Dēli meklē tēvam brīnuma zāles.

4. A. 551. E. Retliņš Krašeniekos. LP. V, 265 (118, 1).

Vienam ķēniņam bija trīs dēli: divi gudri, trešais muļķītis. Un ķēniņš no liela vecuma bija palicis neredzīgs. Gan saaicinājis visādus ārstus, bet tie novarējuši līdzēt. Beidzot viens zīlnieks dod padomu: pie velna esot mirstamais ūdens un dzīvības ūdens tur kraukļi savus bērnus kristot. Ja to ūdeni dabūtu tad acis paliktu gaišas, tiklīdz apmazgātu. Nu vecais ķēniņs saka saviem vecākiem dēliem: "Jums abiem jāiet pie velna pēc manām acu zālēm, muļķītis lai paliek mājā. Prasiet velnam: "Dod mirstamo ūdeni, dod dzīvības ūdeni - to, kur kraukļi savus bērnus krista. Vai mācēsit tā izteikt?"
"Jā, jā - to jau var atturēt galvā, tas jau nekas!" abi dēli nolielās un aiziet.
Aizgāja gan - tas tiesa - bet kur nogrima, kur ne. Tēvs izgaidās vienu mēnesi, otru- neronas un neronas: jau drīzi gads apkārt, vēl nav. Beidzot muļķītis saka: "Tēt, iešu raudzīt, kur brāļi palikuši! Kas zin, vai man neveiksies ātrāki acu zāles pārnest."
"Nekā, dēls! ja jau taviem gudriem brāļiem nevedas, kur nu vēl tev - jaunam muļķim? Otrkārt: man bail, ka ir tu nenozūdi, tad palikšu vecuma gultā bez bērniem un aiziešu nelaikā kapā bēdādamies."
"Ko jūs sakat, tēt, jūs tikai esat visi noņēmuši mani un par muļķi vien turat; bet tiklīdz iešu, man atšķirsies citādi, to galvoju."
"Labi, dēls, ej tad arī ar dieva palīgu un prasi velnam tā: "Dod mirstamo ūdeni, dod dzīvības ūdeni - to, kur kraukļi savus bērnus krista.
"Vai mācēsi izteikt?"
"Jā, māku : "Dod mirstamo ūdeni, dod dzīvības ūdeni - to, kur kraukļi savus bērnus krista."
To teicis, muļķis aiziet, bieži vien tos vārdus minstinādamies. Iet, iet - satiek suni.
Muļķītis uzsauc: "Sunīti, kur tu vēju vaļā skraidi? Es tevi šaušu!"
"Nešauj vis, brālīt, es zinu, kur tu ej. Ņem mani labāk līdz vajadzībā palīdzēt."
"Jā, jā - tad jā!"
Suns pietecēja, palaizīja muļķītim roku un gāja līdz. Nu iet, iet abi divi - satiek vilku.
"Vilciņ, kur tu vēju vaļā skraidi? Es tevi šaušu!"
"Nešauj vis, brālīt, es zinu, kur tu ej. Ņem mani labāk līdz vajadzībā palīdzēt."
"Jā, jā - tad jā!"
Vilks pietecēja muļķītim palaizīt roku un gāja līdz. Nu iet, iet visi trīs -- satiek lāci.
"Lācīt, kur tu vēju vaļā dauzies? Es tevi šaušu!"
"Nešauj vis, brālīt, es zinu, kur tu ej. Ņem mani labāk līdz vajadzībā palīdzēt "
"Jā, jā - tad jā!"
Lācis pietecēja muļķītim palaizīt roku un gāja līdz. Nu iet, iet visi četri - satiek lauvu.
"Lauva, kur tu vēju vaļā dauzies? Es tevi šaušu!"
"Nešauj vis, brālīt, es zinu, kur tu ej. Ņem mani labāk līdz vajadzībā palīdzēt."
"Jā, jā - tad jā!"
