Zvēri par svaiņiem.

3. A. 552. 302. J. Kupčus Švitenē. LP. IV, 47, 2. AŠ. II, 100 - 1.

Vienam tēvam bija trīs meitas. Reiz tēvs ar jaunāko meitu aiziet ogot. Sāk briesmīgi lietus līt: gāž kā ar spaiņiem. Un lielajā lietū gadījās zelta zivs, sacīdama: "Ja tu man savu jaunāko meitu neatdosi par sievu, tad apēdīšu tevi; bet ja atdosi, tad dāvināšu tev trīs zvīņas. Nedienās vari zvīņas paberzēt plaukstīs, tūliņ steigšos palīgā!"
Neko darīt, bija jāatdod meita par zvīņām.
Otrā nedēļā tēvs aiziet ar vidējo meitu ogot. Bet uz lauka sāk briesmīgs vējš trakot: gāž ogotājus tīri gar zemi. Un lielajā vētrā atskrēja varens ērglis, sacīdams: "Ja tu man savu vidējo meitu neatdosi ar labu par sievu, tad apēdīšu tevi; bet ja atdosi, tad dāvināšu tev trīs spalviņas no savas muguras. Ja kādā nebaltā dienā spalviņas plaukstīs paberzīsi, tūliņ steigšos palīgā!"
Neko darīt, bija jāatdod meita par spalvām.
Trešā nedēļā tēvs aiziet ar vecāko meitu ogot. Bet mežā uznāk tāds tumšums, lai acī dur. Tumsā pieklīst ogotājiem liels lācis, sacīdams: "Ja tu man savu vecāko meitu neatdosi par sievu, tad apēdīšu tevi; bet ja atdosi, tad dāvināšu trīs spalvu kušķīšus. Nebaltā dienā vari spalvu kušķīšus paberzēt saujā: tūliņ steigšos palīgā!"
Neko darīt, bija jāatdod meita.
No rīta tēvs viens pats pārnāk mājā. Sadzīvo lielu laiku bez meitām. Tomēr nekāda lāga dzīve nebija, brīnum gaŗš laiks moca.
"Tā tas neiet!" tēvs vienreiz iesaucas un plaukstīs paberzē trīs zivs zvīņas. Tūliņ
zelta zivs klāt, ko gribot?
"Gribu savu jaunāko meitu satikt!"
"Labi, labi, ej uz to vietu, kur todien zvīņas devu, tur atradīsi laiviņu. Kāp laiviņā un laid, lai laiviņa vizinās, kur grib. Kur laiviņa apstāsies, kā ārā, gan tad meitu atradīsi."
Tēvs mudīgi, mudīgi aizšauj tur. Jā, laiviņa jau gaida. Iekāpj laiviņā, sāk pati iet un nu iet, nu iet pa jūru, ka viz vien. Beidzot apstājas jūras malā, alas tuvumā. Ielien alā, atŗon meitu vienu pašu.
"Vai! tēt, kur jūs te ienākat; kad tik mans vīrs nesaņem ar ļaunu!"
Tai pašā brīdī ienāk zelta zivs, prašinādama: "Kas te par svešu smaku?"
"Mans tēvs atnācis paciemoties!"
"Tad nekas, esmu tavam tēvam parādnieks!" zivs atsaka un tā atnes veselu sieku
zelta sievas tēvam. Tēvs iekŗauj zeltu laiviņā un drīzi jo drīzi pārbrauc atkal mājā.
Pēc kāda laika tēvs atkal apnicis.
"Tā tas neiet!" viņš iesaucas un plaukstīs paberzē trīs ērgļa spalvas. Tūliņ ērglis klāt -
ko gribot?"
"Gribu savu vidējo meitu satikt!"
"Labi, labi. ej uz to vietu, kur todien spalvas devu, tur būs liels ērzelis. Kāp tam
mugurā, bet pavadu nerausti, lai iet, kur pats nodomājis."
