Zvēri par svaiņiem.

2. A. 552. 570. 302. A. Lerchis - Puškaitis Džūkstē - Pienavā. LP. II, 28. AŠ. II, I00 - m.

Viņos laikos kādam tēvam bijuši četri bērni: viens dēls un trijas meitas. Meitas čakli aptecēja savu veco tēvu atraitni, un dēls atkal nerima sirmgalvim kādu gardāku kumosiņu piegādāt. Pie tādiem labiem bērniem tēvam bija īsti laimīgas vecuma dienas. Viņš mēdza teikt: "Bērni, ja tā arvienu saticīgi un mīlīgi dzīvosit, tad pati Laimiņa jums uzsmaidīs! Un tu, dēls, ja es kādreiz mirtu, neprecies vis tūlīt, bet nogaidi, kamēr tavas māsas tautās aizgājušas. Ja maniem vārdiem paklausīsi, tad savā mūžā daudz ko sasniegsi!"
Dēls to apņemas un dzīvo vēl ilgi pēc tēva nāves ar savām māsām, ka dzīvojis. Tomēr kādā nebaltā dienā liktenis piepēži nospriedis citādi: viņš brālim atņem mīļotās māsas. Tas notika tā. Kādā dienasvidū māsas tāpat pastaigājās pa dārzu. Te kur gadījies, kur ne - briesmīgs viesulis klāt un aizrauj māsas diezin kur. Brālis izmeklējas trīs dienas raudādams - nekur atrast. Beidzot tas atstāj savas mājas un iet māsas pa pasauli meklēt. Nu iet, nu taujā, nu prasa; kā nekur, tā nekur. Un kad un vēl beidzot maizītes un pavaldziņas aptrūkst, tad nabaga brālis tiešām vairs nezin, ko nu iesākt, ko neiesākt.
"Tomēr, lai kas," pats atkal apmierinās, "mājās iešana tik nav. Ja citādi ne, tad ēdīšu, kas tik ceļā gadīsies!"
Dŗīzi pēc tam brālis satiek zaķi. Zaķis grib gaŗām skriet, bet brālis saka tā: "Zaķīti, lempīti, neskrien vis, esmu brīnum izsalcis, tevi apēdīšu!"
"Puisīti, brālīti, neēd vis mani, iešu tev līdz, lai nedienās palīdzētu!"
Labi. Drīzi pēc tam brālis satiek vilku. Vilks grib gaŗām skriet, bet brālis saka tā: "Vilciņ, jērzaglīti, neskrieni vis, esmu izsalcis, es tevi ēdīšu."
"Puisīti, brālīti, neēd vis mani, iešu tev līdz, lai nedienās palīdzētu!"
Labi. Drīz pēc tam brālis satiek dundurus, lapsenes. Dunduri, lapsenes grib pāri skriet, bet brālis saka tā: "Dunduri, sūcēji, lapsenes, dūcējas, nelaižaties vis man pāri, esmu izsalcis, es jūs apēdīšu."
"Puisīti, brālīti, neēdi vis mūs, skriesim tev līdz, lai nedienās palīdzētu!"
Labi. Drīzi pēc tam brālis satiek vanagu. Vanags grib aizlaisties, bet brālis saka tā: "Vanadziņ, līknadzīti, nelaidies vis projām, esmu izsalcis, es tevi apēdīšu!"
"Puisīti, brālīti, neēdi vis mani, laidīšos tev līdz, lai nedienās palīdzētu!"
Labi. Drīzi pēc tam brālis satiek vēzi. Vēzis grib aizrāpties, bet brālis saka tā: "Vēzīti, krābiķi, nerāpies vis projām, esmu izsalcis, es tevi apēdīšu!"
"Puisīti, brālīti, neēd vis mani, rāpšos tev nopakaļus, lai nedienās palīdzētu!"