Lauva pietecēja muļķītim palaizīt roku un gāja līdz. Iet, iet visi pieci - gadās liels tilts. Suns saka: "Pagaidiet jūs četri tepat, es tecēšu tilta apakšu izlūkot."
Nu lūko, lūko, meklē, meklē - atron sudraba vaiņagu un atnes muļķītim: lai paglabājot to, priekšdienām noderēšot! Muļķītis apskatās: "Kas par greznu vaiņagu! Tāds jau jāpieglabā, vai grib, vai negrib. Bet sunīti! teci vēl tilta apakšu izlūkot: kad nav vēl kāds vaiņags."
Suns aiziet -- meklē, meklē - ne, vaiņaga vairs nav; bet atron varenu zelta zobinu. Uznes muļķītim: lai pieglabājot to; priekšdienām noderēšot!
Muļķītis apskatās: "Kas par spožu zobinu! Bet sunīti! teci vēl tilta apakšā: kad nav vēl kāds zobins."
Suns aiztek - meklē, meklē - ne, zobina vairs nav; bet atron dimanta gredzenu. Uznes muļķītim: lai pieglabājot to, priekšdienām noderēšot!
Muļķis apskatās: "Kas par spožu gredzenu! Tas jau jāglabā, es nezinu, kā. Bet nu draugi, iesim tālāk!"
"Nekā!" suns ieteicās, "kur nu vairs aizkļūsim? Tepat liels ūdens priekšā, versti platumā - tur mums jāceļas ar plostu pāri. Tomēr nelāga lieta: tās trīs meitas, kas tur par pārcēlējām noliktas, tevi, brālīti, gan pārcels, bet mūs četrus necels. Bet tad mums četriem jāsasperas : lēksim ūdenī un, peldēsim upei pāri, tas mums jādara brālīša labad, jo citādi viņā pusē, krasta malā, meitas nocirtīs brālītim kreiso roku, ja nesteigsimies klāt."
Brālītis, muļķītis, to dzirdēdams tīri saraujas: "Vai traks! tad ir gan bailīga lieta, bet vai tad nu itin pa visiem kopā mums neizdosies? Iesim tikai, lai nāk, kas nākdams!"
Labi, visi pieci sparā saņemas, aiziet pie ūdens un uzsauc meitām: "Celiet mūs pāri!"
"Labprāt, celtum, labprāt; bet mēs tikai cilvēkus pārceļam, zvērus ne - tā mums pavēlēts."
"Kad nu ne, ne!" muļķītis atbild, "celiet tad mazākais mani vienu pašu pāri!"
Jā, tūliņ; lai nākot uz plostu! Muļķītis uzkāpj, plosts atviržas no malas un zvēri paliek vieni paši malā. Bet plosts nebija upei ne pusē - zvēri metas ūdenī un pūš pāri; meitas to nemaz neapskatās. Līdz plosts otrā malā, patlaban jākāpj zemē, meitas jau tiecas muļķītim pēc kreisās rokas. Bet pašā tai brīdī zvēri sakampi meitas un saplosa gabalu gabalos - asiņu peļķi vien palika uz plosta. Muļķītis priecājas: "Tas bija labi - iesim nu tālāk!"
"Nekā!" suns atsaka, "tepat būs vēl cits ūdens, divi verstes platumā un nu sešas meitas cels tevi pāri, mūs neņems. Otrā malā tās gribēs abas rokas tev nocirst, bet nebaidies nemaz, mēs būsim klāt tevi pestīt."
Labi, visi pieci aiziet pie ūdens un uzsauc meitām: "Celiet pāri mūs visus!"
"Labprāt celtum, labprāt; bet mēs tika cilvēkus pārceļam, zvērus ne."
"Kad ne, ne - celsim tad mani vienu pašu!"
Jā, tūliņ! lai nākot uz plostu. Muļķītis uzkāpj uz plostu, plosts viržas no malas un zvēri paliek vieni paši. Bet šie nebija upei ne pusē - zvēri metas ūdenī un pūš pāri, meitas to nemaz neapskatās, līdz plosts otrā malā, patlaban jākāpj zemē, meitas jau tieksies muļķim pie rokam. Bet tai pašā brīdī zvēri sagrābj meitas un saplosa gabalu gabalos - asiņu peļķi vien palika uz plosta. Muļķītis priecājas: "Tas bija labi- iesim nu tālāk!"
