Zvēri par svaiņiem.

7. A. 552. 566. 329. Vīdneris Skrundā. LP. V, 360 (152).

Reiz ķēniņam bijušas trīs meitas, bet neviena dēla. Meitas daždien nopriecājušās, ka pēc tēva nāves mantošot valsti. Tomēr liktenis nolemj citādi: ķēniņam nomirst sieva, viņš apprec citu un no otras sievas piedzimst dēls, valsts mantinieks. Nu meitām lielās cerības vējā. Bet ko domāt? - Šīs par to tā kā pusļaunas, un nemaz negrib vairs pie tēva dzīvot. Zināms, teikt jau to nevienam neteica, bet manīt varēja, ka labs prāts nav.
Reiz visas trīs prasa tēvam gar jūrmalu pastaigāties. Tēvs laiž - vai tas kas ļauns? Bet kā aizgāja jūrmalā, nozuda, ka ne vēsts. Visi cilvēki izbrīnas, kur pie joda tā varētu nozust; bet kas pagalam, pagalam. Tā paliek. Bet pāris desmit gadu vēlāk ķēniņa dēls, nu jau lielcilvēku kārtā pieaudzis, sāk tēvam ievaicāties: "Man taču reiz māsas esot bijušas? Kur tad tās nogrimušas?"
"Ko nu dēliņ, izteikt? Jūrmalā aizgāja, jūrmalā nozuda. Kāds vējš aizpūta, kas parāvis, Dievs to zin."
"Nuja, viss labi, bet kas jūs par cilvēkiem, ka nemaz neesat rūpējušies meklēt?"
"Kā nu nemeklēja? Meklēja gan, tepat jūrmalu izmeklēja toreiz smalki jo smalki, bet jāsaka: kur tu aizskriesi? - Visu pasauli jau nespēj izmeklēt."
"Kā nu nespēj? Tēt, laižiet tikai mani, nu redzēs, vai neatradīšu. Un kaut visu pasauli izmaltu, dabūt vajaga!"
"Labi, dēls, labi, lai Dievs tev palīdz!"
Un nu ķēniņa dēls aiziet pasaulē māsas meklēt. Iet, iet, gadās biezs mežs, tik biezs, ka ne izsprausties un taka neviena ieraudzīt. Nu mocās noslāpis, beidzat kājas nenes vairs, jāliekas apakš kupla ozola atpūsties. Bet nav labi apsēdies, miegs arī klāt un nu iesāk sapņot. Tepat aiz kokiem sākoties līdzens ceļš, un lai tikai pa to eimot, sasniegšot nezin kādus kalnus. Ķēniņa dēls atmožas un domā: "Vai tie nu bija tukši nieki, vai būs patiesība? Līdīšu biezumā raudzīt."
Lien, lien tādu gabalu - vai nav brīnumi! - patiesi ierauga nosapņoto ceļu. "Ak tavu laimi!" viņš domā un nu ielīksmots sukā iet labi naigiem soļiem. Noiet vienu jūdzi, otru: mežs bijis, mežs paliek. Ies trešo jūdzi, ierauga ceļa malā skaistas vaŗa mājas; tur nebija no koka itin nekas: sienas vaŗa, jumti vara, durvis, logi - visi visi vaŗa. Ķēniņa dēls pārdomā: "Cik jauki teitan mist: jāiet paciemoties!" Ieiet istabā, ierauga māju saimnieci aiz galda.
"Labdien, saimniece, vai ciemiņus gaidīji?"
"Gaidu, gaidu katru dienu! Nāca šādi, nāca tādi, bet pusbrāļa vien izgaidos velti."
"Te ir pusbrālis! Vai būsi mana māsa, ķēniņ, meita, kas jūrmalā zudusi?"
"Jūrmalā zudām trīs māsas reizā; es esmu vecākā mani Vējš atprecēja šeitam. Bet brālīti labais sargies no Vēja ka vakarā, mājā nākdams, tevi neierauga. Še šis vaŗa bundulītis par piemiņu no slēpies mežā apakš koku zariem."
