Zvēri par svaiņiem.

6. A. 552. 5l3 A. J. Egle Gulbenē. L.P. VI, 881 (131, 12.) AŠ. II, 100 s.

Vienam mežsargam bijis viens dēls un trīs meitas. Vienreiz viņš saslimis un teicis savam dēlam, lai ar šā flinti nenodarbojoties.
Pēc kāda laika tēvs (mežsargs) nomiris. Bet dēls par kādu gadu vilcis tēva flinti no kakta laukā, notīrījis un gājis medīt. Medījis visu dienu nekā neredzējis. Vakarā, kad nācis uz māju, satiek vilku. Vilks solās ēst viņu nost, ja neatdošot vecākās māsas. Mežasarga dēls nobijies un atdevis arī māsu. Tad vilks sacījis: rītu pēc pusdienas šis ietot māsas pakaļ. Mežsarga dēls aizgājis uz māju un izstāstījis māsai, kas noticis.
Otrā dienā pēc pusdienas nākuši no meža divpadsmit vilki; bet tiklīdz ko tikuši pie vārtiem, palikuši par skaistiem kungiem. Nodzēruši kāzas vecākai māsai, visi aizgājuši atkal par vilkiem uz mežu.
Pēc kāda mēneša mežasarga dēls atkal sadusmojies iet medīt. Paņēmis tēva flinti un aizgājis; bet tāpat kā toreiz visu dienu nostaigājis, nekā nedabūjis. Vakarā, kad nācis uz māju, saticis lāci. Lācis solījies šo apēst, ja neatdošot vidējās māsas. Atdevis. Lācis tad sacījis: rītu pēc pusdienas šis ietot māsas pakaļ.
Otrā dienā pēc pusdienas nākuši divpadsmit lāči; bet tiklīdz tikuši pie vārtiem, palikuši par ļoti skaistiem kungiem. Nodzēruši kāzas vidējai māsai un visi aizgājuši par lāčiem uz mežu.
Nu mežasarga dēls sadusmojies un sasitis tēva finti. Pēc tam viņš ar jaunāko māsu pastaigājies pa tēva ābeļu dārzu. Tēva ābeļu dārzam tecējusi upe cauri. Te uz reizi mežasarga dēlam sācis ļoti stipri dzert gribēties, viņš pieliecies pie upes dzert; bet uz reizi liela zivs ņēmusi viņu aiz matiem un sacījusi, ja neatdodot māsas, tad tūliņ velkot upē iekšā. Tad māsa ar labu gājusi pie zivis par sievu. Zivis sacījusi, rītu pēc pusdienas šī nākot māsas pakaļ.
Otrā dienā pēc pusdienas nākušas no upes zivis; bet tiklīdz tikušas pie vārtiem, palikušas par skaistiem kungiem. Nodzēruši kāzas jaunākai māsai un aizgājuši visi par zivim upē.
Bet nu brālis sadusmojies, ko šam vienam dzīvot. Ņems flinti un ies uz mežu, lai ēd šo vilks, vai lācis nost. Nostaigājis visu dienu pa mežu, bet nekā nedabūjis. Vakarā, uz māju iedams, ierauga tālumā uguni. Viņš ļoti sabijies un gribējis bēgt uz māju, jo pie uguns trīs milži gulējuši un liels kaķis uguni kurinājis. Bet tiklīdz ko mežasarga dēls gribējis uz māju skriet, kaķis kliedzis pakal: "Ej, draugs, nāc šur!"
Domājis gan bēgt, bet pēc par kādu laiciņu apdomājis, šis jau no viņa neizbēgšot, un tik gājis droši uz uguni. Sākuši ar kaķi runāt, runājuši labu laiciņu, kaķis stāstījis par tiem milžiem, kuri pie uguns gulējuši, ka šis esot viņu kalps un cits nekas viņu (milžus) nevarot piecelt, kā vien šis. Tā viņiem runājot, kaķis uz reiz sacījis: "Vai negribi savu māsa redzēt?"
Mežasarga dēls atbildējis: "Labprāt"
Tad nu viņi sākuši iet. Ceļā kaķis viņam stāstījis, ja vilks prasot, uz kurieni ietot, tad lai sakot: "Uz Kaķaermas pilsētu" Papriekšu viņi gājuši uz vecāko māsu. Piegājuši pie lieliem mūŗiem ar lieliem čugunu vārtiem, kaķis licis vienu reizi asti vārtos, neaizlauzis; licis otrreiz, kā licis, tā izlauzis. Iegāuši iekšā, vecākā māsa griezusi ar kociņu ūdens bļodu riņķī un cik reizas bļoda riņķī apgriezusies, tik vilki ap Kaķaermas pilsētu riņķi lēkuši. (Kaķaetmas pilsēta atradusies lielas jūŗas vidū.)