"Nekā!" suns atsaka, "tepat vēl būs cits ūdens, trīs verstes platumā un nu divpadsmit meitas cels tevi pāri, mūs neņems. Otrā malā tās gribēs tev galvu nocirst, bet tu esi gudrs: lūdzies, lai atvēl tev mirstamos pātarus noskaitīt - viņas atvēlēs. Tad tikai nu skaiti labi gaŗi atsākdams, ka mēs spējam pārpeldēt, jo šis ūdens pārāk plats - peldot ilgāki aizies."
Labi, visi pieci aiziet pie ūdens un uzsauc meitai: "Celiet mūs pāri!"
"Labprāt celtum, labprāt; bet mēs tikai cilvēkus ceļam - zvērus ne."
"Kad ne, ne - celsit tad mani vienu pašu!"
"Jā, tūliņ, lai nākot uz plostu! Muļķītis uzkāpj uz plostu, plosts viržas no malas un zvēri paliek vieni paši. Bet šie nebija upei ne pusē, zvēri metas ūdenī un pūš pāri; meitas nemaz to neapskatās. Līdz plosts otrā malā, patlaban jākāpj zemē, meitas sagrābj muļķīti: lai dodot savu galvu - viņam esot jāmirst!"
"Kad jāmirst, jāmirst - tas nekas! bet atvēliet man mirstamos pātarus noskaitīt, kā pieklājas."
Labi, labi - lai skaitot ātri!
"Ā, nu, zināms, ātri: no iesākuma līdz galam un tad vēl vienreiz un vēl vienreiz; kad jau būs beigas, es pats zināšu apstāties."
Un nu muļķītis skaitīja un skaitīja paglūnēdams: vai zvēri drīzi būs pāri. Līdz arī pāri, muļķītis iesauksies: "Tie pātari beigti nu sāksies citi!"
Un tā sākās arī citi: zvēri uzklupa meitām un saplosīja gabalu gabalos - asiņu peļķi vien palika uz plosta. Muļķītis priecājās: "Tas bija labi - iesim nu tālāk!"
"Nekā!" suns atsaka, "paslēpsimies tanīs kalnos, jo drīzi skries velna ķēniņiene savas meitas raudzīt: ja mūs sastaptu - pagalam esam. Necik tālu, tepat viņas pils."
Labi, visi pieci paslēpās kalnos: viņi varēja visu pārredzēt, viņus neviens ieraudzīt. Te pa brītiņam dzird: nāk velna ķēniņiene, ka put vien ar sudraba vaiņagu galvā, ar zelta zobinu rokā, ar dimanta gredzenu pirkstā. Atskrien pie pirmā plosta - kas tas? Meitas pagalam, tikai asiņu pelķi vien uz plosta. Nu lieksies, nu skatīsies upes ūdenī, vai tur nav iekritušas; bet tikko pielieksies labi - sudraba vaiņags iekrīt upes dzelmē un šī iekliedzās vien. Ne nu līdzēja vaimanas, ne žēlabas - kas pagalam, pagalam. Te, pa brītiņam, skries ar zelta zobinu rokā pie otras upes plosta. Aizskrien - kas tas? Tās meitas arī pagalam, asiņu peļķi vien uz plosta. Nu lieksies, nu bikstīs ar zobinu upes ūdenī, vai nav plosta apakšā, jo plosta virsū neredz; bet bikstot zelta zobins izšļuka no rokām un pazuda dzelmē. Šī iekliedzās vien; tomēr vaimanā, cik gribi - kas pagalam, pagalam.
Te, pa brītiņam skries ar dimanta gredzenu pirkstā pie trešās upes plosta. Aizskrien - asiņu peļķi vien. "Vai!" šī sasit plaukstas, "visas meitas nokautas!"