Labi. Puisītis brālītis, zaķītis lempītis, vilciņš jērzaglītis, lapsenes dūcējas, dunduri sūcēji, vanadziņš līknadzītis, vēzītis krābiķis nu gāja taisni mežā iekšā. Otrā dienā tie atron tādu māju dziļā mežā, kas uz vistas kājas griežas. To redzēdams, brālis sauc: "Istabiņa, istabiņa, apstājies, ceļa vīri grib atdusēties!"
Istabiņa tūlīt apstājas. Ceļa vīri nu saiet iekšā un atron tur vecu veceni. Vecene grib zināt, kur šie eimot, bet brālis saka: "Dodi mums paēst, atvēli izdusies, tad no rīta visu tev izstāstīšu! "
Vecene tā ar mieru. No rīta brālis izstāsta vecenei galu no gala un lūdz, vai nevarat pateikt, kur viņa māsas atrodas. Vecene saka: "Es tev, brālīt, nevaru pateikt, kur tavas māsas atronas; bet kad tu noiesi pie manas otras māsas, tad tā varbūt gan to pateiks."
Visi nu aizgāja. Otrā dienā tie dziļajā mežā ierauga tādu pašu māju, kas uz vistas kājas griežas. To redzēdams, brālis sauc: "Istabiņa, istabiņa, apstājies, ceļa vīri grib atdusēties!"
Istabiņa tūlīt apstājas. Ceļa vīri saiet iekšā un atron tur tādu pašu vecenīti priekšā. Vecene grib zināt, kur šie eimot, bet brālis saka: "Dod mums paēst, atvēli izdusēties, tad no rīta tev izteikšu!"
Vecene tā ar mieru. No rīta brālis izstāsta vecenei galu no gala un lūdz, vai nevarot pateikt, kur viņa māsas atrodas. Vecene saka: "Es tev, brālīt, nevaru pateikt, kur tavas māsas atronas; bet kad tu noiesi pie manas trešās māsas, tad tā gan pateiks."
Visi nu aizgāja. Otrā dienā tie dziļajā mežā ierauga tādu pašu māju kas uz vistas kājas griežas. To redzēdams, brālis sauca: "Istabiņa, istabiņa, apstājies, ceļa vīri grib atdusēties!"
Istabiņa tūlīt apstājas. Ceļa vīri saiet iekšā un atron tur tādu pašu vecenīti priekšā. Vecene grib zināt, kur šie eimot, bet brālis saka: "Dod mums paēst, atvēli izdusēties, tad no rīta tev izteikšu."
Vecene tā ar mieru. No rīta brālis izstāsta vecenei galu no gala un lūdz vai nevarot pateikt, kur viņa māsas atronas. Vecene saka: "Pateikšu gan, kur tavas māsas ir: viena pie līdakas, otra pie ērgļa, trešā pie lāča. Bet iekāms tu tur notiksi, tev jāiet pie raganas izkalpot jājamas zirgs. Pēc triju dienu gājuma raganas mitekli sasniegsi."
Ceļa vīri nu taisās raganas mitekli meklēt. Pēc trim dienām atron arī un brālis nu nolīgst ar raganu tā: ja varēšot trīs dienas no vietas raganai divpadsmit ķēves noganīt, tad dabūšot vienu kumeļu no raganas ķēvēm. No rīta brālis izdzen divpadsmit raganas ķēves ganos; kumeļi, visi divpadsmit, paliek stallī. Brāļa ceļa biedri arī aiziet ganos līdz un apguļas viņam blakus; tik zaķītis, lempītis, neguļ, tas šoreiz par visiem gudrākais. Viņš saka tā: "Gul, puisīti, brālīti, guļiet arī citi, bet es iešu noklausīties, ko ķēves laba runā."
Zaķītis, lempītis, aiztek diku deku pie ķēvēm un nu sadzird šādus brīnumus: viņas nebūšot vis muļķīgas, neiešot vis vakarā mājā, jo ragana esot pateikusi cieti, lai, kamēr vienu dzenot, citas klīstot. To dzirdot, brālim noiet žvīks! pār kauliem. Bet dunduri sūcēji, lapsenes dūcējas tik saka: "Ko bēdāties? Jo ķēves klīdīs, jo mēs dzenāsim. Nu, redzēs gan, vai nepārtrieksim mājā."
