Zvēri par svaiņiem.

8. A. 552. T. Ezers no Ķauru E.E. F. Gramzdā. Jkr. V, 131 (4).

Vienam ķēniņam bija trīs meitas un viens dēls, kas bija liels medinieks. Reiz viņš izjāj dižmežā uz medībām un pārnāk tikai pēc trim gadiem, bet māsu vairs mājā neatrod.
"Tēv, kur manas māsas?" viņš prasa ķēniņam.
"Visas pazudušas," ķēniņš atteic.
Ķēniņa dēls nu ir ļoti noskumis un iet māsas meklēt. Iet vienā iešanā, bet kā neatrod, tā neatrod. Reiz dižmežā tam uznāk nakts. Bīdamies no plēsīgiem zvēriem, viņš ielip [uzkāpj] kokā. Te tas ierauga uguni spīdam tālumā. Ķēniņa dēls nu dodas taisni turp. Ugunij tuvāk pienācis, tas redz diženu pili un viņā savu māsu. Viņš nu iet droši iekšā.
"Kā tu, brālīt, še atkļuvi?" māsa tam priecīgi autā.
"Gribēju tevi atrast, un pajumtu meklēdams, netīši te uzkūlos," brālis atbild.
"Ēst un dzert tev gan varu dot, bet par nakti nevaru tevi paturēt. Mans vīrs ir liels ērglis, kad tas pārnāks, tad tu gan laikam vairs dzīvs no pils neaiziesi," māsa žēlojas.
"Dari, ko gribēdama, bet pa nakti nelaižos no pils ārā," brālis atteic.
"Nu tad, brālīt, paslēpšu tevi šajā kaktā," māsa saka. Pārnāk ērglis un tūlin uzprasa: "Kas te tāds svešs ož?"
"Te nav neviens bijis," sieva, galdu klādama, atteic. Vēlāk: viņa mīlīgi turpina savu valodu. "Ja mans brālis atnāktu, vai tu, vīriņ, viņam nedarītu nekā ļauna?"
"Kālab lai viņam ļauna daru?" ērglis ēzdams vaicā pretī. Tad sieva aiziet pie brāļa, atved to šurp un saka: "Te ir mans brālis."
"Sveiks, sievas brāli!" izsauc priecīgi ērglis un nezin, kādu godu tam parādīt, kā to cienīt.
Ķēniņa dēls paliek pie svaiņa par nakti. Otrā rītā, šķiroties, ērglis saka: "Te tev būs viens lakatiņš. Ja tev ēst gribas, tad tik paklāj to un tūliņ būs uz viņa visādi ēdieni, kādus vien tu vēlēsies. Bet kad tev grūti klājas, tad pakvēpini šo spalvu, un es būšu klāt tev palīdzēt." To teicis, viņš pasniedza tam vienu spalvu, ko bija pats sevim izrāvis.
Ķēniņa dēls pateicas un iet tālāk. Tā ejot, viņam atkal uznāk nakts, bet tuvumā neredz nevienas mājas. Kokā iekāpis, viņš redz tālumā uguni spīdam, iet uz tā spīduma pusi, uziet krāšņu pili un redz tur savu otru māsu. Arī šī, baidīdamās no sava vīra, paslēpj brāli kaktā. Viņas vīrs ir tāpat liels ērglis, kas pēc kāda brīža pārnāk mājā.
"Vīriņ, vai tu nevēlētu manam brālim mūs apmeklēt un tam nedarītu nekā ļauna?" sieva laipni jautā.
"Lai viņš nāk vien, mīlēšu viņu tāpat kā tevi." ērglis atteic.
Sieva nu izved brāli no kakta un saka: "Mans brālis ir jau še."
