūskai galvu. Viņš paunājis šai ar galvu un tad viņa klusu pārkāpusi par to lielo čūsku. Viņš saķēris tai roku un nu abi izskrējuši klusi par to zvēru gatuvi, kā zvēri neatmostos. Vilcēns viņus jau gaidījis un teicis: "Sēdat man mugurā, nu vajaga mukt!"
Kad viņi bijuši jau kādu gabalu noskrējuši, tad izdzirduši, ka zvēri dzenas pakaļ, ka zeme vien dimd. Vilcēns nu cirtis trīs reizas krustu ar asti un tad radies dīķis. Citi zvēri nu pārpeldējuši, bet citi apskrējuši apkārt. Nu atkal viņi izdzirduši, ka zvēri dzenas pakaļ, bet vilcēns cirtis trīs reizas ar asti krustu un tūliņ sākusi gaŗā platā strīpā degt uguns. Lielie zvēri bijuši daudz ūdens sadzērušies, drīz vien apdzēsuši to uguni un dzinušies atkal pakaļ. Vilcēns vēl reiz cirtis trīs reizes ar asti krustu un tad radies zvēriem tāds biezs mežs, ka pat putniņš nevarējis cauri izlīst. Nu zvēri arī vairs netikuši cauri un nu bēgļi mierīgi noskrējuši uz to pili, kur brūte bijusi jānodod. Vilcēns palicis mežā, bet ķēniņa dēls vedis brūti uz pili. Ķēniņš nu palicis ļoti lustīgs, atdevis zirgu svešajam ķēniņa dēlam ar visiem apaušiem un sedliem, teikdams: "Še tev ir tava solītā alga!"
Brūte nu vairs to ķēniņu negribējusi, bet mīlējusi vairāk savu glābēju. Viņi abi ejot arī norunājuši, kā tikt no ķēniņa projām. Tas zirgs, ko ķēniņš atdevis, varējis līdz ar vēju izskriet.
Ķēniņa dēls domājis, ka viņam vilcēna vairs nevajaga, jo tagad viņam ir pašam tāds ātrs zirgs. Nu viņš nojājis ar to zirgu pie otra ķēniņa, lai varētu dabūt to brīnuma putnu. Viņš nu atdevis zirgu ķēniņam un ķēniņš atkal atdevis savu putnu teikdams: "Še tev ir tās putns ar visu būrīti!"
Ķēniņa dēls paņēmis putnu ar visu būrīti un nolicis to uz vārtu stabu. Tad viņš vēl lūdzis ķēniņu, lai atļauj viņam uzsēsties uz zirga un pamācīt, kā jājāj. Ķēniņš arī atļāvis. Ķēniņa dēls grozījis, grozījis to zirgu pa sētu, bet te uz vienu brīdi piesitis zirgam un paķēris savu fūgal-fēniņu un aizdrāzies uz mežu kā vējš. Gan šāvuši tam no pakaļas, nekas vairs nelīdzējis, jo viņš jau bijis aizjājis lielu gabalu. Viņš iejājis mežā un vakarā nojājis pie savas brūtes. Norunātā stundā brūte arī jau bijusi iznākusi un nu viņš to uzsēdinājis uz zirgu un tad visi aizdrāzušies kā vējš projām. Nojājis mežā viņš atkal izsaucis: "Kaut mans vilcēns te būtu!"
Vilcēns arī bijis klāt un nu viņi visi jājuši priecīgi uz māju. Viņiem bijis vēl jāiet caur vienu pilsētu. Vilcēns teicis: "Es nu palikšu šai mežā, bet jūs ejiet vien mājā. Tik to tev vēl piekodinu: neappērcies tādu gaļu, ko ved uz kāršanu!"
Vilcēns nu palicis mežā, bet ķēniņa dēla ar savu brūti un fūgal-fēniņa putnu iegājuši pilsētā. Tai pilsētā viņš redz, ka viņa abus brāļus ved pašlaik uz kārtavām. Viņš bija aizmirsis, ko tas vilciņš teicis, un sauca: "Kad sods te ir jāmaksā, es visu aizmaksāšu!"