Un tā arī bija: vakarā ķēves klīst, kā pinekļi. Bet līdz ko dunduri sūcēji. lapsenes dūcējas sāk ādu ecēt, ķēves pāriet kā tauriņi. Ragana lād ķēves, bet šīs atbild; "Ej, ej, pati eji tad redzēsi gan, ko tu iesāksi!"
Otrā dienā tāpat. Trešā dienā zaķītis, lempītis, noklausījies, atnāk ar tādām ziņām: ragana esot pieteikusi ķēvēm, lai šovakar. no kodējiem glābdamās, neskrienot vis uz mājām stallī, bet mežā, biezumos, kur kodēji nevarēšot nekā padarīt. To dzirdat, brālim noiet žvīks! pār kauliem, bet vilciņš, jēruzagītis, saka: "Ak tavu brīnumu! Vai tad tik vien nu kodēju pasaulē kā dunduri, lapsenes? Es jau ar vēl tādu amatu protu. Un biezumos man zobi īsti tam kā radīti."
Un tā arī bija: vakarā dunduri sūcēji, lapsenes dūcējas klūp gan virsū, bet ķēves biezumos iekšā. Tomēr nieki nelīdzēja: vilciņa zobi izdzina; dunduru un lapseņu dūrieni pārdzina. Nu ragana, pēc tam, kad ķēves labi izganījuši, saka brālim tā: "Rītu dabūsi vienu kumeļu un tad sataisies ka tieci reiz projām no manis!"
Brālis, to dzirdējis, aiziet ar saviem biedriem gulēt, bet zaķītis, lempītis, noklausās. ko ragana kumeļiem piesaka. Viņa saka: "Jūs vienpadsmit paliekat tādi, kā bijuši, bet tu, divpadsmitais, mans visuvarenākais, palieni citu rīt zem siles un izliecies par slimu, vai pussprāgušu. Viņam ir brīv no jums divpadsmitiem izlasīties, kāds pašam patīk, tā pie līguma apsolījos Ja būsi slims, tad viņš tevi neņems."
Zaķītis, lempītis, tādas valodas noklausās un tūlīt, itin siltas, aiznes brālim. No rīta vienpadsmit kumeļi lēkā pa stalli, kā nekur dēties; divpadsmitais guļ garšļauku zem siles un pūšas slimāki par kalēja plēšām. Tos vienpadsmit ragana uzteic, debesīs celdama, bet par divpadsmito tik tādi vārdi sprēgā: "Nejēga bijis, nejēga paliks, kamēr nobeigsies!"
Bet brālis neliekas to ne dzirdot: viņš ņemšot to slimo labāk; tie citi esot ļoti tramīgi. Šī gan negrib dot, bet ko tu darīsi? Līgums jāpilda.
Brālis nu paņem savu kumeļu un aiziet no raganas mitekļa. Uz ceļa kumeļš saka: "Ja tu mani paganīsi baltā ābulā trīs dienas, tad būšu tāds, kā mana māte pie raganas; ja tu mani ganīsi baltā ābulā sešas dienas, tad dabūšu trijus spārnus un būšu tāds, kā vētra; bet ja tu mani ganīsi baltai ābulā deviņas dienas, tad dabūšu sešus spārnus un būšu tāds, kā viesulis."
