Zvēri par svaiņiem.

10. A. 552. St. Valeinis no V. Kemzes Rēzeknes apr. Birzgaļu pag.

Vīnā molā dzeivuoja kēniņš ar sovu dzeives draudzini, viņim beja treis meitas. Šys kēniņš ar kēneņīti ļūti mīlēja sovas meitas, tuopēc nikur viņas nalaidja, lai nanūtyktu ar juom kaida nalaime. Vīnā skaistā dīnā, kad kēniņa ar kēneņīti nabeja muojuos, vysas treis muosas izguoja pa duorzu pastaiguotīs. Pēc kaida laiciņa pastaiguošonuos pīguoja pi lela akmina, kurs atsroda pašā duorza vydā. Tikkū vysas treis beja pīguojušas pi akmiņa, tamā vydā zeme paškeira un vysas treis īkryta kai apakšzemes olā.
Kad kēniņš ar sovu sīvu beja puorbraucis muojuos, meitu nikur navarējia atrast. Kaut daudzi moksas apsūlēja tam, kas atrass, bet vysas maklātuoju pyules beja velteigas: kēniņa meitu kai navarēja dabuot, tai navarēja. Šam kēniņam vēl beja mozs dēliņš, kurs beja jau nu mozu dīnu ļūti spēceigs, saprateigs un drūss, un ni nū kuo nazabeida. Kad paauga leluoks, arvīna vaicuoja tāvam un muotei, par sovom pazudušom muosom. Kad sasnēdze jaunekļa godus, Albins, šys kēniņa dāls, vasalas dīnas pavadēja, pa duorzu staiguodams un dūmuodams par sovom muosom.
Kaidu reizi pīguojis pi akmiņa, gribēja atsapyust nu sovom bādom, bet pēkšņi akmins pasadevēs uz suonim un Albins īšļuka kai olā. Albins, krizdams olā, beja izkritis zyrgam uz mugoras, kurs Albinu kai vēja uotrumā nesja pa gaisu. Pēc moza breidīša skrišonas Albins uz šuo vēja zyrgu pīskrēja pi milzeigu vuortu. Uotrā laikā vuorti tyka attaisēti un Albins īguoja muojā.
Prīškā Albinam aizskrēja vacuokuo muosa, kura par bruoļa atjuošonu beja ļūti prīceiga un suoka sovu bruoli mīluot ar vysaidim ēdīnim un dzērīnim. Pēc mīluošonas Albina muosa suoka lyugt, lai nūsaslēp zam gultas, jo atskrīs juos veirs. Tikkū Albhins beja paleidis zam gultas, kai durovas nukloudzēja un īskrēja valns, kurs tyulin suoka ūšņuot, sajuzdams krystoita cylvāka smoku. Albina muosa sovu veiru, valnānu, suoka izjautuot, kuopēc tai uztraucīs, un beiguos puorlīcynuoja, ka naasūt nikaida krysteita cylvāka. Valnāns apsamīrynuojis suoka iskaitēt pazyņuojumu, ka vēlējīs atbraukt vīsūs švāgers Albins.
Albina muosa suoka jautuot, vai labi byutu, jo viņš atbrauktu vīsūs. Valnāns par šū sīvas jautuojumu beja ļūti prīceigs. Beiguos Albins izleida un valnāns nazynuoja, ku darēt aiz prīka. Albins ilgi nakaveidamīs taisējuos ceļā. Atvadūtīs vacuokuo muosa Albinam īdevja mutautiņu, izskaidruodama: "Jo kū gribēsīs ēst, izkluoj mutautiņu uz golda un pylns golds byus vyšaidu ēdīnu, kurus navarēs nikad apēst, jo arvīnu dazapildēs."
Par šū Albins muosai pateicuos un devēs uz vēja zyrga da vyduskajai muosai, un pēc moza breideiša ari tyka pi ūtruos muosas. Ūtruos muosas sāta vēl lobuoka izzaskatēja. Vyduskuo muosa par Albina īrašonūs ļūti prīcuojuos un pamīluoja ar ēdīnim un dzērīnim, kas beja ļūti garšeigi. Tai pat pi šuos muosas Albins nūzaslēpe zam gultas.