Brālis jau laiku noslēpās kuplos koku zaros un gaida, kas īsti notiks? Te, saulei rietot, padzird tālumā jau kokus šņācam; te, saulei noejot, nāk vējš lielā spēkā pār koku galotnēm un koki nu šņāc un mežs kŗāc, ka jādomā: visas vaŗa mājas sagāzīs līdz. Bet piepēži viss apklusa. Brālis domā: "Bargs viņš ir gan, mans māsas vīrs, bet ilgi arī netrako; jālien būtu pie loga paskatīties, kāds viņš istabā redzams."
Pieiet slepeni pie loga, redz: Vējš, bargais māsas vīrs, pārvērties par skaistu un laipnu cilvēku. Nu ķēniņa dēls nevar vairs nociesties, iet iekšā: "Labvakar, māsas vīr! vai gaidīji radiniekus?"
"Labvakar, labvakar! kā negaidīt? Nāci, sēdi galda galā, nu man vaļas patērzēt."
Un abi draudzībā tērzēja cauru nakti.
No rīta māsas vīrs izvada radinieku un šķiroties nosolās: "Ja tev, brāl, nedienas ceļā uzbruktu, piemini mani, steigšos palīgā."
Ķēniņa dēls patencina un tad naigiem soļiem sukā pa ceļu tālāk. Noiet vienu jūdzi, otru, mežs bijis, mežs paliek. Ies trešo jūdzi, ierauga ceļa malā skaistas sudraba mājas, tur nebija no koka itin nekas: sienas sudraba, durvis, logi - visi, visi sudraba.
"Cik jauki teitan mist, jāiet paciemoties." Ieiet istabā, ierauga saimnieci aiz galda. "Labdien, saimniece, vai ciemiņus gaidīji?"
"Gaidu, gaidu katru dienu! Nāca šādi, nāca tādi, tikai pusbrāļa vien izgaidos velti."
"Te ir pusbrālis! Bet, vai būsi mana māsa, ķēniņa meita, kas jūrmalā zudusi?"
"Jūrmalā zudām trīs māsas reizā; es esmu vidējā, mani Lietus atprecēja šeitan. Bet brālīti labais, sargies no lietus, ka vakarā mājā nākdams neierauga tevi. Še šis sudraba naudas maciņš par piemiņu un slēpies mežā apakš koku zariem."
Brālis jau laiku noslēpjas kuplos koku zaros un gaida, kas īsti notiks? Te, saulei rietot, nāk lietus lielā spēkā mežam pāri un jau tālumā dzird ūdeņus gāžamies; te saulei noejot, nāk ūdeņi tuvāk un tuvāk, kamēr beidzot viss mežs balts vien acu priekšā. Bet piepēži negaiss rima. Brālis domā: "Bargs viņš ir gan, mans māsas vīrs, tomēr ilgi arī netrako; jālien būtu pie sudraba loga skatīties, kāds viņš istabā redzams." Pieiet slepeni pie loga- redz: Lietus, bargais māsas vīrs, pārvērties par skaistu un laipnu jo laipnu cilvēku. Nu ķēniņa dēls nevar vairs nociesties, iet iekšā: "Labvakar, māsas vīr! vai gaidīji radiniekus?"
"Labvakar, labvakar! kā negaidīt? Nāci sēsties galda alā, nu man vaļas patērzēt."
Un abi draudzīgi tērzēja cauru nakti. No rīta māsas vīrs izvada radinieku un šķiŗoties nosolās: "Ja tev, brāl, nedienas ceļā uzbruktu, piemini mani, steigšos palīgā."
Ķēniņa dēls patencina un tad naigiem soļiem sukā pa ceļu tālāk. Noiet vienu jūdzi, otru, mežs bijis, mežs paliek. Ies trešo jūdzi, ierauga ceļa malā skaistas zelta mājas, tur nebija no koka itin nekas: sienas zelta, durvis, logi - visi, visi zelta.
"Cik jauki teitan mist, jāiet paciemoties." Ieiet istabā, ierauga saimnieci aiz galda.
"Labdien, saimniece, vai ciemiņus gaidīji?"
"Gaidu, gaidu katru dienu! Nāca šādi. nāca tādi, tikai pusbrāļa vien izgaidos velti."