Bet sitot dimanta gredzens nospruka pirkstam un iekrita dzelmē. Gan iekliedzas gredzena dēļ, bet kas pagalam, pagalam. Neko darīt - ies nošļukusi mājā un sūtīs citas meitas par plostiniecēm. Tās atnāk, viss nu būtu atkal tiktālu kārtībā, bet kur tad ķēniņiene bez vaiņaga, zobina, gredzena. Kad tu izčibējis! būs jāliek jauni kaldināt. Bet kas tad kals? Tas jau vīriešu darbs un vīriešus ķēniņiene savā pilī vēl nebija redzējusi, ne arī ielaidusi. Tomēr - vai pīksti, vai drebi - cits kalt nemāk - jāaicina tie paši vīrieši. Un ķēniņiene izpauda ziņu lai kalēji sanākot viņai vaiņagu, zobinu un gredzenu kalt. Muļķītis, to padzirdējis, tūliņ iesaucās: Klausaities mani zvēri, nu ir laiks; kalējs gan neesmu, bet man vaiņags, zobins un gredzens ir - are, tie ko suns no tilta apakšas iznesa; iešu pie ķēniņienes un teikšu: "Dod savā pilī divas istabas: vienu man, otru maniem zvēriem, tad vaiņagu, zobinu un gredzenu nokalšu.""
"Tur tev taisnība!" zvēri ieteicās, "bet tad tikai iestāsti ķēniņienei, ka trīs lietas reizē nespēj kalt; teic: papriekšu kalšu vaiņagu, tur aizies savas trīs dienas, tad kalšu zobinu, tur arī trīs dienas, tad gredzenu, tur arī trīs dienas. Tālāk saki: bet deviņas dienas no vietas kalt, to cilvēka acis nespēj panest, tādēļ lai viņa tūliņ pie iesākuma apgādā labas acu zāles - tādas, kur mirstamais ūdens klāt un dzīvības ūdens klāt un, kas smelts tai jūŗā, kur kraukļi savus bērnus krista. Es zinu, viņa apsolīs un liks ūdeni pārnest un tad esam ceļā. Bet trešā dienā, kad vaiņagu nesīsi ķēniņienei atdot, viņa vaicās: "Kādu maksu gribi?" Neņem, no Dieva puses naudu, atteic: "Ko nu citu ņemšu? Atvēli šonakt savā gultā izgulēties - būs labi."
Un nu muļķītis ar zvēriem aizgāja ķēniņienes pilī: viņš esot slavējams kalējs - esot nācis ķēniņienes lietas kalt un šie zvēri esot viņa palīgi.
"Tad jau pavisam labi!" ķēniņiene priecājās, "bet vai varēsi līdz vakaram nokalt?"
"Līdz vakaram! kur nu līdz vakaram? Es rēķinu - mazākais deviņas dienas tur aizies; tādēļ dod īpašu istabu man, īpašu maniem palīgiem un tad mēs strādāsim. Tomēr vēl kas: cilvēku acis, deviņas dienas kalt, nespēj paciest: paliek neredzīgas, tādēļ gādā man šodien labas acu zāles - tādas, kur mirstamais ūdens klāt, kur dzīvības ūdens klāt, un, kas smels tai jūrā, kur kraukļi savus bērnus krista."
Labi! to viņa apgādāšot gan - veselu trauciņu. Lai tik ejot pats te tai istabā, palīgi atkal tai un sākot kalt. Šie iegāja gan istabās, bet nekala nekā: kur nu kalsi, ja vainags kabatā? Vakarā ķēniņiene jau apgādājusi acu zāles; muļķītis paņem zāles, ieiet savā istabā un sagul trīs dienas bez darba. Trešās dienas vakarā ienes ķēniņienei sudraba vaiņagu: ,,Vai būs tāds labs?"
"Labs, labs - pavisam labs - tīri kā mans vecais vaiņags; bet cik nu man jāmaksā?"