Ērglis priecīgi apsveicina svaini; pamielo viņu un atstāj savā pilī par nakti. No rīta atvadoties, ērglis saka: "Ņem līdzi šo vērpeli! Kad gribi dzert, noliec tik to zemē, tad dabūsi, kādu dzērienu vien gribēsi. Kad tev grūti klājas, pakvēpini tikai šo spalvu, tad es būšu tev tūliņ palīgā." To teicis, viņš pasniedz tam vienu spalvu, ko bija pats sevim izplūcis.
Ķēniņa dēls pateicas, iet atkal tālāk un atrod arī trešo māsu, kuŗu tāpat ir aiznesis viens liels ērglis. Pēdējais māsas vīrs iedod viņam atvadoties susekli un spalvu un saka: "Kad vien tev tīkas, noliec šo susekli zemē, tad tur rasies skaisti dārzi. Manu spalvu pakvēpini nebaltās dienās, tad es steigšos tev palīgā."
Ķēniņa dēls nu griežas atpakaļ uz māju, iet priecīgs pie tēva, un paziņo tam, ka māsas atradis. Tēvs arī ir priecīgs un tā nu abi nodzīvo kādu laiku savā pilī. Te vienu dienu dēls saka tēvam: "Tēt, es gribu iet sev sievas meklēt."
"Ej ar'!" tēvs atsaka.
Dēls aiziet, staigā, staigā - beidzot nonāk pie viena ķēniņa, kuŗa meita tam labi patīk. Tā viņš nu prasa vecajam ķēniņam, lai dodot šim savu meitu par sievu. Vecais ķēniņš atbild: "Ja tu pacelsi to zobinu, ko es tev došu, tad vari ņemt manu meitu, bet ja tu nevarēsi pacelt, tad ielikšu tevi cietumā."
Divi vīri stenēdami iestiepj zobinu. Ķēniņa dēls gan lūko to zobinu celt, bet nevar pacelt.
"Cietumā!" iesaucas ķēniņš.
Kalpi tūliņ sagrābj ķēniņa dēlu un ievelk to cietumā, kur jau tup divpadsmit ķēniņu dēli. Viņš nu nokļūst tur ar visām savām dāvātām mantām. Otrā rītā ķēniņa dēls uzprasa saviem cietuma biedriem: "Brāļi! vai negribat ēst?"
Ko lai ēdam?" tie atteic. "
Ķēniņa dēls nu paklāj savu lakatiņu un tūliņ tur rodas visādi ēdieni. Visi nu krīt kā izsalkuši suņi pie kaula. Troksni dzirdēdama, ķēniņa meita sūta sulaini raudzīt, kas tur noticis. Sulainis, redzēdams brīnuma lakatu, grib to nopirkt ķēniņa meitai un prasa: "Vai pārdosi šo lakatu?"
"Ja ķēniņa meita mani pabučo, tad viņai atdošu lakatiņu," ķēniņa dēls atbild.
Atnāk ķēniņa meita, činks! pabučo ķēniņa dēlu un dabū lakatiņu; bet ķēniņa dēlam nu sāk viļņot asinis un viņš mana, ka pieņemas spēkos. Tāpat viņš pārdod arī vērpeli un susekli, katru par bučeli, un viņam jau izliekas, ka nekā vairs nav, kas nebūtu viņam iespējams. Bučojot viņš iečukst ķēniņa meitai ausī, ka nu viņš varēšot zobinu celt.
"Tēt!" ķēniņa meita nu pasaka tēvam, "mans pēdējais precinieks tagad varot pacelt zobinu."
Ķēniņš nu pavēl saviem kalpiem: "Vediet viņu šurp!"
Kalpi arī atved ķēniņa dēlu no cietuma un vecais ķēniņš tam uzsauc: "Nu, cel šo zobinu!"
Šis paņem zobinu kā spalvu, paceļ to gaisā un met tad ar tālu sparu zemē, ka tas salūzt trijos gabalos. Ķēniņš nu izsaucas priecīgi: "Ņem manu meitu, tu esi viņas cienīgs!"