Māsa, brāli pazinusi, beidza griezt; un tūliņ arī visi vilki sanākuši mājā. Iedevuši labu dienu, kā laikam sievas brāļam, un sākuši runāt. Pēc tam viņi paēduši un gribējuši iet uz otru māsu. Bet vilki prasījuši: "Uz kurieni iedami?"
Mežsarga dēls atbildējis, kā kaķis mācījis: "Uz Kaķaermas pilsētu!"
Vilki sākuši viņus zobot, sacīdami, ka šie divpadsmit vīri nevarot tām meitas dabot, tad arī šie divi nedabošot. Bet kaķis ar mežasarga dēlu nekā neatbildējuši. Tā tie vilki viņus zobojuši labu laiciņu un redzēdami, ka šie nekā neatbildējuši, devuši katrs no sevis pa spalviņai un teikuši: ja slikti sākot iet, tad lai paskatoties spalviņās, tad šie visi tīkot palīgā.
Un tā viņi aizgāja uz otru māsu, tur arī nonākuši pie ļoti lieliem mūŗiem ar vēl lielākiem čuguna vārtiem. Kaķis licis asti vienreiz vārtus, neuzlauzis; bet trešo reizi kā licis, tad vēl uzlauzis. Iegājuši pie otras māsas, otra māsa griezusi olu riņķī; un cik reizes ola riņķī apgriezusies, tik lāči ap Kaķaermas pilsētu riņķī lēkuši. Māsa, brāli ieraudzījusi, beigusi griezt. Un tūliņ arī lāči sanākuši mājā, iedevuši labu dienu un sākuši runāt. Pēc tam viņi paēduši un gribējuši iet uz trešo māsu; bet lāči prasījuši: "Uz kurieni iedami?"
Mežsarga dēls atbildējis, kā kaķis mācījis: "Uz Kaķaermas pilsētu!"
Tad lāči sākuši viņus zobot un sacījuši, ka šie, divpadsmit lāči, nevarot meitas dabot, tad arī šie divi nedabošot. Bet kaķis ar mežasarga dēlu nekā neatbildējuši. Lāči, redzēdami, ka viņi nekā neatbildējuši, devuši katrs pa spalviņai, sacīdami, kad ejot slikti, tad lai paskatoties spalviņās, šie visi tūliņ tīkot palīgā.
Tad viņi gājuši uz trešo māsu. Dagājuši tāpat pie lieliem mūriem ar lieliem čuguna vārtiem, kaķis licies ar asti vārtos, izlauzis un iegājuši iekšā. Un tā māsa griezusi zelta gredzenu riņķī; cik reiz gredzenu riņķī apgriezusi, tik tās zivis ap Ķaķaermas pilsētu riņķī skrējušas; un kad māsa beigusi griezt, visas zivis sanākušas mājā, iedevušas labu dienu un sākušas runāt. Pēc tam paēduši, nu zivis prasījušas: "Uz kurieni iedami?"
Mežasarga dēls atbildējis: "Uz Kaķaermas pilsētu!"
Zivis sākušas tāpat viņus zobot kā lāči un vilki; bet kad kaķis ar mežasarga dēlu nekā neatbildējuši, zivis iedevušas katram no sevis pa zvīņai, sacīdamas, ja slikti ejot, tad lai paskatoties zvīņās, šās visas tīkot palīgā.
Nu kaķis sacījis uz mežasarga dēlu, šiem nu esot tikdaudz palīgu, nu vajagot iet uz Kaķaermas pilsētu. Tā viņi sākuši iet uz Kaķaermas pilsētu. Gājuši gājuši - piegājuši pie jūras, lielas jūras, kaķis teicis, lai sēstoties viņam mugurā. Mežasarga dēls sēdies mugurā un nu sākuši peldēt. Tiklīdz notikuši ap jūras vidu, viens saņēmis aiz kājas un sacījis, ja šā nepieminot, kad pirmo reizi ar brūti ēst ietot, tad tūliņ velkot dibinā. Kad mežasarga dēls apņēmies pieminēt, tad atlaidis vaļā un viņi atkal svabadi varējuši tāļāk peldēt.
Peldējuši, peldējuši - varējuši pilsētu jau tālumā redzēt, te viens atkal ņēmis aiz kājas un sacījis, ja šā nepieminot, kad pirmo reizi ar brūti uz pirti ejot, tad tūliņ velkot dibinā. Kad atkal mežasarga dēls apņēmies pieminēt, tad atlaists vaļā un viņi svabadi nopeldējuši līdz pilsētai.
Tai pilsētai par vaktnieku bijis liels gailis, kuŗš no viena jumta gala uz otru staigājis, un ja kaut ko pamanījis, tad tūliņ dziedājis; un par apsargātājiem pilsētai bijuši deviņi milzi, kuŗus tikai gaiļa dziesma spējusi no miega atmodināt. Šie milzi, kad ienaidniekus redzējuši, tūlin tos saplēsuši. Tad kaķis sacījis uz mežasarga dēlu, ja to gaidi nošaujot, tad varbūt labi iešot; bet kad ne, tad esot beigti. Nu mežasarga dēls glūnējis uz gaili tik ilgi, kamēr nošāvis.
