Zvēri par svaiņiem.

5. A. 552. 518. 302. Trejs Ēķengrāvē, Brīvzemnieka kr. LP. VI, 131, 2. AŠ. II, 100 - d.

Vīnam ķēniņam beja treis meitas un nivīna dāla. Tis ķēniņš bej līls ģēģers un goāja daudzi reizēm iz jakti. Vīnā reizē, kad jis goāja iz jakti, tad jam teice in ari loudze tei vacokoa meita, lai jai atnas toādu rateni, kurs pots bez nīkodas grīšanas vērpj. Tis ķēniņš meklēja, meklēja, bet navareija dabūt. Te pīpeži tam noāce loācs pretim un nese iz muguras rateni, kas pots grīzēs. Tis ķēniņš gribēja jū nūšaut, bet loācs loudzēs, lai našaunūt un teice: "Es tev atdūšu šitū rateni ar lobu."
Ķēniņš, rateni paņēms, aiznese savai meitai. Meita ļūti prīcojas un vērpe un vērpe. Utrā dīnā ķēniņš atkin goāja iz jakti un nou viņam loūdze vidējo meita, lai jai atnas toādas spēles, kuŗas pošas spēlē. Ķēniņš meklēja, meklēja da vokuram, bet navarēja atrost. Jou jis gribēja iz moājoām īt, ta īraudzēja ērgli skrīnam in redzēja, ka tam beja iz muguras spēles in gribēja jū tuoliņ nūšout. Bet ērglis, ķēniņu ar plinti īraudzeidams, teice: "Tu našaun mani, es tev toās spēles toapat atdūšu ar labu."
Ķēniņš, spēles paņēms, aiznese savai meitai, un meita beja smogi prīceiga. Trešā dīnā tis goāja otkin iz jakti in nou jam loudze ti jaunoko meita, lai jai atnasūt toādu šoujamū odatu, kura poša šoun. Ķēniņš meklēja, meklēja, bet navarēja ni par kū atrast. Maklēdams dogoāja pī koādas upeites in īraudzēja leidaku noākam ar odatu iz muguras. Ķēniņš, plinti pastīps, gribeja jou jau šout, bet leidaka teice: "Laudzams našaun, es odatu atdūšu ar lobu."
Ķēniņš leidaku paklausēja in našaāve; bet. paņēms odatu, aiznese savai meitai. Meita saņēme odatu ar līlu prīku.
Koādu reiz vacoko meita bej izgoājuse pastaigot. Te pīpeži izskrēja loācis, lika jū iz muguras un aizgoāja koā ar zokoām prūjom. Toapat ari vidējo meita goāja pastaigot, tad daskrēja ērglis un aiznese jū prūjam. Toapat ari jaunokū meitu leidaka aiznese.
Nou tam ķēniņam nabej nivīnas meitas; bet joā sīvai acaroda teīri nateiši dāls, tis bej ļūti stiprs un visoali paravouns. Jis paauga labi līls, bet nazinava nikaa nū sovoām moasoām. Bet toās ķēniņa meitas beja nūbildātas un toās bildes stoāvēja joa skapī.
Koādreiz ķēniņš bej izgoājis iz jakti in savu skapi atstoājs vaļā. Dāls dagoājs, redzēja tos bildes un dabuja zinot, ka toās viņa moāsas un koa joās izgaisušas. Jis sasadūšeis par toādu narvesteibu, goāja jū meklēt. Idams pa ceļu, īraudzeja divus veīrus motūs plēšūtīs. Jis dagoāis kloāt vaicoja: "Par kū jous plēsitēs?"
Jī stoāstēja jam savu nelaimi un teice: "Šite ji vīni svoārki un vīna capure, jis grib jū dabūt, es gribu jū dabūt, un dēļ toa mums streids."
Ķēniņa dāls nou teice: "Ja jous mani paklauseisit, tad es jums izsprīžu."
Jī ar tū bej mīrā. Ķēniņa dāls, paņēms savu plinti, teice: "Nau es šoušu, un kurs vīnu skrūti dabūs, tam pīderēs svoārki in capure."
