Dēli meklē tēvam brīnuma zāles.

5. A. 551. 301. Konstantins Rauduve Asūnes Baranovcos, J. Rupjā kr.

Kaidam to tāvam beja treis dāli: divi gudri, trešs duraks. Tāvs ar muoti palyka vaci. Kū darēt dālim bez tāva, muotes, ka nūmiers? Vot raizi tāvs soka dālim: "Braucīt dāli, kur dabojte žyvuščūs [dzīvo] un gajuščūs [dziedējošo] zuoļu, tod mas buysim vasali un jauni."
Bruoļi sarunova, ka vajagana braukt vacuokajam. Vacuokais bruoļs brauc ceļī, pajem lobuokū zyrgu i daudz naudys. Brauc, brauc - pībrauc pī krystceļu, veras: iz ceļa stulps [stabs] i timā stulpā pīrakstēts: "Jo pa lobyjai rūkai juas, byus pots nūsysts i zyrgs atjimts; a pa keirajai ka juos, ar meitas izzagulēs, paēss i pīdzers lobu dzērīnu."
Vot juos pa keirai. Nūjuoj da lelas ustobas, izskrīn nu ustobas skaistas mjeitas puarjimt gostu. Jū īvad vydā, dūd tī jam ēst i dzert, cik vīn grib. Tod mjeitas vad gulātu. Pi loškys [baltkr. ložak, gulta] izīt spors [strīds], kuram īt par sīnu gulātu.
Meita soka: "Tu gulīs par sīnu"
"Nē, tu gulīs!"
Tai ji sporēja, sporēja, tod meita kad gyva puisi, izsvīda iz loškys, i jis nūkriita pa dzelžim brakšķēdams caur zemi. Tī zam loškys beja škleps [:baltkr. sklep, pagrabs], kuramā ļaud's muonēja rogonas.
Tāvs i bruoļi gaida nedēļas i vairāk, kai dāla nav, tai nav nlū ceļa. Brauks tān [tagan, tagad] maklātu bruoļa vydiškais bruoļs. Pajem jis lobuokū tāva zyrgu, daudz naudys i laižas ceļī, kur braucja vacuokais. Pībrauc pi krystceļu, veras: stulps stuov. Stulpā pīraksteits: "Pa labajai rūkai byusi pots nūsysts i zyrgs atjimts, a pa keirajai paēssi, pīdzersi i ar mjeitas izgulēsi."
Dūmoj: "Lobuok juošu pa kerirajai, koč ar mjeitas izzagulēšu."
Vot tū pošu ustobu atrūn, kur bruoļs. Izskrīn mjeitas, puorjam jaunū gostu, īvad ustobā. Ustobā mjeitas jū pīdzyrda, pībaroj i vad gulātu iz tuos pat loškas, kur īsvīdja juo bruoli. Sporējuos, sporējuos, kuram īt par sīnu gulātu. Tad meita kai gyva, i īsvīdja jū tymā pat šklepā, kur bruoli.
Sātā gaida, nav ar' ituo dāla. Tāvs pasauc duraceņu i soka: "Dēliņ, ej maklātu sovu bruoļu, verīs, ka ji nazkur to izgaisa."
Duraciņš aizīt uz kaļvi pataisa cik tuo bierkovu vāzdu, pajem vezys i laižas ceļī. Īt, īt pa tū pošu ceļi, kur bruoļi. Pīīt pi krystceļu, veras: iz ceļa stuov stulps, stulpā pīrakstēts: "Jo pa lobajai rūkai juos vai īs, tys byus nūkauts i atjimta vysa monta, a pa keirajai ka īs vai brauks, tvs byus pīdzirdēts, pībarūts i ar mjeitas izgulēsīs."
Īt duraceņš pa keirajai i nūīt pī tuos ustobas, kur bruoļi. lzskrīn mjeitas, puorjam, īvad ustobā, pībaroj, pīdzyrda i vad ,gulātu duraceņu. Suak jī sporeit, kuram īt par sīnu gulātu. Meita gribēja duraceņu aizsvīst aiz sīnas, a duraceņš beja brīsmeigi styprs. Jis sagyva meitu i kai svīdja aiz sīnas, nūdymdej vysa ustaba, kai kryta meita škļepā. Vot meita suoka prasētīs: "Izlaid mani uorā nu škļepa, es tjev nazyn kū aizmoksuošu."
Duraceņš soka: "Jo tu man īdūsi žyvuščūs i gajuščūs zuoļu, tod izlaisšu uorā nu škļepa."
"Īdūšu vysa kuo, kuo vīn prasēsi!"
"Kai tevi izlaisšu, pi mani nav atslāga," atteica duraceņš.
"Ai, kū tu bādoi, atslāgs škļepa deveitajā vaiņugā."