"Kādu maksu aitu ņemšu? Naudu neņemšu; atvēli man šonakt savā gultā izgulēties - būs labi."
"Manis dēļ guli arī; bet kad tikai tad nenokavēsi zobinu kalt?"
"A! tad pa naktim jau nekals, ne!"
Tā nu paliek. Trīs dienas vēlāk muļķītis atkal ienes zelta zobinu ķēniņienei: "Vai būs tāds labs?"
"Labs, labs - pavisam labs - tīri kā mans vecais zobins; bet cik nu man jāmaksā?"
"Kādu maksu citu ņemšu? Naudu neņemšu; atvēli man šonakt savā gultā izgulēties - būs labi."
"Manis dēļ guli arī; bet kad tikai nenokavēsi gredzenu kalt?"
"A! tad pa naktim jau nekals, ne."
Tā nu paliek. Trīs dienas vēlāk muļķītis ienes dimanta gredzenu ķēniņienei: "Vai būs tāds labs?"
"Labs, labs, pavisam labs - tīri kā mans vecais gredzens; bet cik nu man jāmaksā?"
"Kādu maksu cirtu ņemšu? Naudu neņemšu; atvēli man šonakt savā gultā izgulēties un rītu piesaki savām plostniecēm, ka mani ar visiem palīgiem pārceltu trim upēm un, ja man kādŗeiz atkal ievajadzētos teitan atkļūt, ka tad plostnieces mani pazītu, tiklīdz iesauktos: "Ķēniņienes vīrs - celiet pāri!"
Jā, jā - viņa tā mierā.
Muļķītis nu izgulējās vēl to nakti un tad no rīta steidzās mājā ar tēva acu zālēm. Šīpus upēm, mežā, zvēri šķīrās no muļķīša un pieteica tā: "Nedzīvu gaļu kārtavās tu neaiztiec!"
Muļķītis gāja, gāja - piepēži ierauga kārtavas. Pieies klāt - ierauga savus paša vecākos brāļus pakārtus. Nu viņam sirds gauži iesāpas brāļu labad un žēlabās tam pavisam no prāta izgājis, ko zvēri piekodinājuši. Viņš noņem brāļus no kārtavām, iepilina mirstamo ūdeni un dzīvības ūdeni mutē - brāļi atdzīvojas. Nu muļķītis izjautā smalki, kā viņiem tā nošāvies, - tik greizi, kas viņus kāris un vai tēvu acu zāles esot dabūjuši?
"Kur nu dabūjām? Nedabūjām nekā. Mēs jau aizmirsām zālēm vārdu un tādēļ mūs pakāra."
"Ai, brālīši! tad man labāka laime smaidījusi - ače, man gan zāles ir."
To dzirdēdami, brāļi sašuta: "Muļķītis var dabūt, mēs nevaram, ko nu tēvs teiks? Un tad vēl viņš mūs atdzīvinājis; tas gods par daudz muļķītim; nokausim labāk viņu, atņemsim acu zāles un teiksim tēvam, ka mēs paši dabūjuši zāles."
Un brāļi nocirta muļķītim galvu, atstāja zemē, paņēma zāles un pārgāja pie tēva, lielīdamies: "Ilgi gājām, tālu meklējām, beidzot lielām mokām, ar nāvi kaudamies, zāles dabūjām tur, kur kraukļi savus bērnus krista."
Tēvs aptraipīja acis, palika redzīgs un vareni priecājās par tik brašiem dēliem; tikai to nožēloja, ka neesot satikuši muļķīti - diezin, kā tam svešumā klāšoties.
"Ko nu, ko nu!" dēli atteica, "jūs esat pārskatījušies, tādu muļķīti pasaulē laizdami; mēs to ceļu izbaudījām un tad nu gan varam teikt: kautkāds muļķis dzīvs atpakaļ nepārkļūs; tur jau ir prātīgiem cilvēkiem moku diezgan."