Tēvs mudīgi aizšauj tur. Jā, ērzelis jau gaida. Uzkāpj nu mugurā, ērzelis aiziet kā vējš, pats savu ceļu ņemdams. Beidzot apstājas alas priekšā. Ieiet alā atron vidējo meitu vienu pašu.
"Vai! tēt, kur jūs te ienākat; kad tik mans vīrs nesaņem ar ļaunu ! "
Tai pašā brīdī ienāk ērglis, prasīdams, kas par svešu smaku te esot?
"Mans tēvs atnācis ciemoties!" šī atbild.
"Tad nekas, esmu tavam tēvam parādnieks!" ērglis atsaka un tā ienes sievas tēvam
veselu sieku zelta. Tēvs paņem zeltu un drīzi jo drīzi pārjāj atkal māja.
Pēc tāda laika tēvs atkal apnicis.
"Tā tas neiet!" viņš iesaucas un saujā paberzē trīs lāča spalvu kušķīšus. Tūliņ lācis klāt - ko gribot?
"Gribu savu vecāko meitu satikt!"
"Labi, labi, ej uz to vietu, kur todien spalvu kušķīšus devu, tur būs tāds zirgs, vējam līdzīgs. Tam tu kāp mugurā un lai tad iet "
Tēvs mudīgi, mudīgi aizšauj tur. Jā, zirgs jau gaida un šis nu uzkāpj mugurā. Līdz labi mugurā, zirgs aiziet kā vējš un apstājas alas priekšā. Ieiet alā, atron vecāko meitu vienu pašu.
"Vai! tēt, kur jūs te ienākat; kad tik mans vīrs nesaņem ar ļaunu!"
Tai pašā brīdī ienāk lācis, prašinādams, kas par svešu smaku te esot?
"Mans tēvs atnācis paciemoties!" šī atbild.
Tad nekas, esmu tavam tēvam parādnieks!" lācis atsaka un tā ienes veselu sieku
zelta. Tēvs paņem zeltu un drīzi jo drīzi pārjāj atkal mājā. Zirgu, to ielaiž stallī, bet pats aiziet uz istabu. Tomēr istabā nevar vairs ietikt: velns apsēdis. Ko nu? Skrej uz stalli zirgam sūdzēt. Zirgs atbild: "Nekas! kāp man mugurā, jāsim pie laiviņas, es zinu, kur velna dzīvība glabājas."
Un zirgs aiznesa tēvu pie laiviņas. Kamēr nu zirgs laivā kāpj, tēvs saliek saujā trīs zvīņas, trīs ērgļa un trīs lāča spalvas un paberzē labi dikti. Acumirklī lācis, ērglis un zelta zivs ielec arī laiviņā, tēvam blakus. Nu brauc, nu brauc krustim šķērsām pa jūŗu. Beidzot apstājas pie nelielas jūras salas. Uz tās salas bija liels akmens; to akmini zirgs pārspēra. Apakš tā akmeņa tūliņ gadījās ala; tur lācis ielīda un iznesa zivi, bet zivs auga augdama. Tad lācis zivi saspieda, lai neaug; bet zivs maza palikdama, ielēca jūŗā. Tūliņ zelta zivs devās jūŗas dibenā un iznesa pasprukušo zivi atpakaļ. Bet mazā zivs palika par pīli un spurklt! gaisā. Ērglis tomēr noķēra pīli un noplēsa. No pīles izkrita pauts. Šo pautu tēvs sašķaidīja, no ka izcēlās gaiša liesmiņa; bet tēvs liesmiņu nopūta un velnam bija jāizdziest.
Tai pašā acumirklī lācis, ērglis un zelta zivs palika par cilvēkiem, sacīdami, ka viņi esot tur un tur par ķēniņiem; tik bijuši noburti un tādēļ tā klaidījušies apkārt par zvēriem.