Duraceņš daīt pi škļepa, paceļ deveitū vaiņuku i atrūn atslāgu. Atslādz škļepu, radz: tī brīsmeigi daudz ļaužu, kurī jau pavysam nūgeibuši, kurī veļ drusceņu dzeivi, radz ka ļaudīs juo abadiv' bruoļi. Bruoļi nu kauna nazyna, kur liktīs, ka jūs duraceņš izgluobja vysus laud's nū škļepa.
Tod duraceņam rogana īdevja žyvuščūs i gajuščūs zuoļu. Vysi bruoļi laidēs iz sātu da tāva. Īt, īt - aizzagrib vysim gulāt: i atsaguļ jī kaidā mežā. Gudrī jau izzagulēja a duraceņa nikai navar pīceļt i navar izvilkt zuoļu nu kišina (kabatas), jis atsagula iz tuo suona, kur zuoļis ībuoztas. Dūmoj, dūmoj gudrī, navar nikuo izdūmuot: pamest jū navar, izzagulēs, nūīs da tāva i izstuostēs vysu, kas beja. Radz, ka pī duraceņa kuojom ola, kuramā jū var ībuozt. Pajem duraceņu, pagryuž, i jis īkreit alā tad pajem divejūs jio vāzdu i toža (arī) īgryuž olā.
Vāzda kai kryta, taišņi duraceņam iz golvas. Duraceņš pasamūstas i radz, ka jis svešā kaidā to molā pi jyuras. Pajem vāzdu, īt ap jvuras molu. Paīt nazcik sūļu, radz: pi jyuras molas stuov galdeņš, apkluots ar boltu pologu, div' seceitys (svecītes) dag, i mjeita boltuos drēbēs sād i raud gaužom osoram. Padīt duraceņš i prosa: "Pa kam tik cīši raudi?"
"Kai maņ narauduot? Tāvs mani atdevja valnam uz apēšonas," atteica rauduotuoja.
Duracenņš soka: "Vot, es tevi izgluobšu nu smiertis, tikai īsi pī mani par sīvu?"
"Išu, īšu - tikai izgluob mani nu smiertis!"
Koļč runova duraceņš ar mjeitu, i suoka migt, meita aizzaklīdz: "Naguļ, naguļ, dreiz jau valns leiss nu jyuras mani āstu
"Nikuo! jo es aizmigšu, grīz man ar nazeiti golvā, tad es pasamūsšu."
Itūs vuordus izsacej duraceņš, i aizmyga. Mjeita veras: jau līn nu jvuras valns ar divpadsmit golvom. Jei suoka lītīs ar korstom osorom - valns tyvu, a duraceņa navar pīcelt. Kai izkryta juos osara iz duraceņa vaiga, jis tryukuos: "Vu, vu, kai maņ tu sadadzynoj byudu [vaigu]!"
"Pasaver iz jyuru, jau myusu smierts līn!"
"Nu, nikuo!"
" Duraceņš pakēra sovu vāzdu i nūsyta valnam par reizi četr's, par ūtru ostoņis golvas. Tad pajēmja valna galvas i salyka zam tik lela akmiņa, ka tuo myus navar i īdūmuotīs. Duraceņš tū padarēja, parunuaja, i otkonīs aizmyga.
Pa tū šaļti atbrauc kaids kēneņa kalps da jyurai, atvedja kaidas bucas un cytu kū - radz: meita dzeiva. Jis izvaicova, kai palyka dzeiva, kas izgluobja. Kad kēneņa meita visu kū izstuostēja, jis jēmja nūkova duraceya i soka meitai: "Tu sak', ka es tevi izgluobu nu smiertis, na itais. Jo nateiksi, i tjev golvu nūgrīzšu!"
"Par kū napascēšu? Pastuostēšu, ka tu mani izgluobi nu smiertis."
Vot kēneņa kolps īsādynoj meitu bucu storpā i vad iz sātu. Kēneņš nū prīas nazynova, kū dareit, tyuleņ lyka apžeņeit (apprecināt) sovu meitu ar kolpu.
Ūtrā nedēļī byus kuozys kēneņa meitai ar kodpu. Vysus aicynova kēneņš iz sastdīnas kuozuos. Īt kaids ubags ap jyuras molu i radz, ka cylvāks nadzeivs. Ubogs dūmova, ka kaids baguots nūkauts, suoka pa kišinim maklāt naudys, izzadyuru uz kaidu buceleņu. Ubags dūmoj - varbyut ka gajuščnos i žyvuščuos zuoļis. Jis pajēme pamazova (patraipīja) nūkautajam cylvākam i dalyka galvu. Duraceņš tryukstas: "Vu, vu! kai tu maņ golvu dalyki! Pajem atgrīz i dalīc lobuok!"
Ubogs pajēme, atgrīza i lobuok dalyka. Tad duraceņš pīsacēļa i soka: "Paldīs, paldīs, ka mani izmūdynuoji nu gryuta mīga."
