Dēli meklē tēvam brīnuma zāles.

6. A. 551. 313. 304. T. Opyncāns no K. Belruska Latgalē, Latvju kultūrās kr.

Cytu reizi dzeivuoja vīns tāvs, kam beja treis dāli: Juonis, Pīteris un Jākubs. Juonis ar Pīteri tyka skaitīti par gudrim veirim, bet Jākubu vysi turēja par muļki, jo viņš tikai tū vīn zynuoja darīt, kai gulēt ceplī un palnus rušinuot. Vacumā tāvs palīk okls un izzyna nu rogonom, ka tuoļi kaidā valstī var dabuot taidas zuoles, kuras tyulīt dūd acim spūdrību, kai tikai ar viņom teik pazīstas acis. Tāvs šū ziņu pastuosta dālim. Juonis ar Pīteri sasadloj zyrgus un dūdas ceļā. Izlein nu cepļa ari Jākubs un lyudz tāvu atļaut viņam braukt pēc zuolem.
"Kū tu, dēliņ?" atbild vecis. "tu jau lobuok guli ceplī un palnus rušinoj, cytaidi, svešā molā vari vēļ izgaist."
Bet Jākubs pastuov uz sova: brauks un brauks. Radzādams, ka dāla napuorstreidēs, vecis ari atļaun braukt. Tod Jākubs palyudz nu tāva naudu un brauc uz tiergu zyrga pierktu. Aizbrauc tiergā, redz lobus zyrgus, bet navar sev izlasīt: kuram tik līk uz mugoras rūku, tys lymst pi zemes. Izstaigoj vysu tiergu, bet zyrga sev naatrūn un nūskumis īt uz muojom. Pa ceļu viņam goduos sastapt vīnu vecīti braucūt ar vacu kēvi. Jākubs skotuos uz kēves un viņam ruoduos, ka šei vacuo kēve var byut loba. Viņš pīīt kluot, līk rūku uz mugoras, bet kēve pat napakust.
"Cik gribi par kēvi?" vaicoj Jākubs.
"Ni par kaidu naudu es navaru puordūt," atbild veciņa.
Jākubs lyudzas puordūt, bet veciņa: nā ua nā.
"Vīnīgi kū es varātu," beiguos teic veciņa, "puormeit sovu kēvi ar kaidu man pateikamu zyrgu."
"Tod braucat pi monis uz muojom un losat nu divpadsmit zyrgim pošu lobuokū!"
Veciņa atbrauc pi Jākuba un izlosa sev zyrgu, atstuodama viņam sovu vacū kēvi. Sajēmis svētību nu tāva un sasadluojis vacū kēvi, Jākubs laižas ceļā pēc zuolem sovam vacam tāvam. Juoj, juoj pa kolnim, un mežim un pījuoj pi kaidas mozas ustabiņas. Jākubs atstuoj kēvi pi vuortim, bet pats īīt ustabiņā un dūd Dīva gūdu. Veciņa atjem. Jākubs prosa naktsmuojas, veciņa ir ar mīru. Tad viņš vad sovu kēvi stilindžā un pats paēdis līkas uz ausim un aizmygst soldā mīgā. Reitā paēdis brūkastis, Jākubs pateicos par vīsmīlīgu uzjemšonu un grib jau atstuot ustobiņu, tad vociņa suoc vaicuot, kur veirs dūmuojis braukt. Jākubs ari izstuosta, ka brauc pēc zualom aklam tāvam. Tod veciņa viņam teic šai: "Mīļais bārns, tova kēve taidu garu ceļu naizturēs, tuadēj lobuok jem munu zyrgu. Jo kas dzeitūs ta pakaļā, un zyrgs nu gara ceļa nūgurtu, tod pībrauc otkon pi šuos ustobiņas un, īguojis klāvā; pajem sovu kēvi, verīs tikai: ustobā naej. Jem ari šū kabatas lakatiņu, svīssi pakaļā - lobi byus, svīssi prīkšā, tod tev nuave byus."