"Te ir pusbrālis! Bet vai būsi mana māsa, ķēniņa meita, kas jūrmalā zudusi?"
"Jūrmalā zudām trīs māsas reizā; es esmu jaunākā, mani Krusa atprecēja šeitan. Bet brālīti labais sargies no Krusas, ka vakarā mājā nākdams neierauga tevi. Še šis zelta gredzens par piemiņu un slēpies mežā apakš koku zariem."
Brālis jau laiku noslēpies kuplos koku zaros un gaida, kas īsti notiks? Te, saulei rietot, dziŗd jau tālumā krusu krācam; te, saulei noejot, nāk krusa visā spēkā pār meža galiem tuvāk un tuvāk, kamēr beidzot tāds negaiss, tāds negaiss, ka jādomā: visu sakapās blizās. Bet piepēži negaiss rima. Brālis domā: "Bargs viņš ir gan, mans māsas vīrs, tomēr ilgi arī netrako jālien būtu pie zelta loga skatīties, kāds viņš istabā redzams." Pieiet slepeni logam, redz: Krusa, bargais māsas vīrs, pārvērties par skaistu un laipnu, jo laipnu cilvēku. Nu ķēniņa dēls nevar vairs nociesties, iet iekšā: "Labdien, māsas vīr! Vai gaidīji radiniekus?"
"Labvakar, labvakar! kā negaidīt? Nāci galda galā sēsties, nu man vaļas patērzēt."
Un abi draudzībā tērzēja cauru nakti. Tērzējot māsas vīrs ieteicās: "Tev, brāl, jāiet pasaulē līgavu precēt!"
No rīta māsas vīrs izvada radinieku un nosolās: "Ja, līgavu precot, nedienas uzbruktu tevim, tad piemini mani, steigšos tūdalin palīgā."
Ķēniņa dēls patencina un tad aiziet pa ceļu tālāk. Iet vienu dienu, neredz nekā jauna, iet otru dienu, neredz nekā. Ies trešo, ierauga ķēniņa pilsētu. Un tam ķēniņam bija viena vienīga meita, daiļa bez ziņas. Tur bij nākuši dažādi precinieki, bet visi iekļuvuši cietumā. Ķēniņa dēls domā: "Iešu pilsētā, precēšu līgavu; ja veiksies labi, pateikšos liktenim, ja klāsies nelabi, raudzīšu izpīties."
Ieiet pie daiļās ķēniņa meitas, sāk bildināt, jā, viņa tūliņ nācēja; bet lai tik šonakt vēl izguļoties tepat pilī, rītu iešot līdz. Labi, ķēniņa dēls itin priecīgs, ka tik ātri veicies un - kā jau arvienu pārliekā priekā neapdomā galu - tā arī šoreiz, are parāda līgavai vaŗa bunduli un izstāsta smalki, ka bunduli attaisot, visadi ēdieni ronas uz galda. Līgava nesaka nekā. Bet vakarā, līdz ķēniņa dēls aizmidzis, līgava klusīņām paņem bunduli un uzsauc pils sargiem: "Metiet cietumā ķēniņa dēlu, kas nācis manam vaiņagam pakaļ."
Pils sargi sagrābj aizmigušo un iemet cietumā. Bet ķēniņa dēls atminas, ko pirmais māsas vīrs solījies; viņš sauc: "Māsas vīr, māsas vīr, palīdzi šoreiz!"
Un tūliņ vējš laukā sāk trakot arvienu stiprāk un stipr āk, beidzot kā aizņēma pili labi ar spēku, sagāza drupu drupās; bet cilvēki visi palika sveikā. Ķēniņa dēls iznāca no sagāztā cietuma un palūdza māsas vīram labākas drēbes. Māsas vīrs iedeva vara drēbes. No rīta ķēniņa dēls varenās drēbēs ieiet nepazīstams atkal pie ķēniņa meitas bildināt par līgavu. Šī atbild: "Labprāt ietu. labprāt pie tāda, kam tik dārgas drēbes; bet labi redzi, kāda nelaime mums izgājušo nakti notikusi : pils sagāzusies."