Un muļķītis sagulēja nedzīvs vairāk dienu: jau, kraukļi, vārnas, žagatas bija sākuši viņa miesas knābāt. Te par laimi viens krauklis nesa pār meža galiem gabaliņu no muļķīša miesām un suns tūliņ bija saodis, no smakas vien, ka krauklis viņa kungu plosījis. Viņš saka uz vilku, lāci un lauvu: "Tur nav vairs labi - iesim raudzīt, kas mūsējam noticis!"
Nu tek, nu meklē - beidzot ierauga: āre - putni jau knābā. Bet tur tuvumā bija ērkšķu krūms, kur muļķīša miesas gulēja.
Zvēri nu lien, lien pa slepeno pusi, kamēr pietiek ērkšķu krūmam klāt - putniem ne jausmas. Un līdz bija klāt, tā lēca putniem mugurā un laimējās arī. Viens noķēra kraukļu ķēniņu, otrs vārnu ķēniņu, trešais žagatu ķēniņu un ceturtais turēja bargu tiesu: ja acumirklī nepavēlēšot saviem pavalstniekiem izknābtos kumosus atpakaļ nest un negādāšot mirstamo ūdeni un dzīvības ūdeni no turienes, kur kraukļi savus bērnus krista, tad visiem trim putnu ķēniņiem galvas nost. Vai akls! nu putnu ķēniņi sabijās gan, ka joki nav. Un tūliņ krauklis sasauca savējus, vārna savējus, žagata savējus. Ātrā laikā salaidās putnu, kā melna debess: ko ķēniņi teikšot?
"Ko teiksim? Vai neredzat, ko nu esat padarījuši: kam knābāt šā cilvēka miesas." Tūliņ sanesiet visus izknābtos gabaliņus ielieciet atpakaļ katru savā vietā un
laižieties pakaļ dzīvības ūdenim, kā var knābāto atdzīvināt."
Putni aizlaidās, sanesa paņemtos gabaliņus, atdeva miesām, atnesa arī dzīvības ūdeni, ielēja muļķītim mutē un nu muļķītis atmodās, acis burzēdams, it kā no maiga miega vien būtu piecēlies. Zvēri palaida putnu ķēniņus vaļā un pārmeta muļķītim: "Otrreiz tā vairs nedari, mūs neklausīdams; tomēr labi, kad tā vēl - ej tikai nu mājā!"
Muļķītis pārgāja pie tēva; tēvs brīnās: "Un tad tu pārkļuvi gan; mēs jau runājām, ka dzīvs vairs nepārnāksi. Tavi brāļi sen jau mājā - pārnesa man acu zāles vis."
"Viņi pārnesa? Ceļā tie taču vēl teica, ka neesot dabūjuši un ja es nebūtu izpestījis viņus no kārtavām - vēl šodien tur kŗuptu "
"Ē!" tēvs saskaitās, "kā nu gribi mani, vecu vīru, apmuļķināt; niekus nestāsti, tos neticēšu."
"Ne, ne!" ,muļķītis atmet ar roku un paliek mierā.
Bet pēc kāda laika ķēniņienei, viņpus upēm, piedzima dēls. Ķēniņiene liek sajūgt varenus zirgus zelta karītē un sūta muļķītim pakaļ, lai braucot pie savas sievas jauno dēlu lūkot!
Karīte aptura tēva pagalmā, iziet pretim: "No kurienes tik lepna karīte, tik vareni zirgi?"
"No ķēniņienes, muļķīša sievas, tur viņpus trim upēm."
Tagad tēvs atvēra acis un sāka ticēt, ka muļķītis acu zāles dabūjis. Viņš briesmīgi sāka dusmoties par vecākiem dēliem: bet muļķītis atteic: "Lai nu! kas bijis, bijis. Es saviem viltīgiem brāļiem piedodu; piedodiet arī jūs - man jābrauc!"
