Zvēri par svaiņiem.

1. A. 552. 518. 302. A. Lerchis - Puškaitis Džūkstē - Pienavā. LP. I, 96, 63. AŠ. II, 100 - a.

Kādai mātei ir trīs meitas. Reiz meitas strādā uz lauka. Piepēži saceļas briesmīgs viesulis un aiznes visas trīs diezin kur. Gan nu taujā, gan meklē, bet nekur atrast. Pēc kāda laika Dievs dāvina mātei dēlu. Kad dēls liels izaudzis, tas prasa: "Māmiņ, vai man nevienas māsas nav bijušas?"
"Bija gan, dēliņ, trīs gabalas, bet viesulis viņas aiznesa."
"Māmiņ, es iešu māsas meklēt."
"Kur nu, dēliņ, zini iet? Aiznesīs ir tevi vēl projām un tad man nebūs neviena, kas vecuma dienās apgādās."
Dēls tomēr neapmierinās. Viņš apseglo zirgu un aizjāj. Caur mežu jādams, viņš izdzird divus strīdamies.
"Kādēļ tā strīdaties?" jājējs uzprasa.
"Jā, te mums tēvs iedeva vienu tupeli, svārkus un cepuri. Ja tupelē iekāpj, tad var aiztikt 150 jūdžu vienā acumirklī; bet ja svārkus uzvelk un cepuri uzliek, tad paliek par neredzamu. Kuŗam no mums nu viņi pieder?"
"Pagaidiet, tūlīt izspriedīšu taisnību. Es iešaušu savu bulti mežā, kuŗš bulti atron, tam tās trīs lietas pieder."
Abi strīdētājies meklē, meklē -- nevar atrast; iet pats šāvējs meklēt, tas atron.
"Tā, nu redziet, jūsu trīs lietas pieder man!" šāvējs izspriež un aizjāj. Gabalu pajājis tas nokāpj no zirga, iekāpj tupelē un saka: ,,Es vēlos tai pilsētā notikt, kur manas māsas."
Acumirklī pilsēta klāt. Bet pilsēta ir nešķīsta gara apsēsta. Viņš pieiet pie vienām durvim un klaudzina ilgu laiku. Beidzot kāds atnāk pie durvim un saka: "Neviens nav manas durvis tik ilgiem gadiem daudzījis, kas tad nu dauza?"
"Esmu tavs brālis laid iekšā!"
"Man neviena brāļa nepalika, kad mani viesulis aiznesa."
"Ja netici tā, tad parādīšu mātes gredzenu, laid tik iekšā!"
Māsa nu atdara durvis un pazīst mātes gredzenu. Viņa līksmi apkampj brāli un raud prieka, bet arī bēdu asaras sacīdama: "Brālīt mīļais, brālīt labais, nevaru tevi pieņemt, jo drīz mans vīrs, lācis, nāks mājā, tas tevi saplosīs gabalos."
"Lai, lai, māsiņ, vīriņš nekā nedarīs!"
Tā runājot lācis jau nāk rūkdams. Brālis nu knaši apvelk svārkus, uzliek cepuri un paliek neredzams. Lācis ienāk un prasa: "Kas te par svešu smaku?"
"Nekas, vīriņ, šūdama iegriezu pirkstā, tā tā smaka."
Kad lācis apmierinājies un atkal par cilvēku pārvērties, tad māsa saka: "Kad tu man nekā nedarītu, tad gan ko pateiktu: man brālis atnācis sērst."
"Kur viņš ir, sieviņ? Es jau arī gribu vienreiz savu sievas brāli redzēt."
Brālis nu novelk svārkus, noņem cepuri un paliek redzams. Māsas vīrs to mīlīgi uzņem, bet arī piesaka, lai no rīta, pulksten piecos, kad viņa stunda pienākusi, projām iet, citādi varot viņu saplosīt. No rīta priekš pieciem visi mierīgi paēd brokastu. Bet piecos brālis knaši apvelk svārkus, uzliek cepuri un gaida, kas nu notiks. Jā, līdz pieci pagalam, māsas vīrs atkal paliek par lāci un ŗūc un trako, kā pats nelabais.
Kad lācis aizgājis, tad brālis iet otru māsu apraudzīt un klauvē atkal pie durvim ilgu laiku. Beidzot kāds atnāk pie durvim un saka: "Neviens nav manas durvis tik ilgiem gadiem dauzījs, kas tad nu dauzās?"