Stiprais ķēniņa dēls nu apprecē vecā ķēniņa meitu, bet drīz pēc kāzām vecais ķēniņš nomirst. Tai pašā laikā izceļas arī kaŗš ar kaimiņu valsti. Jaunā ķēniņiene nu grib iet pati par kaŗa vadoni un atstāj vīru mājā. Karā aiziedama, viņa tam iedod atslēgas un piesaka: "Še tev pils atslēgas, bet tikai neej tai kambarī, kas slēdzams ar sarūsējušo atslēgu!"
Jaunais ķēniņš ir mierā, bet vēlāki tīšām atslēdz aizliegto kambari. Tur atrodas saķēdēts milzis, un viņam blakus toveris, pilns ar asinim. Milzis lūdzas: "Paslapini savu pirkstu asinīs un aizskar manu mēli!"
"Vari pats to darīt," ķēniņš atteic.
"Nu tevi glābju pirmo reizi no nāves. Slapini savu pirkstu asinīs un aizkar manas kājas
pirkstu!" milzis uzsāk no jauna.
"Vari pats to darīt," ķēniņš atcērt.
"Tagad tevi glābju otru reizi no nāves. Paslapini savu pirkstu un aizskar manas ķēdes!" milzis lūdz trešo reizi.
Ķēniņam paliek milža žēl un viņš nu arī izpilda milža lūgumu. Bet tikko ķēniņš aizskaŗ milža ķēdes, tās tūliņ nokrīt žvadzēdamas. Milzis tagad skrej uz kaŗa lauku, nokauj visus kaŗavīrus un sagūsta pašu ķēniņieni. Ķēniņš nezin aiz bēdām, kur tverties, aizmirst savas ērgļu spalvas un iet pie sava zirga padomu prasīt.
Zirgs to pamāca: "Sēdies man mugurā, es tev palīdzēšu!" Tad zirgs aizaulekšo uz to cietumu, kur ieslodzīta ķēniņiene, izsper logam restes un tad bēg visi trīs projām. Bet milzis dzenas viņiem pakaļ, drīz vien arī panāk un iesloga ķēniņieni atkal cietumā. Ķēniņam viņš pasaka : "Nu tevi glābju pirmo reiz no nāves!"
Ķēniņš lūko atkal otrreiz atsvabināt ķēniņieni un aizbēgt; bet milzis tos atkal noķeŗ un iemet ķēniņieni cietumā. Ķēniņam viņš pasaka: "Tagad glābju tevi otru reizi no nāves!"
Vēl trešo reizi viņi lūko bēgt, bet milzis atkal viņus noķeŗ. Šoreiz milzis sacērt ķēniņu trijos gabalos. Viņš gan atļauj ķēniņienei vīru aprakt, bet tad pašu atkal iebāž cietumā.
Pēc maza laiciņa nāk trīs ceļotāji. paliek tai vietā par nakti un taisni uz ķēniņa kapa sakuŗ uguni. Tur ir palikušas ķēniņam dāvātās ērgļu spalvas, tās nu aizgrūzd un tūliņ arī atlaižas visi trīs lielie ērgļi. Ieraudzījuši kapu, viņi saprot, kas noticis, un ļoti noskumst. Bet ērgļi zina arī, kas nu darāms. Tā viens ērglis saka: "Es nomazgāšu tos miesas gabalus, tu viņus saliec kopā, bet trešais lai atnes dzīvības ūdeni!"
Tikko abi pirmie ērgļi bija savu darbu beiguši, trešais bija arī jau klāt ar dzīvības ūdeni. Kā nu to aplej ar dzīvības ūdeni, tā ķēniņš dzīvs ceļas augšām. Visi četri nu sameklē zirgus, aizjāj uz cietumu, atsvabina ķēniņieni un jāj laimīgi mājās. Milzis gan vēl dzenas pakaļ, bet ērgļi to saplēš lupatās un tad dodas katrs uz savām mājām.