Tā notiek. Devītā dienā sešspārnu kumeļš panāca brāli, lai zaķi, vilku, dundurus, lapsenes atlaižot, tie esot izkalpojuši; bet pats lai kāpojot viņam mugurā, vanagu lai ņemot klēpī un vēzis lai ieķeroties astē, tad būšot visus trīs aiznest pie pirmās māsas. Zaķītis lempīts un vilciņš jēruzaglis ielēc krūmos, dunduri sūcēji un lapsenes dūcējas ielaižas dobumos, bet vēzītis krābitis ieķeŗas sešpārnim astē un vanadziņš līknadzītis nolaižas uz sešspārņa muguru, iesēzdamies brālītim klēpī. Zeme nodimdēja, vējš nožvīkstēja gar ausim un sešspārnis pie pirmās māsas, pie līdekas mājas klāt. Tagad sešspārnu kumeļš saka: "Kāp, puisīti brālīti zemē un ieej pie līdekas, sava māsas vīra, izrunāties, kas tālāk darāms. Mēs trīs aiziesim aiz jūras kāpām atpūsties. Brālis ieiet pie māsas, māsai no prieka asaras birst; bet līdekas pašulaik nav mājā. Māsa paēdina, apguldina bŗāli un tad vēro, vai vīrs drīz nerastos. Pret vakaru līdeka pārnāk; bet; tikko sešspārņa pēdas ieraudzījis, tad pārbīstas izsaukdamies: "Sieviņ, apžēlojies, saki, vai tās nav pūķa pēdas?"
"Nav jele, nav, mans brālis atjāja pie mums ciemoties."
"Nu, tad varu par cilvēku pārvērsties."
Līdeka nu paliek par cilvēku un ieiet iekšā. Sievas brālis tam pretim un nu abi tik mīļi, it kā gadiem būtu redzējušies. Tomēr ilgi prieks māsas vīram acīs nespīguļo: drīzi tas iedomājas par savu bargo likteni un tad itin bēdīgs nopūšas, sacīdams: "Kaut, brālīt, tu spētu mani no pūķa nagiem atpestīt, tad būtu laimīgs. Pūķis nobūra vienu manu brāli par ērgli. otru par lāci un mani pašu par līdeku. Man ir tava jaunākā māsa par sievu, ērglim tava vidējā māsa un lācim pati vecākā. Tomēr viens pats tu pūķi nepārvarēsi, ej tādēļ citurīt pie mana brāļa ērgļa, tas tev varbūt palīdzēs, es esmu par vāju palīdzēt. Citurīt, saulītei lēcot, man atkal jāpaliek par līdeku."
No rīta brālis uzlec savam sešspārnim mugurā un noskrien pie otra māsas vīra, ērgļa. Sešspārnis ar vanagu un vēzi aiziet mežā atdusēties; bet brālis ieiet pie māsas ērgļa mājā. Māsa to apkampj raudādama un tad paēdinājusi un apguldījusi, gaida savu vīru mājā. Ap vakaru ērglis pārnāk, bet tikko sešspārņa pēdas ieraudzījis, tas pārbīstās, izsaukdamies: "Sieviņ, apžēlojies, saki, vai tās nav pūķa pēdas?"
"Nav jele, nav, mans brālis atjāja pie mums ciemoties."
"Nu, tad varu par cilvēku pārvērsties."
Ērglis nu paliek par cilvēku un ieiet iekšā. Sievas brālis tam pretim un nu abi tik mīļi, it kā gadiem būtu redzējušies. Tomēr drīz arī šis atminas savu bargo likteni un nopūzdamies saka: "Kaut, brālīt, tu mani no pūķa nagiem atpestītu, cik tad būtu laimīgs! Tomēr viens pats tu pūķi nepārvarēsi. Eji tādēļ citurīt pie mana brāļa, lāča, tas tev palīdzēs, es esmu tam par vāju. Citurīt, saulītei lēcot, man atkal jāpaliek par ērgli."
No rīta brālis uzlec savam sešspārnim mugurā un noskrien pie trešā māsas vīra, lāča. Sešspārnis ar vanagu un vēzi aiziet mežā atdusēties; bet brālis ieiet pie māsas lāča mājā. Māsa to apkampj raudādama un tad, paēdinājusi un apguldījusi, gaida savu vīru mājā. Ap vakaru lācis pārnāk, bet tikko sešspārņa pēdas ieraudzījis, tas tūlīt uzprasa: "Sieviņ, te jau laikam pūķis maisījies. Kas tās par pēdām?"
