Zvēri par svaiņiem.

4. A. 552. 518. 302. P. Knostenberģis Lugažos. A. Bīlenšteina kr. LP. VI, 131, 1. AŠ. II, 100 - c.

Vienam vecam pirtnieku pāram bīšas trīs meitas. Lielā trūkumā tas vienu pārdevis par sieku naudas un pēc arī tās divas naudas kārumā. Un pēc tam ar viens dēls piedzimis. Un kad tas bī zināt dabūš, tad viņč apņēmies tās uzmeklēt. Vienā rītā agri viņč gāš uz lielu mežu, tur staigāt un meklēt.
Pusdienā tur mežā uzgāš trīs vīrus plēšoties. Tas, labi piekusis, apgulies; pēc kāda laika pamodies, vēl viņus ierauga plēšoties. Tas vienam prasīš: kāpēc tik ilgi plēšoties? Tad tas stāstīš un rādīš uz trīs lietām: zobinu, sumu un cepuri. Ko zobinam pavēlot, to darot, sakapājot! Tā suma, kur pavēlot, tur aiznesot, un kad to cepuri galvā liekot, tad varot gaišās ķēniņa istabās iet, ka nevienc to nevarot manīt.
To zināt dabūš, tas puika kliedzis: "Zobin, sakapā tos trīs vīrus!" un tas zobinc tūlin tos sakapāš. Tad viņč, tās lietas paņēmis, tai sumai uzsaucis, lai viņu pie viņa vecākās māsas aiznesat! Tad pēc kāda brīža arī bīš pie viena ērbēģa un gāš tur iekšā un atradis savu māsu; pazinušies un dažādi izrunājušies. Ta māsa teikusi, vinč lai projām ietot, viņas vīrs drīz mājā būšot. Tad viņč, to cepuri uzlicis, turpat palika. Un kad tas bī atnācis, tad viņa stāstīsi, ka viņas brālis te bīš. Tad tas atteicis, ka vēloties ar' satikties. Un viņč, cepuri noņēmis, gāš viņa priekšā, labas dienas dodams un mīlīgi satikdamies; un pēc šķirdamies devis no sava lāč' ādas kažauka spalvu šķipsni un teicis, ja kur kas pretī gadās, lai saucot: "Lāča spalva palīgā!"
Un tāpat pie savas vidējās māsas ticis. Un kad tās vīrs nācis mājā, tam bīš baložu spalvu kažauks. Un šī arī stāstījsi, ka viņas brālis te bīš. Tad tas atbildēš, kad viņč ar' satiktu un viņam kādu labu padomu dotu. Tad tas, to cepuri paņēmis, gāš viņa priekšā. Labas dienas sadevušies un mīlīgi sveicināšies. Tam izšķiroties, devis balož' spalvu un teicis, ja kas kur pretī gadoties, lai saucot: "Balož' spalva palīgā!"
Un tāpat arī pie tās trešās māsas nonācis, kad tai sumi pavēlēš, lai viņu aiznes, un tāpat pie tāda Ērbēģa, kā pie tām divi māsām. Un tā trešā māsa ar' sacīsi, lai ietot projām; bet viņč negāš un to cepuri uzlicis un turpat palicis. Pēc kāda brīža atnācis tai treši māsi vīrs mājā un zivu brauņu kažauku. Un tā tāpat stāstīsi, ka viņas brālis te bīš. Tad tas sacīš, ka labi būtu, kad aŗ viņu satiktos. Tad tas, to cepuri noņēmis, tam priekšā gāš un tāpat satikdamies, kā tie divi, un kad projām gāš, tam devis zivu brauņu, sacīdams, ja kas kur pretī gadās, lai saucot zivu brauņu palīgā.
Un nu, ar savu sumu uz māju apakaļ pie tēva ticis, dzirdēš, ka ķēniņa meita, gauži no velna apsēsta. Tas tūlī projām uz ķēniņa pili un dzirdēš, ka tam, kas viņu varot izārstēt, ķēniņč došot to par sievu un ņemšot savā pilī dzīvot. Tas, to cepuri uzlicis, iegāš ķēniņa pilī, meitas kamburē un, manīdams to vellu apukš kurvīša, kas tās meitas gultas apukšā, sacīš: "Zobin, sakapā to kurvīti ar to vellu!" un zobinc sācis kapāt.
Tad tas vellc saķēris to meitu un tālu uz jūŗas salām aiznesis. Tad viņč savi sumi pavēlēš, lai dabū to meitu! Un pēc kāda laika tas redzēš uz salas, ka tā meita vellam galvu ieskāsi. Tad viņč pavēlēš savam zobinan to vellu sakapāt un, kad zobinc vellu sācis kapāt, tad tas vellc tur akmņos ielīdis. Tad viņč saucis lāču spalvu palīgā un tad atnākuši daudz lāči, akmiņus veldami, vellu izdzinuši. Un vellc, par pīli peldēdams jūŗā. Tad tas saucis baložu spalvu palīgā. Un, tūlī bīši daudz baoži, kas vellu tā pēruši, ka par zivi palicis. Tad tas puika zivu brauņu saucis palīgā un liela līdaka vellu norijusi. Un tad viņč ar to sumn aizvedis to ķēniņa meitu uz ķēniņa pili un ķēniņam veselu atdevis. Un ķēniņš to devis tam par sievu un lika savā pilī.