Pajēmis zyrgu un kabatas lakatiņu, Jākubs atsasveicynuoja nu veciņas un pasacēlīs gaisā aizskrēja kai vīsuls. Juoj, juoj puori kolnim un mežim un nūguris viņš redz mozu ustabiņu un ustabiņā guntiņu. Apsalaižas zemē, ītt ustabiņā un dūd Dīva gūdu. Vecinīte atjem. Prosa naktsmuojas, vecinīte ar lelu prīcu pījem, pabaroj, padzyrda un atguldynoj meikstā gultā. Zyrgs teik īvītuots stilindžā. Reitā, kod juobrauc prūjam, veciņa vaicoj izstuostīt, nu kurīnes un uz kurīni brauc jauns cylvāks. Jākubs izstuosta, ka brauc pēc zuolem sovam vacam oklam tāvam. Vecīte tod saka uz Jākubu tai: "Lobais bārns, tev pec šuom zuolem vēļ ir juobrauc lels gobols, un tovs zyrgs taidā garā ceļā var nūgurt, tuodēļ jem munu zyrgu, bet sovu atstuoj vītā. Kod juosi atpakaļ, tad munu atduosi, bet ar sovu varēsi turpynuot ceļuošonu. Gadījumā, jo rogona vai kaids cyts ļauns cylvāks dūmuotu tevi panuokt, tod jem ari leidza šū suseklīti. Messi uz prīšku, tev byus nuove, messi atpakaļ - paliksi dzeivs."
Jākubs pateicjas par laba vēlēšonu un paleigu wn izzasēdis uz vecītes zyrga izgaise kai nibejs. Juoj, juoj - na tik dreiži, kai stuosta - redz otkon mozu guntiņu. Nūsalaiž, skotuos: moza ustabiņa. Zyrgu atstuoj pi vuortim, pats īt īkšā, dūd Dīva gūdu. Kaida vecinīte atjem Dīva gūdu un lyudz ceļaveiru pi golda. Jākubs lyudz naktsmuojas, vecinīte ar leluokū prīcu dūd viņam naktsmuojas. Jākubs īvad zyrgu stilindžā. Vecinīte pabaroj, padzyrda viņu un nūgulda meikstā gultā. Puorgulējis nakti, reitā jau agri viņš ir augšā. Veciņa līk stuostīt, kur juoj un pa kaidom darīšonom. Jākubs izstuosta, ka juoj oklam tāvam zuoļu maklātu.
"Jā, taidas zuoles ir," atbild vecinīte, "bet juobrauc vēļ lobs gabals. Jem, bārns, munu zyrdziņu, jo tavs garā ceļā var nūgurt. Gadījumā, jo tevi var dzeit kaidi ļauni cylvāki, tu nabyusi spējīgs izbēgt ar sovu zyrgu. Kod tu grīzsīs atpakaļ un juosi caur munu muojiņu, tod atstuoj zyrgu stilindžā un pajem sovu. Verīs: tikai naej ustobā, jo īsi tad byus slikši."
Uz ceļa vecinīte Jākubam īdūd trūtiņu un teic: "Svīssi prīkšā, labi byus; bet svīssi pakaļā, tod tev byus nuove."
Pateicis par vysu lobu vecinītei, Jākubs izzasēdēs uz zyrga un aizskrēja kai vējs. Juoj, juoj dīnas, juaj naktis, beiguos pijuoj pi kaidas piļsātas. Pīmīdz ar kuojom zyrgam un tys pazacēlīs augši gaisā, nūsalaiž pašā piļsātas vydā. Breinūjās Jākubs, ka vysa piļsāta kai izmyruse. Pījuoj pi piļs, viņam pretim izskrīn rogona un īzasuoc kaušonuos. Ilgi viņi sytuos, bet uz beigom rogona suoc lyugtīs gluabšanas. Jākubs līk atnest nadzeivū un dzeivū yudeņu, tod viņš palaisšis vaļā. Tikkū dzeiva viņa lyka kraukļam atnest dzeivū un nadzeivū yudeņu. Kod yudeņš beja sadabuots, tod Jākubs nūcierta roganai galvu. Īguojis pilī, viņš atroda kēneņiti, skaistū Anastasiju, guļūt nadzeivu, ari beja nūslapkavuoti vysi augstī valsts veiri. Jākubs vyspyrms atdzeivynuoja Anastasiju, tod generaļus un cytus valsts veirus. Uz īlas storp cytim ļaudim viņš atroda ari sovus bruoļus un aplēja pyrms ar myrušū un tod ar dzeivū yudeņu viņus atdzeivynuot. Vysi beja ļūti prīcīgi un nazynuoja, kai cīnīt un gūduot Jākubu. Kēneņīte, skaistuo Anastasija, pajēmja viņu pi sevim un vēlējuos padarīt par sovu veiru. Viņi