"Nieki!" ķēniņa dēls atbild, "man tāds maciņš: tikko atveŗ, naudas vai cik. Še nauda, pilna istaba! Celiet jaunu pili un darināsim kāzas!"
Un ķēniņa dēls ar maciņu piekratīja pilnu istabu. Līgava ļoti priecājas par to un vakarā guldināja ķēniņa dēlu savā gultā, bet pati klāt negāja. Līdz nu šis aizmidzis, līgavai atkal nedarbi galvā: klusīņām paņem maciņu un uzsauc pils sargiem: "Metiet cietumā ķēniņa dēlu, kas nācis manam vaiņagam pakaļ!"
Pils sargi sagrābj aizmigušo un iemet atkal citā cietumā, kas stiprāki taisīts par pirmo. Bet cietumā ķēniņa dēls atminas, ko otrs māsas vīrs solījies, viņš sauc: "Māsas vīr, māsas vīr, palīdzi šoreiz!"
Tāliņ lietus sāk gāzties tik briesmīgi, ka ūdens daudzums izgrauza cietuma pamatus. Ķēniņa dēls smiedamies iznāk laukā un parunā māsas vīram labākas drēbes. Māsas vīrs ietērpj savu radinieku sudraba drēbēs, ka laistās vien. No rīta ķēniņa dēls sudraba drēbēs ieiet nepazīstams atkal pie ķēniņa meitas bildināt par līgavu. Šī atsaka: "Ar sirdi un prātu iešu pie tevis, kam tik varenas sudraba drēbes!"
Par to vārdu ķēniņa dēls ļoti priecīgs; bet savā priekā, par nelaimi, parāda māsas zelta gredzenu. Līgava tūliņ: "Kas tas par zelta gredzenu? Kur tādu apcēli?" Tā un tā, šis atstāsta, "tas gredzens tāds: ja pieliek acij un skatās cauri, visu pasauli redz, kas zemes virsū un zemes apakšā."
Vakarā līgava guldina ķēniņa dēlu savā gultā un nu pati iet klāt gulēt. Bet līdz labi aizmidzis, šī paņem gredzenu un uzsauc pilssargam: "Metiet cietumā ķēniņa dēlu, viņš nācis manam vaiņagam pakaļ!"
Pilssargi sagrābj aizmigušo un nu nesīs cietumā, bet ķēniņa dēls atmožas pie cietuma durvim un kliedz skaņā balsā : "Māsas vīr, trešo māsas vīr, nāci palīgā!"
Tūliņ briesmīgs krusas negaiss šņākdams, kŗākdams klāt un kapā pilssargus tik sīvi, ka neviens dzīvotājs nepalika. Bet ķēniņa dēls parunā māsas vīram labākas drēbes. Māsas vīrs ietērpj savu radinieku zelta drēbēs, ka laistās un spiguļo vien. Nu no rīta ieies pie ķēniņa meitas šitādās drēbēs: vai aklis! šī nu tīri augšlēkām dej vien, cik patīk; tomēr šai brīdī vēl nevarot pie viņa iet: ja viņš spējot trīsreiz paslēpties, ka viņa nevarot ne ieraudzīt, ne atrast, tad jā.
Neko darīt, no rīta jāiet slēpties. Iziet no pilsēta pie viena kalniņa un nu gudro un gudro, kā slēpties, kur slēpties? Ilgi sagudroja, nevar iedomāties. te par laimi paceļ acis un redz: kalniņš pāršķeļas un no dziļās spraugas izlien vīriņš laipns bez gala: ko viņš te domājot, tā nosēdies?
"Ko nu domāju? Tā un tā man gadījies, tas un tas man jādara."
"Tā maza klizma!" vīriņš pasmaida, te tev būs tādas šķiltavas; šķili vienreiz, redzēs, kas tad būs; bet ja ar to nepietiek, šķili otrreiz, redzēs, kas tad būs; un ja vēl nepietiek šķili trešreiz - redzēs, kas tad būs."
Ķēniņa dēls patencina par šķiltavām un šķiļ pirmo reizi. Te izlien no kalniņa spraigas liela milzu čūska, ierij ķēniņa dēlu un mudīgi mudīgi atlien kalniņa spraigā atpakaļ. Kalniņš aizveras cieti un šie nu zemes dziļumā šķita paslēpušies, ka labāk vairs nevar. Bet nekā: drīzi vien čūska saluncinās nemierā un iesaucas: "'Tu esi atrasts, jo tavas līgavas acu stars dedzina man sānus."