Tēvs izvadīja muļķīti ar godu; bet vecākos brāļus cieši pārmācīja, kamēr neizteica visu, ko ceļā ar muļķīti bija izdarījuši. Muļķītis brauca, brauca zelta karītē, ka laistījās vien, piebrauca pie upēm, tur uzsauca plostniecēm: "Ķēniņienes vīrs - celiet pāri!" Plostnieces tūliņ bez runas pārcēla upēm. Aizbrauca pie ķēniņienes, ķēniņiene iznāk ar dēlu pretim un sagaida vīru lielākā godā. Bet muļķītis saka: "Nu palikšu pie tevis arvien!"
"Tas labi! tik neej tai istabā, kas ar lūku aizsieta, citādi mums abiem nelabums kaklā."
Bet muļķītis tev klausīs - vienu dienu līdīs taču lūku istabā skatīties. Ieiet -- atron lielu tēviņu kārtavās zīžu saitē pieķirinātu - pusdzīvu vēl. Muļķītis vaicā: "Kas tu tāds esi? Ko te diedi?"
"Ko nu izteikt?" pakārtais vājā balsā atbild, "priekš deviņiem gadiem nācu šito ķēniņieni precēt, bet viņa nevarēja vīriešus ne acu galā ieredzēt, tādēļ sagrāba mani un pieslodzīja te. Lūdzams padod to ūdens trauciņu, sakaltušo mēli atveldzināt."
Muļķītim gauži sirds iežēlojās par tādu notiesātu nabadziņu; viņš pasniedza ūdens trauku un pats vēl padzirdināja. Bet lūk, lūk: līdz lielais ierāva vienu malku - jau pārtrūka zīžu saite; līdz ierāva otru - jau apgāza kārtavas, līdz ierāva trešo - tā izgāza sienmalu, izspruka laukā, paķēra ķēniņieni ar visu dēlu un prom kā negantnieks. Nu muļķītis gan žēlojās, ka nelabi darījis, tādu dzirdinādams, bet atkal apdomāja: "Ja viņš tik stiprs palika, no tā trauka dzerdams, kādēļ nevaru es vēl vairāk iedzert, vēl stiprāks palikt un beidzot negantnieku pārvarēt?"
Un. muļķītis sāka tempt no stipruma trauka. Iedzēra vienu malku - jau stiprums pieņēmās acim redzot un gudrība arī; jo zināja, bez teikšanas, ka lielais tēviņš pats velns bijis; iedzēra otru malku - jau stiprums bez ziņas un nu jau zināja uz kurieni ķēniņiene aiznesta; iedzēra trešo malku - nu bija spēka kā deviņiem lāčiem un gudrība tik liela, ka zināja no galvas velna pili atrast. Tūliņ paķēra sievas zelta zobinu un gāja uz velna pili. Aizgāja tur, satika cūku ganu un vaicāja tam: "Vai tā ir velna pils? "
"Tā ir, tā ir; bet iekšā jau netiksi: pilij visapkārt guļ saritinājusies milzu čūska ar asti mutē un, kās tur grib iekļūt, tam jākāpj čūskai pāri, bet tiklīdz to dara - čūska atplēš muti un norij, lai cik stiprs. Bet nu viena lieta: pašā pusnaktī, kad velns aizmidzis kŗāc, tad čūska izlaiž astes galu no mutes (mute ar astes galu pašos pils vārtos) un arī drusku pasnauž. Ja nu vari pa šo mazo starpiņu - no mutes līdz astes galam - tai brīdī izlīst un drīzi atkal atpakaļ tikt, tad varbūt es nesaku - izdodas arī. Tomēr, tikko čūska atmodīsies, viņa saodīs svešnieka smaku un modinās velnu; tas izlēks no gultas un steigsies jāšus tev pakaļ. Tādēļ, atpakaļ nākdams, iesteidzies velna zirgu stallī, kāp tam vājākam melnītim mugurā, tam treknajam ne, un bēdz, ko māki, netaupi melnīti."
Labi! muļķītis nogaidīja pusnakti pie cūku gana. Pienāca pusnakts - cūku gans ieteicās: "Āre! dūmi vairs nekūp - nu viņi guļ!"