nūdzeivuoja treis naktis nu eiles, tod Jākubs nūsprīž laistīs uz muoyom, lai aizvestu sovam aklajam tāvam zuoles. Caturtā naktī viņš sasadloj zyrgu un uzsēdīs pazacēļa gaisā, lai tiktu nu piļsātas uarā. Bet zyrgs ar kuojom aizmat aiz druots un nyu nūzvona pa vysu piļsātu. Zvoni izmūdynoj skaistū Anastasiju nū mīga. Viņa redz, ka Jākuba vairs nav kluot, tuodēj sāstās uz pīstas un dūdās viņam pakaļ. Juoj, juoi Jākubs - juoj ilguaku laiku, klausās: nazkas skrīn, ka zeme vin reib. Pīskrīn tyvuok, redz, ka Anastasija dzanās pēc viņa. Viņš pajem un nūsvīž uz pakaļš trūtiņu. Tyulīt rodas taidi kolni, ka ni puori tikt, ni ari vysapleik apīt. Anastasija syt kolnu ar sovu pīstu. Par tū laiku, koleidz Anastasija lauzja akmeņa kolnus, Jākubs pījuoja pi vecinītes stilindža, puormeja zyrgu un devjās tuoļuok. Juoj, juoj kaidu lobu laciciņu, klausās otkon: nazkas skrīn, ka zeme vīņ reib. Par kaidu laiciņu viņi redz, ka pēc viņa dzanās skaistuo Anastasija. Tod viņš svīž uz pakaļi suseklīti un aiz mugoras izaug ļūti lels mežs, ka ni cauri tikt, ni apleik apīt. Anastasija īsuoc mežu lauzt ar pīstu zemē. Bet par tū laiku Jākubs nūjuoj pi ūtras vecinītes stilindža un, puormejis zyrgus, dūdās tuoļuok. Juoj, juoj, klausās: otkon nazkas skrīn, ka zeme vīn reib. Par laiciņu skaistuo Anastasija pi viņa kluot. Tod vinš svīž uz pakaļi kabatas lakatiņu un viņam aiz mugoras izzataisa taida gunis upe, ka ni puoŗi tikt, ni apleik apīt. Pīskrīn pi šuos upes Anastasija un, radzādama, ka nikuo ar spāku navarēs izdarīt, īsuoc, lyugtīs Jākubu par kaidu godu otkon atbraukt pi viņas cīmā. Jākubs ir ar mīru un viņi atsasveicinuojušīs par upi, aizjuoj kotrs uz sovu molu. Ceļā Jākubs puormainēja pēdījū zyrgu ar sovu kēvi un dūdās pi tāva uz sātu, kur jau dzeivuoja atsagrīzušīs bez zuolem viņa bruoļi. Juoj, juoj un ceļā tai nūgurst, ka kaidā skaistā pļovā natuoļi nu sovom muojom viņš atsalaižas zuolē un aizmygst dziļā mīgā. Izzynojuši, ka Jākubs juoj muojā, bruoļi aizguoja prīkšā un, atroduši viņu guļūt, pajēmja kēvi bet pošu īgryuda olūtā. Bet Jākubs nanūsleika, viņš caur olūtu īkrita apakš zemes valstī uz solas. Tur viņš izzamūstas un navar izzabreinuotīs, cik tī mozi ļaudis. Pats leluokais tikai aršinu gars. Par kaidu laiciņu Jākubs sastūp kādrīt karētē vīnu meiteni, gārbtu malnās dŗābēs. Viņš prosa, uz kurīni un kas par meiteņu. Atbild viņam, ka tei asūt kēniņa jaunuokuo meita, kas teik valsts gluobšonas dēļ vasta uz jyuras molu rogonas saēsšonai. Kēniņš asūt ar mīru atdūt tam puskēnestis un meitu par sīvu, kas viņu izgluobtu nu rogonas. Izdzierdis tū, Jākubs nūlauzja mežā lobu vāzu, pudi treis gryutu, un azguoja uz jyurmolu. Par kaidu laiku viņš klausās: atskrīn rogona, jyura vīn nūšalc. Kod rogona beja kluot un steidzjās jau apreit pēdējū kēniņa meitu, Jākubs izguoja nu kryumim un īsuocja karu. Kai siss reiz rogonai ar vāzu, tai golva ir nūst; kai siss ūtru reizi, tai arī ūtra golva nūst. Ilgi sytuos Jākubs ar rogonu, koleidz beiguos viņš apsyta roganai vysas divpadsmit solvas. Kod rogana beja beigta, viņš izraustīja tai vysas mēles un, pacēlis šepat stuovūšu lelu milža akmeņu, palyka tuos viņam apakšā, bet pats nūguoj kaidā ustabiņā un aizmyga dziļā mīgā.
