Zvēri par svaiņiem.

9. A.552. 302. No Honoratas Benedikta meitas, dz. 1866. Ludzas Stiglovas draudzē. W. Weryho, Podania Lotewskie. Warszawa 1892, 29.

Dzīvoja viens vīrs, vārdā Kasmačs, kopā ar savām trim māsām. Vienā vasaras dienā viņš aizgāja ar māsām pastaigāties. Uzreiz sacēlās auka, un briesmīgs viesulis aiznesa viņa vecāko māsu.
Rītā atkal iestājās labs laiks un Kasmačs ar divām māsām izgāja atkal pastaigāties; atkal pacēlās mākonīši, radās viesulis un aiznesa otru māsu.
Trešā dienā Kasmačs ar pēdējo māsu atkal iet pastaigāties. Aukai ceļoties, viņi gan steidzas atpakaļ uz māju, bet viesulis aizrāva arī pēdējo māsu.
Kasmačs nu nosprieda iet un uzmeklēt savas māsas. Pēc ilgākas klīšanas viņš beigās pienāca pie mazas istabiņas, kas stāvēja uz vistas kājām un griezās apkārt. Kasmačs uzsauca: "Apstājies, istabiņ!"
Istabiņa apstājās. Iegājis iekšā, viņš sacīja: "Lai ir godināts Jēzus Kristus! "
Te nu viņš ierauga savu vecāko māsu. Māsa viņam saka: "Slikti esi darījis, ka šurp esi atnācis, drīzi pārnāks mans vīrs mājā un, sajutis kristīga cilvēka smaku, tevi apēdīs. Aizkrāsnē stāv nolikta skrīne, paslēpies tajā!"
Viņš ielīda skrīnē, kur māsa viņu aizslēdza. Drīzi vien atskrēja nelabais, resns un sprogains, ar gaŗu bārdu un gluži melns. Atskrējis, viņš sauc sievu: "Dod man ātrāki ēst, jo skraidot pa pasauli, esmu izsalcis. Man iznāca sastapties ar piedzērušiem un tādēļ esmu nomocījies."
Kad viņš ēda, sieva viņam teica: "Ja es zinātu, ka tu nedusmosies, tad kaut ko tev pastāstītu."
"Tagad vairs nedusmošos."
Sieva teica: "Pie manis ir atnācis mans brālis."
"Kāpēc tu man to agrāki nesacīji? Es tā mīlu radniekus."
Sieva atvēra skrīni, brālis iznāca ārā. Nelabais viņu apkampj un pamielo. Viņi ilgāku laiku sarunājās, beigās Kasmačs saka: "Vienu māsu gan nu esmu atradis, bet kur atradīšu
otru?"
Kasmačs palika turpat par nakti. Rītā devās atkal tālāk ceļā. Pēc kāda laika viņš atkal
ierauga istabiņu uz vistas kājām.
"Apstājies, istabiņa, es gŗibu ieiet iekšā."
Istabiņa apstājās. Kasmačs iegāja iekšā, ieraudzīja savu otru māsu un apsveicināja viņu ar vārdiem: "Lai Jēzus top godināts!"
"Mūžīgi mūžam," māsa ar dusmām atbild. "Kāpēc tu nāci šurp? Atnāks mans vīrs un tevi apēdīs. Ej aizkrāsnē un ielien skrīnē!"
Kasmačs ielīda skrīnē. māsa viņu aizslēdza. Atskrēja nelabais un iesaucās: "Tūliņ dod man ēst, jo esmu nopūlējies un izsalcis!"
Sieva padeva ēdienu, nosēdās viņam blakus. Nelabais ēzdams iesāka stāstīt savus piedzīvojumus. Kad viņš pabeidza stāstīt, sieva viņam sacīja: "Ja tu nedusmotos, tad tev kaut ko pateiktu."
"Nē, nedusmošos, stāsti vien!"
"Redzi, pie manis ir atnācis mans brālis sērst, es viņu paslēpu skrīnē."
"Kāpēc man to agrāki neteici? Parādi man viņu, es tā mīlu savus radniekus!"
Māsa izlaida brāli no skrīnes ārā. Nelabais iesāka viņu pacienāt. Kasmačs teica: "Esmu nu gan jau atradis divas māsas; vai man izdosies atrast arī trešo?"
Rītā agri viņš aizgāja meklēt trešo māsu. Atkal nokļuva pie istabiņas uz vistas kājām.
"Apstājies, istabiņ, es gribu ieiet."
Istabiņa apstājās. Kad viņš iegāja iekšā un bija māsu apsveicinājis, viņa tam jautā: "Kāpēc tu esi šurp atnācis? Atskries mans vīrs un tevi apēdīs. Ej aizkrāsnē un paslēpies skrīnē."
Viņa nu atkal ieslēdza brāli skrīnē. Atskrēja viņas vīrs un iesaucās: "Dod man ātrāki ēst!"
Viņa iedeva viņam ēdienu. Kad viņš bija paēdis, sieva teica: "Ja tu nedusmotos, tad tev kaut ko pastāstītu."
"Stāsti!"
"Pie manis ir atnācis mans brālis."
"Kāpēc man agrāki par to nekā neieminējies? Es tā mīlu, savus radniekus!"
Sieva izlaida brāli no skrīnes ārā. Nelabais ļoti viesmīlīgi pieņēma radnieku, paēdināja un padzirdīja viņu. Kasmačs teica: "Es sagaidu no tevis ļoti lielu pakalpojumu: ezerā guļ akmens, akmenī zaķis un zaķī pīle, pīlē ola, olā nāve; es vēlos, lai man tā būtu."
Nelabais, sasaucis visus velnus uz apspriede, pavēlēja, viņiem, lai viņi dabūtu nāvi rokā. Velni aizgāja uz ezeru, atrada tur akmeni, no akmeņa izskrēja zaķis. Velni, dzīdamies viņam pakaļ, to panāca un saķēra. No zaķa izlēca pīle, kas izdēja olu. Velni, skriedami pakaļ, arī to saķēra un dabūjuši oliņu, atnesa to Kasmačam.
Kasmačs paņēma olu, nolika to zemē un teica: "Kas sadauzīs šo olu, tam piederēs mana dvēsele."
Visi mēģināja sasist olu, bet nevienam tas neizdevās. Kasmačs izgāja tīrumā un iesvelpās; atskrēja krauklis un teica: "Velni pūlās sasist olu, kad viņi to sasitīs, tava dvēsele aizlidos. Tu viņu saķer un lūko pacelt mākoņos!"
Pēc ļoti lielām pūlēm, velni beigās sasita olu un Kasmačs uzreiz palika nedzīvs un nokrita zemē. Viņa dvēseli izskrienot paķēra krauklis un pacēla padebešos. Velni bija par to ļoti bēdīgi un aizskrēja uz malu malām. Krauklis ar dvēseli nolaidās zemē, kas nu atkal pārnāca Kasmača miesās un viņš atdzīvojās.
Tad Kasmačs pārgāja uz savu dzimteni, aprecējās un dzīvo laimīgi, gaidīdams kamēr pats Dievs viņam sūtīs nāvi.
Piezīme. Šeit, kā redzams, stāstītāja ir aizmirsusi pasakas beigas. P. Š.