Viņš samaksājis par brāļiem soda naudu un atsvabinājis tos no nāves. Tad viņi visi: fūgal-fēniņš, zirgs, brūte un visi trīs brāļi gājuši uz mājām. Netālu no mājām vienā mežā brāļi sākuši strīdēties: vecākie brāļi teikuši, ka viņi visu to izdarījuši. Tikmēr strīdējušies, kamēr abi vecākie brāļi nocirtuši jaunākajam brālim galvu. Brūti viņi nozvērinājuši, lai viņa mājā nekā par to nestāsta, citādi viņai arī nocirtīšot galvu. Brūte arī apņēmusies neteikt un tā viņa palikusi dzīva un viņi visi gājuši uz mājām. Pārgājuši mājās, ienesuši putnu ar visu būrīti istabā, zirgu nolikuši stallī un arī brūti ieveduši tēva pili. Bet nu ne putns dziedājis, ne zirgs ēdis un brūte tik gājusi arvien pie loga un raudājusi.
Jaunākajam brālim mežā ar nocirstu galvu guļot, uzskrējis vilcēns. Tas atcerējies, ka viņš šim licis pie būdas paņemt divas butelītes. Vienā butelītē bijušas tādas zāles, kad nocirstu galvu pieliek pie rumpja un ar tām zālēm sasmērē, tad tūliņ galva pieaug klāt. Otrā butelītē bijušas tādas zāles, kad tās ielejot mirušam mutē, tad mirons tūliņ topot dzīvs. Vilcēns visu tā izdarījis un ķēniņa dēls nu palicis dzīvs. Viņiem tur runājot, parādījusies uguns un pie tās uguns bijis koka klucis un cirvis. Vilcēns teicis: "Es esmu tev labumu darījis, dari tu man arī vienu labumu! Es uzlikšu savu galvu uz to kluci, nocērt tu man galvu un iemet tai ugunī!"
Ķēniņa dēlam gan bijis vilcēna ļoti žēl, bet viņš nocirtis ar vilcēnam galvu un iemetis to ugunī. No vilcēna rumpja nu iznācis tāds pats princis, kā viņš pats. Tas bijis tikai par vilku nolādēts ķēniņa dēls. Svešais princis gan negribējis nākt draugam līdz, bet ķēniņa dēls nelaidis to vaļā, kamēr tas aizgājis ar' līdz uz mājām. Kad viņi abi divi ienākuši sētā, tad putns fūgal - fēniņš sācis dziedāt, ka visa istaba skanējusi. Zirgs atkal pa stalli sācis spārdīties, ka segli zvanījuši, un vecais ķēniņš uzreiz bijis vesels. Kad viņi abi divi iegājuši. iekšā, tad tas abiem vecākiem brāļiem nemaz nepaticis un nu ņēmušies atkal strīdēties. Vecākie brāļi teikuši, ka viņi visa izdarījuši. Vecais ķēniņš nu prasījis brūtei: "Vai tas ir tiesa, ka jaunākais brālis visu to izdarījis?"
Brūte atteikusi, ka tas esot gan tiesa, ka viņš visu to izdarījis. Bet vēlāku vecākie brāļi esot nocirtuši jaunākajam brālim galvu. Tad tēvs teicis: "Man cita liecinieka nevajaga, tas putns un zirgs ir tie liecinieki. Trīs dienas viņi nekā nedarīja, bet kad jaunākais dēls nāca pa vārtiem iekšā, tad putns sāka dziedāt un zirgs sāka zviegt." Tad tēvs, par to ļoti sapīcis, pasaucis zaldātus un licis abus divus vecākos dēlus saslēgt ķēdēs. Jaunākais dēls gan lūdzis, lai piedodot, gan jau iztikšot, bet tēvs vairs neklausījis, un nosūtījis vecākos dēlus kur tālu projām. ka neviens nezinājis, kur viņi palikuši. Svešajam princim ķēniņš atdevis savu meitu par sievu, bet savu jaunāko dēlu licis salaulāt ar pārvesto princesi. Tam ķēniņam bijusi liela valsts un tas atdevis pus valsti svešam princim un otru pusvalsti savam jaunākam dēlam.