"Nav jele, nav, mans brālis atjāja pie mums ciemoties."
Lācis nu paliek par cilvēku un ieiet iekšā. Sievas brālis tam pretim un nu abi tik mīļi, it kā gadiem būtu redzējušies. Tomēr drīz arī šis atminas savu bargo likteni un, nopūzdamies, saka: "Kaut, brālīt, tu man palīdzētu no pūķa nagiem vaļā tikt. Viens nespēju viņu pārvarēt, bet par abiem, tad vajaga pūķa ādai putēt. Rītu man atkal jāpaliek par lāci un tad pie darba."
No rīta brālis pasauc savu sešspārni. Zeme nodimd, vējš nožvīkst, un sešspārnis acumirklī ar vanagu un vēzi klāt. Lācis, to redzēdams, domā, ka pats pūķis atskrējis; bet brālis viņu mierina: "Nav pūķa, nav, tas mans jājamais zirgs, tie mani biedri: vienu godīgi nopelnīju, citus godīgi iemantoju."
"Tas labi, brālīt! Kad tev tāds jājamais zirgs, kad tev tādi palīgi, tad pūķi pārspēsim, kā
nabagu. Pūķis dzīvo stiprā klints pilī, tādēļ steigsimies visi uz turieni."
Viens, divi - visi pie pūķa klints klāt. Brālis grib ar savu sešspārni tūlīt iekšā doties, bet lācis saka: "Tik karsti ne! Tu, brālīt, šodien palieci ar vanagu un vēzi ārpusē, es ar sešspārni tik iešu iekšā sešspārnim spēks, man izmana. Rītu, tad, brālīt, tava reize un parītu pietiks visiem ko darīt. Ja šodien par abiem varētum viņu tik saistīt, tad pilnīgi pietiktu; nokaut, tas pirmā dienā neiespējams, jo pūķis ir nenonāvējams. Tomēr tagad lai sākam, ka varam pie vakara tikt, iekāms saulīte nav nogājusi."
Klints durvis nobrakšķēja un sagāzās; pašas klimtis nodrebēja un nu sešspārnis ar lāci ņēmās smaļi: drīzi zeme dārdēja, drīzi klints gabali brākšķēja; drīzi bija dzirdami ŗūcieni, drīzi tumši dūcieni. Tā tas gāja līdz pusvakarei kamēr tad lielais tracis apklusa un sešspārnis asinains, lācis asinains atstāja pūķa mitekli: darbs nu bija pastrādāts, pūķis saistīts. Visi nu dodas mājā atdusēties un atpūsties, lai no rīta jo agri iesākto darbu turpinātu. No rīta lācis pirmais kājup. Viņš modina brāli, sacīdams: "Celies, brālīt, laiks pie darba doties, jo šodien tava reize lomu vilkt. Mēs citi paliksim ārpusē, bet tu eji caur sagāztajām klints durvim taisni klintī iekšā. Dziļāki tu ieraudzīsi divas durvis: vienas pa labu roku, otras pa kreiso. Tās pa kreiso roku būs aizsietas ar lūku, tur tu neeji, jo tanī istabā guļ saistītais pūķis: tas tevi ar dvašu vien pieraus klāt un norīs; turpretim pa labo roku eji droši iekšā, jo tanī istabā dzīvo mūsu liekākā palīdzētāja, daiļa meita. Viņa ir ķēniņa meita; pūķis to ķēniņam nozaga un ieslēdza savā pilī. Lūdzi šai meitai, lai tā raudzītu pūķim izkrāpt, kur viņš savu beznāves spēku noglabājis.