Neko darīt, kalniņš atveras, čūska izlien no spraigas un izvemj ķēniņa dēlu gaismā, lai glabājas citur. Nu ķēniņa dēls uzlien lielā ozolā un šķiļ otrreiz. Tūliņ atlaižas liels milzu ērglis, paņem šķīlēju uz spārniem un paceļas viņpus mākoņiem neapzināmā augstumā. Tomēr ir te nelīdz, ērglis iesaucas: "Tu esi atrasts! Tavas līgavas acu stars dedzina man sānus. laidīsimies zemē!"
Šie nolaižas zemē un nu ķēniņa dēls šķil trešreiz. Tūliņ no jūŗas dziļumiem atšaujas milzu zivs, ierij šķīlēju un nogrimst jūŗas bezdibenī. Bet ir te nelīdzēja: zivs iesaucas: "Tu esi atrasts! Tavas līgavas acu stars dedzina man sānus."
Zivs izpeld malā izvemj ķēniņa dēlu, lai nu pats zina, ko dara. Ķēniņa dēls noiet pie līgavas un saka: "Klausies, līgava, tava acs, mans gredzens, tiem nepārvarams spožums; bet vēli man vienīgu reizi vēl slēpties."
Līgava domā: "Lai slēpjas! Ja tās reizes ieraudzīju, ieraudzīšu ir turpmāk."
Ķēniņa dēls iziet pils pagalmā un gudro: kur šoreiz labāki slēpties? Bet pils čukurī mazs putniņš dzied: "Velti, velti tu gudro slēpties; bet atvēli man savā tēva dārzā no zelta ābeles vienu zelta ābolu, tad tevi tiešām paslēpšu."
Labi, viņš atvēlot. Un nu putniņš nolaidās ķēniņa dēlam uz kamieša: tūdaļ ķēniņa dēls palika par zelta sakti. Šo sakti putniņš ne redzot, nemanot iesprauda ķēniņa meitai apkaklē. Drīz pēc tam ķēniņa meita vēroja caur gredzenu, kur ķēniņa dēls šoreiz būs slēpies. Vēroja, vēroja - neatrada nekur. Gan skatījās zemes dziļumos, gan gaisa augstumos, gan jūŗas bezdibeņos: nekur un nekur. Ilgu laiku izmocījusies. tā uzmauca gredzenu pirkstā un atzinās: "Tu mani uzvarēji! Tagad tev piederu!"
To dzirdot, ķēniņa dēls pasmējās līgavas krūtīs: "Re, kur es biju! Tu skaties tālumā, es tepat tuvumā! Putniņ, kur esi? Nāci mani pārvērst par cilvēku!" Putniņš atlaidās, pārvērta sakti par ķēniņa dēlu un tad plijās virsū, lai taisoties līdz pie zelta ābeles aizmaksāt, ko solījis. Ķēniņa dēls nu saderēja līgavu un veda līdz uz mājām tēva sētā; bet putniņš arvienu šiem pa priekšu lidoja dziedādams. Mājā pārtapis, vispirms ķēniņa dēls ieveda putniņu dārzā pie ābeles: lai nu ņem zelta ābolu, ko nedienā solījis. Bet putniņš atteica: "Kā tad lai ņemu, kā lai dabūju? Zelta ābelei tīkls pārvilkts, tādēļ jau vien tavu palīdzību meklēju."
Ķēniņa dēls ieskatās labi: ir gan smalks, smalks tīkls zelta zariem pārvilkts. Nu atvirza tīklu lēni jo lēni, lai nesajūk mudžeklī un tad pasniedz putniņam solīto ābolu. Bet līdz ābols norauts, tēvs arī kājup: "Kam rāvi, dēls, zelta ābolu, ko saudzēju dārzā?"
Bet dēls atbild: "Tēt, vai dusmās sagaidāt pārnākam mani? Zelta ābolu rāvu, zelta līgavu pārvedu!"