Par kara laiku kluot beja bejis vīns yudeņa vedējs, kurs vysu nūsavēŗa un tuodēļ, radzādams, ka Jākubs aizguaja uz ustabiņu, viņš devjās pi kēniņa meitas un ar varu un draudim pīspīdja viņu stuostīt tāvam, ka gluobējs asūt viņš, yudeņa vedējs. Kēniņa meita aizbrauc uz pili, bet yudiņa vedējs dūdas pi Jākuba un, atradis viņu gulūt, nūcierta jam golvu un tod pats aizbraucja uz pili. Reitā kēniņš jau pazeimoj kuozas. Nikuo darīt, lai gon kēniņa meita ļūti nagrib īt pi yudiņa vedēja, bet jei beistās stuostīt.
Nakti viņa radz sapnu, ka jyuras molā gul ustabiņā nūcierstu golvu viņas eistynais gluobējs un ka viņa kabatā atsarūn divi pudelītes ar myrušū un dzeivū yudeņu. Vajadzīgs tikai pazīst ar viņu golvu un pīlikt pi vytruba, tai gluobējs paliks dzeivs. Reitā meiteņa, nasaceidama nikam ni vuorda, aizzasteidzjās uz jyurmolu un, atroduse Jākubu, atdzeivynuoja viņu.
"Fu, tik ilgi es gulēju," teic Jākubs.
"Tu byutu gulējis še myužam," atbild kēniņa meita, "jo tikai es nabyutu tevi atdzeivynuojuse."
Viņa izstuosta vysu, kai Jākubam yudeņa vedējs nūcierta golvu un kai viņš pīspīdja izīt jū pi viņa par sīvu. Viņa izstuusta ari, ka lauluošona jau ir nūlikta uz šū dīnu. Jākubs viņu nūmīrinoj un apsajem aizīt uz baznīcu pi lauluošonas. Baznīcā sabrauc vysa kēniņa cilts, daudz ari cytu kēniņu. Īzasuoc lauluošona, bet kēniņa meita vys atsaskotuos atpakaļ. Tod baznīckungs vaicoj, kū tys nūzeimoj, voi tod viņa nagribūte svātas laulības, voi ir spīsta izīt pi veira. Tod kēniņa meita atsagrīž, pi visim un, ruodīdama uz Jākubu, teic: "Kēniņ tāvs, tys cylvāks ir muns gluobējs un tuodēļ pi viņa tikai es izīšu par sīvu, bet na pi šuo nalītas, yudeņveža, kurs mani ar draudim pīspīdja runuot nataisnību un mīgā šam cylvākam nūcierta golvu."
Teik puortraukta lauluošona un kēniyš līk pīruodīt, kurs ir eistais gluobējs. Aizīt vysi uz jyurmolu un Jākubs līk yudeņa vedējam pacelt jyuras malā gulūšū akmeni. Tys jemas celt, bet ni pagrūzīt. Tod Jākubs jam paceļ akmeni un nu viņa apakšas izvalk divpadsmit rogonas mēles. Vysi nu radz, ka gluobējs ir Jākubs un tuodēļ nazyna, kai viņu cīnēt un gūdynuot. Yudeņa vedēju kēniņš līk uzvest uz kolna un sašaudīt gobolu gabolūs.