Ķēniņa dāls šoāve vīnā poūrā, un tī veiri aizskrēja skrūšu meklēt. Svoārki beja toādi, kad viņus apvilka, varēja aizskrīt par ocumirklu, kur gribēja; un capure beja toāda, ka jū izlika golvā, tad navarēja toa cilvāka ni pots vallc redzēt. Viņš apvilka tūs svoārkus un, uzlics tū capuri golvā, teice: "Aiznesīt mani iz vocoku moāsu."
Un jis aizgoāja pa gaisu gaisēm iz savu moāsu. Moāsa dzeivūja smukā pilī zam augsta kalna. Jis dagoājs pī doārīm radz moāsu verpjūt un attaisējs doārs saka: "Labdīn, moāsa!"
Moāsa atbildēja: "Koa tu mani sauc par moāsu? Man nivīna broāļa nav!"
Nev broāls ņēmēs jai - izstoāstēja, ka jis jir joās broāls un koa jis jū dabujs. Bet moāsa teice: "Ka muns veirs noāks moājoās, tad tevi saplēss lupat lupatos."
Bet broāls teice: "Nabādoji, es pasaglaboašūs!"
Pajēms capuri, izlics golvā, soka: "Moās, vai tu mani redzi?" Moāsa, joa
naradzādama, teice: "Nē!"
"Topot es pasaglobošūs nu tava veira!"
Kad veirs noāce moājoās šnoākdams, kroākdams, tad sīva teice iz sava broāla: "Globoajīs, nev noāk i muns veīrs!"
Jis, oātri savu capuri paņēms, lika galvā. Veīrs īnoācs, soka: "Kās te par smoku?"
Bet sīva teice : "Kas zi pa koādim mežnm un poārīm nēsi skraidējs un svešu smoku dabujs; bet šiten nav nikoādas svešas smokas."
Moāsu veīri beja nū valna apsāsti, toapēc viņi izskatejoās koa zvēri. Vacokoās meitas veīrs bej loācs un īgoājs savā pilī, nūvilka savu loāča kažuku un palika smuks jaunskungs. Sīva iz joā teice: "Vai tu meilātu manu broāli, kad jis atnoāktu?"
"Smogi vīn!" veirs atbildēja.
Nev ķēniņa dāls nūņēme capuri un sveicinava jū meilīgi. Valnats beja smagi prīceigs, savas sīvas broāli radzādams, un dalika jam treis spolvas pī kroūtim.
Nau jis goāja pī savoām citoām moāsoām un tur topot darēja, koa pī pirmoās. Bet tei trešoa moāsa jam lika īt iz tū vītu, kur joās veira moāsa dzeivava. Joas veira moāsas veirs beja pots valc. Viņa lika, loi prosūt toās valna sīvas, kur valna dzeiveiba stoāvūt? Jis aizgoāja un loudze tai valna sīvai, lai viņa prosūt nū sava veira, kur joa dzeiveiba stoāvūt.
Veirs jai teice, ka joa dzeiveiba slūtā. Sīva ņēme slūtu un meklēja, bet nikoa naatroda un goāja otki pī veira: "Sak, veiriņ, kur tava dzeiveiba?"
Nev tis veirs teice: "Gailī!"
Sīva oātri steidoās, nūkave gaili un izmeklēja teiri gruniteigi, bet nātroda valna dzeiveibas. Goāja trešū reiz pī veira un prasēja: kur joa dzeiveiba stoāvūt?
Veirs sasadusmūjīs klīdze: "Zam kolna vērsī."
Ķēniņa dāls goāja an ari atroda zam kolna vērsi un deve jam ar zūbinu par koklu, ka golva nūskrēja. Bet nū vērša izskrēja zaķis un jis klīdze: "Loāc, ķer zaķi!"
Loācs - bejs, kur nabejs - skrēja un nuķēre zaķi. Ķēniņa dāls nūcierte zoķam golvu un nū toa zaķa izskrēja peile. Ķēniņa dāls klīdze: "Ērgli, ķer peili!"
Ērglis bejs, kur nabejs - nūķēre peili. Ķēniņa dāls nūcierte peilei golvu un nū peiles izskrēja ūla un īskrēja jourē. Bet jis klīdze: "Leidak, ķer ūlu!"
Leidaka nūķēre ūlu, iznese nū joures un atdeve ķēniņa dālam. Tis viņu sadauzēja un toa tis vallc bej pagolam.