Tūliņ muļķītis izvilka zelta zobinu no makstim un līda pa pils vārtiem, pa mazo starpiņu, līdzi, līdzi čūskas milzu dzelonim garām. Ielīda pilī - velns kŗāca, ka visas istabas drebēja un viņa sieva ar mazo dēliņu arī gulēja.
Nu muļķītis pakampa sievu, sieva pakampa dēliņu un prātīgi, prātīgi līda viens pakaļ otra čūskas dzelonim gaŗām. Izlīda pie staļļa - jau palika pašam tā vieglāki. Tad uzlika iemauktus vājajam melnītim, uzsēdināja sievu ar dēliņu klēpī, pats sēdās aiz sievas melnītim mugurā un piecirta piešus. Melnītis aizgāja kā auka - zeme vien nodimdēja; bet čūska, dimdienu padzirdējusi, svešnieka smaku saodusi, modināja velnu, ka nava vairs labi. Velns uzlēca tiešam stāvus un skrēja stallī melnīti sedlot bet melnīša nekā - tikai treknais melnais vien parēgojās atpakaļ. Bet velns dusmās spārdīja trekno melno - it kā zirgs būtu vainīgs - un uzsauca bargumā: "Vai tu esi kāds skrējējs! Vai tu, kŗaupi, varēsi vājo melnīti panākt?"
Tomēr, lai spārdās, cik patīk - cita zirga nebija - bija jākāpj tam pašam mugurā. Nu jāja, nu jāja, ko vien tikai jaudāja: šie divi papriekšu, velns no pakaļas.
Līdz labi iejāja māju pagalmā un sievu ieraidīja pilī, te velns arī klāt: un kā jāj, tā pa pils vārtiem iekšā ar visu trekno melno. Bet muļķītis to tikai gaidīja: viņš stāvēja uz melnīša iekšpus pils mūriem un kā nu velns domāja taisni jāt, tā muļķītis no sāniem pielēca klāt un ar zelta zobinu nodūra velnu.
Tagad muļķītis dzīvoja mierā un laimē.

Piezīme. Kreicberģis Dzirciemā uzrakstījis vienu variantu, kur teikts, ka muļķītis ceļā, pie jūras, dabūjis savādu stabulīti: kā stabulē - visiem jānāk klāt. Nu viņš pielādējis kuli ar sāli un aizbraucis tālā pilsētā, kur sāli nepazinuši. Pilsētnieki atpirkuši sāli ar zeltu: cik spaņņu sāls iznācis, tik spaņņu devuši zelta pretim. Bet tās pilsētas ķēniņam bijusi tik skaista princese: ābols, kas ābols. Muļķītis ielūkojies to. Nu nostājies uz kuģa un stabulējis. Tūliņ princesei bijis jānāk klāt. Līdz atnākusi uz kuģa - muļķītis palaidis kuģi vaļā un aizbraucis ar visu princesi. Braukuši braukuši - te ieraudzījuši divus vīrus laiviņā slīkstam (bijis aukains laiks). Muļķītis tūliņ stabulējis, atvilinājis slīcējus pie kuģa un izglābis. Tie bijuši viņa gudrie brāli, kas arī aizgājuši pasaulē sievas precēt, bet nedabūjuši. Bet uz kuģa gudrie brāļi sarunājušies: viens paņems viņa zeltu. otrs viņa brūti un pats viņš noslīcināms. Tā noticis - iemetuši muļķīti jūrā. Bet viņš nenoslīcis vis: tur gadījusies nāra, tā iznesusi muļķīti jūrmalā uz akmens. Nu muļķītis raudājis par tik nelabiem brāļiem. Te gadījies vecītis; tas pārvedis muļķīti mājā. Brāļi pārbraukuši ar skaisto princesi un gribējuši tēvam melus iestāstīt; bet muļķītis pārliecinājis tēvu. Tēvs solījies brāļus sodīt, bet muļķītis teicis: "Piedosim viņiem!" Nu muļķītis apņēmis princesi un dzīvojis laimīgi. L. P.