Kēniņš un kēniņa meita lyudz Jākubu byut par viņas veiru, bet viņš atsateic, aizruodīdams uz tuo, ka viņš na nu šuos pasaules un ka tur augšā viņu gaida oklais tāvs. Tod kēniņš līk pasaukt ērgļu tāvu un pīsoka viņam dūt lobuokū ērgli, kurs varātu Jākubu aiznest uz cytu pasauli. Atskrīn ērglis un sēdīs uz viņa, Jākubs teik iznasts uz šuos zemes, sovā valstī. Tod viņš uzsvilpoj un atskrīn viņa lobuo kēve, ka zeme vīņ nūreib. Sēdīs uz viņas, viņš atjuoj, uz sovu sātu pi vacuo, okluo tāva. Izdzierdis, ka Jākubs ir atjuojis, vecis pat nūzaraudis, jo viņš beja dzierdējis nū dālim, ka viņš asūt nūnuovēts. Jākubs pajem pazīž tāvam acis pyrms ar myrušū yudeyu, tod ar dzeivū un viņas palīk pilnīgi vasalas un vecis īsuoc redzēt kai jauns. Tāvs navar nūsaprīcuotīs par saules spūžumu un dāla lobumu. Bet obi Jākuba bruoļi ir skumīgi un nu bailes nazyna, kū darīt. Jākubs izstuosta tāvam par tū, kai viņa bruoļi gribējuši viņu nūnuovēt, lai gon viņš jūs izgluobis nu myužigas tryudēšonas Anastasijas valstī. Jākubs prosa stropēt vacuokūs bruoļus. Tāvs palaižas uz Jākuba, kai tys nūsprīsšis, tai ari byušūt. Bruoļi lyudzas Jākubu pīdūt un ir ar mīru bučuot viņam kuojas. Jākubs ari pīdūd sovim bruoļim, tad lein atkon sovā ceplī un rušinoj palnus. Pēc kaida laika atīt vēstule uz Jākoba vuorda braukt uz kēnenīti Anastasju cīmā.
"Kur nu jau Jākubam?" dūmoj bruoļi. ,,Labuok brauksim mes un viņam vēstules pat naruodīsim."
Aizbrauc vacuokais bruolis. Ticis tur, viņš paruoda ķēnenītei, skaistajai Anastasjai, vēstuli, bet tei, moz runuodama, līk puišam nūdarinuot treis uodas lūksnes par mugoru un uzbērt suoli. Tod viņš dūdas otkn atpakaļ. Pamanējis kur kaidu yudeņa palti, voi gruovi, viņš krita vydā, bet suope beja ļūti lela un nagribēja aprimt. Kad viņš beja muojuos, bruoļs vaicoj: "Nu, soki, bruol, vai lobi beja cīmā pi kēneņītes Anastasjas?"
"Ļūti lobi, vysa beja gon, natrynka ari lela gūda," atbild vacuokais bruoļs.
Dzeivoi viņi vēļ kaidu laiku, atīt otkon vēstule. Kēneņīte Anastasija otkon lyudz cīmā. Nu tagad izzataisuos braukt vyduskais bruols, un taipat nikas nateik teikts Jākubam. Ar vyduskū bruoli tys pats nūteik, kas ar vacuokū, bet viņš tūmār nagrib atsazeitīs. Dzeivoj, dzeivoj - atīt vēļ vēstule. Un otkon kēneņīte, skaistuo Anastasja, lyudz cīmā.
Bruoļi jau vairs nagrib braukt, viņi lobi zyna kas jūs tur gaida, tuodēļ līk braukt Jākubam, lai ari viņam tyktu izdarinuojas par mugoru treis lūksnes. Dabuojis ziņu, Jākubs ari dūdās ceļā. Viņš nu kai zibens aizskrīn ar sovu kēvi pi skaistuos Anastasjas. Viņu jau sagaidīja vysa pils. Jākuba dāls, skaitīdamīs pa lūgu un īraudzējis Jākubu, vaicoj: "Voi tys nav muns tāvs?"
"Jā, dāls, beiguos ir atbraucis ari tovs tāvs!"
Jākubs teik vysur pījēmts un gūdinuos. Tod skaistuo Anastasja viņu apprecej un padora par kēniņu. Tai viņi prīcā un laimē dzeivuoja vēļ ilgus godus.