"Esmu tavs brālis, laid iekšā!"
"Man neviena brāļa nepalika, kad viesulis mani aiznesa."
"Ja netici tā, tad parādīšu mātes gredzenu, laid tik iekšā!"
Māsa pazīst mātes gredzenu. Viņa līksmi apkampj brāli un raud prieka, bet arī bēdu asaras, sacīdama: "Brālīt mīļais, brālīt labais, nevaru tevi pieņemt, jo drīzi mans vīrs, lauva, nāks mājā, tas tevi saplosīs gabalos."
"Lai, lai, māsiņ, vīrs nekā nedarīs!"
Tā runājot, lauva nāk rūkdams. Brālis nu knaši apvelk svārkus, uzliek cepuri un paliek neredzams. Lauva nāk iekšā un prasa: "Kas te par svešu smaku?"
"Nekas, vīriņ, pārgriezu pirkstu, smaka no tam."
Kad lauva apmierinājies un atkal par cilvēku pārvērties, tad māsa saka: "Kad tu man nekā nedarītu, tad gan ko pateiktu: man brālis atnācis sērst."
"Kur viņš ir, sieviņ? Es jau arī gribu reiz savu sievas brāli redzēt."
Brālis nu novelk svārkus, noņem cepuri un paliek par redzamu. Māsas vīrs to uzņem mīlīgi jo mīlīgi, bet arī piesaka, lai no rīta, pulksten četros, kad viņam pienākusi stunda projām iet, atridējas no kājām nost: citādi varot viņu saplosīt un apēst. No rīta priekš četriem visi mierīgi paēd bŗokastu. Bet četros brālis knaši apvelk svārkus, uzliek cepuri un gaida, kas nu notiks. Ak žēlīgs Dievs! līdz četri pagalam, māsas vīrs paliek par lauvu un ŗūkdams, trakodams gāž pasauli apkārt; pat māsa briesmās rauga kur paslēpties. Kad lauva aizgājis, tad brālis iet trešo māsu apmeklēt un klauvē atkal pie durvim ilgi jo ilgi. Beidzot kāds atnāk pie durvim un saka: "Neviens nav manas durvis tik ilgiem gadiem dauzījis, kas tad nu dauzās?"
"Esmu tavs brālis, laid iekšā!"
"Man neviena brāļa nepalika, kad viesulis mani aiznesa."
"Ja netici tā, tad parādīšu mātes gredzenu, laid tik iekšā!"
Māsa pazīst mātes gredzenu. Viņa gan līksmi apkampj brāli, bet lūdzas, lai no Dieva puses iekšā nenākot. Viņas vīrs, Iešķavas ķēniņš, esot briesmīgāks par deviņiem velniem. Brālis gan saka, ka spējot par neredzamu pārvērsties; bet māsa izskaidro, ka viņas vīrs spējot tāpat. Brālis nu paliek ārpusē un nogaida Iešķavas ķēniņu pārnākam. Drīz arī pilsēta nejauki norūc un Iešķavas ķēniņš pārnāk.
"Kas te par svešu smaku pie durvim?"
"Nekas, vīriņ, pārgriezu divus pirkstus un smaka no tam."
Māsa tagad apguldina, apmierina Iešķavas ķēniņu un izviļ no viņa daudz gudrību, daudz noslēpumu. Kad Iešķavas ķēniņš aizmidzis, tad māsa pamāca brāli šitā: "Pašā pilsētas vidū ir liels akmens un apakš tā akmeņa liels pauts. Ja uzliksi kāju uz akmeni, tad pauts izskries; to tu - līdz skrien - raugi sašaut. Kāju tik lieci uz pašu akmeņa vidu; ja kāja netrāpītu vidu, tad atkal nekas."
Brālis tā izdara un sašauj pautu lupatās. Līdz ko pauts sašauts, te visa pilsēta no nešķīstā gara vaļam; arī lauva, lācis un Iešķavas ķēniņš, visi top par cilvēkiem. Pilsētas ļaudis tūkstošiem sapulcējas ap izglābēju un nezin, kā pateikties. Iešķavas ķēniņš vienu pili atdod izglābējam un lūdz arī viņa sievas vecākus atvest. Izglābējs ielec tupelē un acumirklī vecāki klāt. Nu dzīvo visi vienos priekos ilgi, ilgi, nu dzīvo varbūt vēl šodien, ja nav miruši.