Valnāns atskrējis, suoka ūšņuot, sajuzdams krysteita cylvāka smoku, bet viņa sīva uotri puorlīcynuoja valnānu, ka nav nikuo taida. Valnāns sovai sīvai pazyņuoja par švāgera vīsuošonūs. Albina muosa suoka sovam veiram jautuot: "Kai, vai byutu labi, jo atbrauktu švageris vīsūs?
Valnāns par šū ļūti prīcuojuos.
Kad Albins izleida nu paslāptaves, tad valnāns aiz prīka nazynuoja, kū darēt. Albinam atvodūtīs, vyduskuo muosa īdevja mazu garmanciņu un izskaidruoja: "Jo ar šū garmanciņu suoksi spēlēt, tad pat nūmyruši cylvāki celsīs augšā."
Albins atvadējīs un pateicīs par duovonom, devēs ceļā uz jaunuokū muosu. Napaguoja nicik ilgs laiciņš, kad aizskrēja ari pi viņas. Viņai beja apbreinuajami skaista muaja. Jei par Albina pītikšonu ļūti beja prīceiga un mīluoja jū ar vyslobuokim ēdīnim un dzērīnim. Taipat Albins sovi švagri sagaidēja, nūzaslēpīs zam gultas.
Valnāns, sajuzdams krysteita cylvāka smoku, suoka ūšņuot, bet viņa sīva jū uotri apmīrynuoja. lzruovis nu kabatas pazyņuojumu, suoka lasēt par švagri, ka atbraukškis vīsūs. Pēc sīvas jautuojuma, vai labi byutu, jo jis atbrauktu vīsūs, velnāns palyka vēļ prīceiguoks.
Kad Albins izleidis beja nu gultas zamaškas, valnāns nazynuoja, kur dētīs aiz prīka. Albins pi pēdējuos muosas vīsuojuos ilguok, ari valnāns sova švagra nalaida tik uotri pa ceļu. Beidzūt Albins īraudzēja pi sīnas ļūti skaistu jaunkundzes bildi, kurā uz reizes beja īsamīļuojīs, un suoka muosai visu izvaicuot par skaistū bildi. Muosa Albinam ari vysu izskaidruoja: "Šei jaunova ir skaistuo Elina, zam kuras verdzeibas atrūdās daudz ļaužu. Jei par lelū skaistumu nūluodeita un tuopēc jei atrūdās apakš jyuras valstī, kur var aizjuot tikai ar vēja zyrgu."
Kad jaunuokuo muosa šū beja izskaidruojusja, Albins suoka lyugt, lai jam īdūtu kū pīmiņai. Muosa Albinam atdevja šū Elinas bildi un vēl īdevja sveceiti, ar kuru varēja apgaismuot kaut kaidas lelas talpas un sveceite nikod nasadaga. Albins, nū švagra un muosas atsavadējīs un pateicīs par duovonom, devēs uz jyuru, caur kuru varēja aizjuot leidz Elinas valstei. Kad pījuoja pi jyuras molas, Albinam jyurā juot gon izzaruodējuos šausmeigi, bet byudams ļūti drūss, juovja vīn ar šū vēja zyrgu uz dubynu, kur atsaroda Elinas valsts.
Napaguoja nicik gars laiciņš, kad Albins īraudēja apakš jyuras šū šausmeigū valsti, kura Albinam izzalykās kai elne. Ļaužu beja milzeigi daudzi un vysi bļuovja un kauce kai zvēri. Vysi beja alkoni, plyki, nateiri, pa dubļim apsazīduši kai cyukas. Turpat stuovēja milzeiga muoja, kurai nabeja saradzams ni gols ni mola. Pēc kaida breitiņa nu muojos izškrēja ļūti skaista meitiņa ar lelu peitiņu rūkā um izsvīda nu tuos peitiņas buļbu myzas. Albins uotri sameklējis bildi un taišņi šei skaistuļa beja leidzeiga kai bildē. Tagad Albinam nabeja nikaidu šaubu par Elinu. Kad šei skaistuo Elina beja aizguojusja prūjom, ļauds saskrēja pi mizu koponas kai lūpiņi un suoka cyts caur cytu leist, lai dabuotu sovu daļu.