Kad gailis bijis nošauts, tad viņi droši gājuši uz to māju, kuŗā tie deviņi milzi gulējuši. Gājuši un piegājuši pie lieliem čuguna vārtiem Kaķis licis desmit reizes asti vārtos, bet neizlauzis; vienpadsmit reizes kad licis, tad vēl izlauzis un iegājuši vienā istabā, kuŗā trīs milzi gulējuši. Sākuši tos trīs milzus cirst un ar lielām mokām nocirtuši.
Nu gājuši otrā istabā, kuŗā trīs stiprāki milzi gulējuši, sākuši cirst tos trīs milzus, bet milzi piecēlušies un gribējuši kaķi ar mežasarga dēlu nokaut. Bet mežasarga dēls paskatījies spalviņās un zvīņās, uz reizas visas zivis, visi lāči, visi vilki sanākuši un nokāvuši visus trīs milzus.
Pēdīgi viņi gājuši uz trešo istabu, kuŗā trīs vēl jo stiprāki milzi gulējuši, kādi tikai pasaulē bijuši. Sākuši nu visi ar zobeniem cirst; bet milzi piecēlušies, salasījuši visus kā mušas un gribējuši kaut nost. Bet kaķis - diezin kā laukā ticis - pa divi minūtēm aizpeldējis pār jūru un atnesis no meža tos trīs milzus, kuŗi mežā pie uguns gulējuši. Sākuši nu visi ar milziem kauties un nokāvuši tos trīs stipros pasaules milzus. Kad visus milzus nokāvuši, tad jau pa visu pilsētu asinis līdz kaklam sniegušās.
Ķēniņš, pa logu galvu izbāzis, aizkliedzies: "Kas tur esot?"
Redzēdams, ka meita jāatdod, teicis, ja to apēdot, ko šis dodot, tad atdodot meitu; ja ne, tad tūliņ nokaunot. Nu sācis ķēniņš no visām malu malām dzīt ar kuģiem maizi un gaļu, piedzinis pilnu pilsētu, tā ka vairs nebijis rūmes, kur likt. Nu kaus šos nost pa to, ka napēduši, ko šis piedzinis. Bet mežasarga dēlam ienācis prātā, ka šam viens uz jūŗas ēst prasījis. Ka mežasarga dēls tā nodomājis, tas tik durvis vien noklaudzējušas, kā atnācis viens cilvēks no jūras, sēdies pie galda klāt un sācis ēst. Ķēniņš tik dzinis uz galda ēdienus, bet kas uz galda virsū - tik kauli vien nobraukšķējuši - tas bijis apēsts.
Ķēniņš izputējis, bet jūŗas cilvēka nevarējis pabaŗot, Ķēniņš tad atdevis meitu un pavēlējis visus šos čuguna pirtī sadedzināt, kuŗa jau septiņi gadi bijusi kurināta; bet ķēniņš vēl pavēlējis izkurināt, visas sienas bijušas kā uguns liesmas. Nu dzīti visi iekšā. Bet uz pirti iedams, mežasarga dēls domājis: "Ak, kaut tas te būtu, kas uz jūŗas uz pirti prasījies"
Paskatījies uz jūŗas pusi - redz, ka mati vien kust kā nācis viens no jūŗas ar slotiņu padusē. Pienācis klāt un sacījis, lai nākot šam līdz. Iegājuši pirtī - bet kas par brīnumu? - salst visi nost, drēbju zemē nevar vilkt. Ķēniņš negribējis ticēt un tādēļ sūtījis divus zaldātus lūkot; bet kā zaldāti iegājuši, tie uz reiz izcepuši.
Tad mežasarga dēls apprecējis ķēniņa meitu un dzīvo ir šodien, ja nav nomiruši.
Piezīme. E. Jānmačus Nogalē (LP. Vl, 131, 10. A. Š. II, 100-b) uzrakstījis variantu ar sekošām savādībām. Mežsargs cirtis žagarus un saticis lauvu. Tas teicis: "Es tevi saplēsīšu, ja nedosi vienu no savām trim meitām par sievu" Apsolījis. Otrā dienā cirzdams sastapis ērgli. Tas tāpat teicis. Apsolījis. Trešā dienā gājis upē zvejot. Uz reizi mana lielu līdaku. Tas saka: "Es tevi aprišu, ja nedosi vienu meitu par sievu!" Apsolījis. Te pēc nedēļas laika brauc viens karītē ar 12 zirgiem pēc pirmās, vecākās, meitas. Atkal nedēļu vēlāk otrs tāpat; atkal pēc nedēļas trešs tāpat. Cits viss tāpat kā citos variantos; tikai te teikts, ka brālis, māsas meklēdams, iegājis vakarā niecīgās būdiņās, kad no rīta atmodies, tad lauvas, ērgļa un līdakas būdiņas bijušas pārvērtušās par zelta pilim. L. P.