Tā notika: brālis klusu ielīda pie meitas un meita tūlīt bez runas devās pie pūķa. Pūķis gan taujā taujā, kur šī tādas ziņas likšot, bet beidzot apdomājies saka: "Varu ar tev teikt, jo tu manu beznāves spēku tikpat nespēji rokā dabūt. Redzi simtu jūdžu tālumā ir otrs tāds pats klints kalns kā šis. Tanī klintī ir pils, pilī ir briesmīgs vērsis. Šis vērsis ir mans beznāves spēks. Tomēr ja vērsi arī nonāvētu, ir tad tu manu spēku rokā nedabūtu: nonāvētais vērsis pārvērstos par pīli gaisā. Un ja tu arī pīli spētu noķert un nonāvēt ir tad tu manu spēku rokā nedabūtu: nonāvētā pīle pārvērstos par olu un iekristu jūras dziļumos."
Tā nu bija meitai ziņas rokā; tā pastāsta puisītim brālītim, brālītis sešspārnim, sešspārnis lācim. Visi nu dodas uz mājām, lai varētu atpūsties un sataisīties uz rītdienas darbiem. No rīta lācis pirmais kājup. Viņš modina brāli, sešspārni vanagu, vēzi un saka tā: "Ceļaties, laiks pie darba doties, jo šodien mums visiem pietiks ko strādāt."
Neviens arī nekavējās, visi devās uz klints kalnu. Bija gan ko ņemties; tomēr pusvakarē klintis bija izplēstas un briesmīgais vērsis nonāvēts. Bet tikko vērsis pagalam, te žvīks! pīle no vērša ārā un gaisā augšā. Kā šī gaisā, tā vanags pakaļ un noplēš uz rāvienu. Bet tikko pīle pagalam, te pļunkt! ola no pīles ārā un pašos jūras dziļumos iekšā. Nu bija vēzim laiks: tas olai paka un velk atspēries no dziļumiem ārā. Līdz ko ola uz sausuma, tā sešspārnis žļakt! sasper olu lupu lupās. Un tai pašā acumirklī saistītais pūķis, simtu jūdžu tālumā, izpūš dzīvību. Un tai pašā acumirklī - kur gadījies kur ne - ērglis atlaižas pa gaisu. līdaka izlēc no ūdens. Visi trīs: lācis, ērglis līdeka tagad nokrīt brālim pie kājām un, pārvērzdamies par cilvēkiem. saka tā: "Paldies, ka nāci ar savu sešspārni, ar saviem biedriem, mūs no pūķa nagiem atpestīt. Tagad būsim arvienu cilvēki; nu esam laimīgi un līdz ar mums arī tavas māsas, mūsu sievas, laimīgas: viņas tagad ir ķēniņienes un mēs tie paši ķēniņi, kas senāk. Pūķis mira, mēs dzīvosim. Tik jāsteidzas uz mājām, jo pavalstnieki diezgan pēc mums bēdājušies, un diezgan ilgi gaidījuši."
"Steigties, steigties!" brālis atbild, "gan jau to panāksit, bet pēc manām domām būtu šā darāms: iesim visi papriekšu pie manām māsām; paņemsim tās un tad dosimies uz nonāvētā pūķa pili, kur daiļā meita palika. Mums jau jāredz, kur tā paliek; nedrīkstam aizmirst, ka tā bija mūsu vislielākā izpalīdzētāja."
Tā notiek. Visi aizsteidzas uz pūķa pili meitu apraudzīt. Ak tu manu dieniņu, kur tā bija priecīga, asaras raudādama puisītim brālītim tūlīt gar kaklu! Šņukstēdama, elsēdama meita saka tā: "Paldies, puisīt, ka mani no pūķa nagiem izglābi. Man pieder liela valsts, ko no sava tēva mantoju, bet ķēniņa šai valstī vēl nav. Esi tādēļ tu mans ķēniņš, es būšu tava ķēniņiene. Sešspārnim turpretim, kā vislielākajam varonim, vajadzētu atkal palikt šinī uzvarētā pūķa pilī dzīvot."
Un nu visi šķīrās: sešspārnis paliek pūķa pilī, vanags aizlaižas, vēzis ielēc ūdenī, brālis apņem sava ķēniņieni un aiziet uz savu valsti, visas trīs māsas ar saviem ķēniņiem atkal aizsteidzas uz savām valstim. Visi bija priecīgi un laimīgi.