Albins suoka ļaudim stuostēt, ka vajagūt īt šai lelajā muojā. Ļaud's paskaidruoja, ka duravas asūt cīti. Albins pamēģinuoja taisēt un patīši beja cīti. Atsaguojis nazcik sūļu nu durovu, jis ar taidu spāku devēs durovuos, ka durovas uz reizes izlēcja kai skongols. Kuri tik spēja, vysi saguoja šai lelajā muojā un naspējeigūs Albins sanosuoja pats muojā. Muojā beja ļūti tumšs, tuopēc ka nabeja nivina lūga.
Ļaužu beja milzeigs pyulis, kad kūpā vysi beja sazalasējuši. Albins suoka spēlēt garmancitu, un vysi uz reizes nūklusa. Kad īdedzja sveceiti, vysas molas speidēja kai vysgaišuokū storu apgaismuotas. Albins izkluoja sovu breineigū mutautiņu, ar kuru uzreizes pīpildēja vysus goldus ar vyslobuokim ēdīnim un dzērīnim. Ļauds pa kuortai suoka boruot. Kad ļauds beja paāduši, suoka Albins spēlēt, tai, ka vysus ļaudis īprīcynuoja; vysi suoka dejuot, lakstēt un dzīduot, tai ka vyss zāls trīcēt trīcēja.
Šū trūksni Elina izdzierdusja, tyuliņ devēs uz zāli un nu lela breinuma pat apstulba. Albins, īraudzējis Elinu, puorstuoja spēlēt un pīguoja kluotu. Kad beja sazasveicnuojīs ar skaistū Elinu, jei suoka vaicuot, nu kura pasauļa jis pīticis. Kad Albins izskaidruoja, ka nu tuo, kur saule spūži speid, Elina suoka breinuotīs. Iraudzējusia Albinam šuos treis breineiguos lītas, suoka prasēt, lai atstuojūt jai par pīmiņu. Albins prasēja, jo apsasūleišūtīs par dzeives bīdriņu, tad atdūšķis. Elina izskaidruoja, ka jei navarīt nivīnam apsasūlētīs par sīvu, tiki kaidu nakti varūte puorgulēt kūpā. Šū izdzierdis, Albiņs palyka ļūti prīceigs un atdevja skaistajai Elinai vysas treis breineiguos lītas.
Kad Albins ar Elinu aizguoja gulātu, ļaud's vēl beja ļūti prīceigi un palyka lelajā zālī. Tikkū Elina ar Albinu atsagula gultā, storp viņim pasacēļa milzeigs myurs, tai ka Albins navarēja ar Elinu ni sazarunuot. Pēc breideiša, kad Elina beja aizmygusja, Albins puarilauzja myuna sīnu un pavadēja nakti leidz reitam kūpā ar Elinu.
Reitā pīcēlīs, sāduos uz zyrga un devēs prūjom. Elina pīcālusīs un radzādama, kas ir nūticis, devēs pēc Albina pakaļī. Albins, izdzierdis trūksni, ka dzanās pakaļī, suoka, cik spādams, bēgt uotruok, lai varātu izbēgt. Albins tik beja ticis pi duorza olas un ari Elina beja kluota.
Albins mynuta uotrumā nu alas izlēcja duorzā, bet Elina palyka apakšzemē. Jo nabyutu izbēdzis, Albins byutu nūdzeivuojis pēdējuos dīnas, tuopēc, ka Elina beja ļūti sazadusmojusja un byutu Albinu nūgalynuojusja. Albins, ticis pi vacuokim un atradis vēl sveikus, ļūti prīcuojuos. Vacuoki, kēniņš ar kēneņiti, jau sen dūmuoja, ka Albins ir pazudis uz vysu myužu. Kad īraudzīja sveiku un brašu puornuokūt muojuos, vacajīm prīcai nabeja gola ni molas. Albins vysu izskaidruoja par viņu meitom un sovim pīdzeivuojumim.