Ubogs īdevja aizēst i soka: "Īsim tān iz kēneņa kuozys, kēneņš žeņēj sovu meitu."
Tod jī nūīt da kēneņa. Tī jau beja īsuokušās kuozys, duraceņš ar ubogu nūīt i atsasēžas pi ubogu.
Kēneņa meita vysim dola olu dziert. Padūd duraceņam stakanu ols, jis izdzer i īmat juos gradzynu, kuru jei beja īdavusja, kad ratavuoja [glāba] nu smiertis. Jei sakēŗa duraceņu aiz rūkas, izvedja nu ubogu ailis i saka: "Veritīs, itys mani izgluobja nu smiertis, a na tys bļēd's!"
Kolps nazina, kū dareit, jī sporej lelu laiku, tad duraceņš smīdamīs teica: "Na ša, pacel munu vāzdu!"
Kolps cēle, bet kur jam taidam škņapļam pacalt tik lelu vāzdu? Duraceņš ka kēŗa, ar vīnu rūku pacēle, kai spolvu, i vēl soka: "Nu, ka tu izgluabi itū kēneņa meitu, tod īsim uz jyurmolu, ka pacelsi tū akmini, kur valna golvys, tod byusi tu par uzvārātuoju."
Kū dareit? Vajagana kolpam īt akmiņa caltu. Kur jam paceļt, ka navar i pakustynuot? Duraceņš ar vīuu rūku pacēle. Kēneņš rads [priecīgs], ka meitu nu smiertis izgluobja duraceņš.
Nu tān duraceņu žeņej ar kēneņa meitu, bet duraceņš soka: "Lai ar kū grib jei žeņējuos, lai mani tikai aizvad iz tāva zemi. Bet tū bļēdi lai pīsīn zyrgim pī astes i palaiž pa pasauli, lai jū sarausteitu gobolu gobolim."
Kēneņš soka: "Ej uz myusu teiruma golu, tī aug lels ūzols, tymā ūzolā pereklis, tymā pereklī sād lels putyns uz bārnim, tuo pros', mož aizness."
Duraceņš nūīt da kūka, radz, ka putyns aizskrēj's, bārni vīn pereklī. Radz, ka cīši lela tūča [pērkona debess] ceļas ar ladym, īkuop ūzolā i apsadz putynānus ar stirbeli, koļč puorīs tūča. Atskrīn putynānu muotja: "Fu, fu, ķai smyrd ar krysteiga cylvāka ašņi, tyuleņ nūreišu!"
Putynāni pereklī sačārca : "Nē, māmiņ, itys cylvāks izgluobja myusus nu smiertis!"
"Kuo tev vajagana?" putyns vaicoj.
"Vot, mani kēneņš pasyutēja, ka tu mož (varbūt) mani varētum iznast tymā pasauļī."
"Ej da kēneņa i jam pasok', lai pīsuolej septiņas bucas vērša gaļis i pīlej septiņus kubulus yudiņa."
Duraceņš nūīt da kēneņa i soka, ka vajagana pīsuolēt septiņas bucas vērša gaļis i pīlīt septiņus kubulus yudiņa. Kēneņš tyulen vysu izdarēja, kū pavēlēja duraceņš. Duraceņš salīk putynam iz vīna spuorna septiņas bucas galis, uz ūtra septiņus kubulus yudiņa, pots sād vydā, kamandavoj i dūd putynam: vīnu gobolu gaļis, ūtru čarpaku [trauks] yudiņa. Jau gaļa beidzīs a vēl celtīs augsti. Jau pavysam pi pošas molas putyns apsluoba un kreit iz zjemi. Duraceņš sev kuojom ikrus izgrīzja i putynam padevja, tad putyns ar spāku izcēle jū iz molas.
Putyns vaicoj: "Kū tu maņ beidzamūs gordūs kimyusus īdevi?"
"Gordus to gordus, - verīs, kū es sev padarēju ..."
"Nu, tod syt maņ pa kupri, izskrīs ikri."
Duraks kai djevja pa kupri, iz reizis izskrēja ikri. Tod pajēme ar gajuščuos zuoļis pamazavava, dalyka ikrus, i kuojas palyka vasalas, kai bejušas. Duraceņš putynam padziakavova (pateicās) i rozaškiere. Nūīt duraceņš iz sātu - radz: tāvs ar muoti jau pavysam vaci palykuši, bruoļi apsažeņējuši. Tod duraceņš djevja muotei ar tāvu žyvuščūs zuoļu, - jī palyka jauni i vasali.
Duraceņam tāvs īdjevje pošas lobuokuos ustobas, lobuokūs zyrgus, vysu kū lobuokū, kai gudrajīm bruolim, i jis dzeivova laimeigi.