Zvēri par svaiņiem.

11. A. 552. Fl. Ankipāns no 88 g. veca D. Zujāna, Ludzas apr.

Vīnam tāvam beja dāls un treis meitas. Šīm bārnim tāvs beja ļūti lels dzāruojs, kurs nūdzēra vysu naudu, cik jam vīn beja. Reiz tāvs atguoja nu krūga un soka: "Byutu labi, kab kas īdevs man daudzi naudas; es atdūtu tam sovu meitu un varātu otkon īt uz krūgu dzert."
Tū dzierdādams, valns, īsvīdja buciņu naudas; pagyva vauokū meitu un nūskrēja uz sovu pili, kur dzeivuoj ari cyti valni. Tāvs pajem bucu naudas un aizīt uz krūgu dzartu. Jis dzer tur tik ilgi, kamār napalīk ni druskas naudas. Jis tagad atīt uz muojom un otkon runoi: "Byutu labi, kab kas īdevs man vēļ naudu, es tam atdūtu sovu vyduskū meitu."
Atskrīn otkon valns, īsvīž buciņu naudas pa durovom vydā, pagyun vydntskū meitu un nūvad uz savu pili. Dzāruojs aizīt uz krūgu, kur dzer tik ilgi, kamār nūdzer vysu naudu. Atguojis uz sātu, otkon soka: "Labi byutu, ka vēļ varātu dabuot buciņu naudas, es atdūtu sovu jaunuokū meitu."
Otkon valns atskrīn, īsvīž buciņu naudas pa durovom un pagyun jaunuokū meitu, nūnas uz sovu pili. Tāvs prīcīgs pajem buciņu un aizīt uz krūgu, kur nūdzeivoj ilgu laiku. Kad jis puornuok muojuos, jau dāls beja izaudzis lels. Dāls soka uz tāva: "Tēt, es īšu muosu maklātu."
Jis laidēs īt pa mežu - guaja, guoja, sateik kačini un vaicoj: "Kur nuīt ceļš uz valnānu?"
"Šite īt divi ceļi: uz lobū pusi īt ļaudis, uz kreisū valni."
Bruoļs laidēs īt pa tū ceļu, kurs vedja uz valnu muojom. Jis ejūt radz smuku pili. Pīīt pi tuos pils - veras: aug treis smuki ūzuli. Īīt pili - veras: juo vacuokuo muosa sēd aiz golda. Tei soka: "Ai, munu mīļū bruolīt, kur tu te tyki? Atīs valns, muns veirs, tevi nūsiss. Es, bruoli, tevi poslēpšu klētī."
Tod jī nūīt uz klēti, atstuoj tur bruoli, bet pati aizīt uz pili, sāstas aiz golda un gaida veiru valnu. Valns, kai īskrīn sātā, suok klīgt: "Kur te kristīta cylvāka smoka?"
"Nava nikuo!"
"Soki uotruok" valns skubynoj.
Tej radz, ka nikai nabyus slēpams, pasoka: "Šite beja īguojis muns bruols."
"Kur jis tagad ir? Jis ir muns švagers, man gribīs jū redzēt. Mes ar jū varātu dzert treis dīnas un naktis."
Muosa, tū vysu dzierdādama, aizīt un atvad sovu bruali. Valns nyu dzer ar jū treis dīnas. Tagad bruols dūmoj īt uz vyduskū muosu un soka uz valnu: "Kai es varātu atrast vyduskū muosu un pasavērt juos dzeivi?"
Valns ari pastuosta, kai var jū atrast, īdūd jam ceļā sovas pošas spolvas un vīnu brandveina buteli. Viņš pasoka: "Jo tev ceļā nūtiks kaida nalaime, tod mes vysi byusim kluotu."
Tagad tys bruoļs īdams radz smuku pili; pi pils izauguši smuki ūzuli. Jis īt vydā - veras: juo muosa sēd pi golda un izzasaucas: "Kur tu, bruolīt, te tyki? Atīs muns veirs, valns, un nūsiss tevi; lobuok īsim uz klēti, es tevi tur poslēpšu."
Tai jī aizīt uz klēti, kur muosa paslēp sovu bruoli, pati aizīt uz pili un gaida sovu veiru. Tikkū veirs īsper kuoju ustobā, tai suok klīgt: "Kur te ir bejis kristēts cylvāks?"
Jei radz, ka tys boras un pasoka: "Muns bruoļs beja."
Valns soka: "Muns švagers? Kur jis polyka?"
Tai muosa nūīt un atvad sovu bruoli. Nyu jī suoc dzert un nūdzer sešas dīnas. Otkon tys bruoļs sadūmoj īt uz jaunuokū muosu un vaicoj valnam: "Kur byus lobuok aizīt leidz jaunuokajai muosai?"
Valns pastuosta ceļu, īdūd nu sovas pošas rūkas nūcierptu vylnu un ari brandveina buteli un pasoka: "Ja byus kaida nalaime, tod mes īsim paleigā."
Tagad jis laižas ceļā, īt, īt - gribīs jam stypri dzert, sāstas ceļa molā, labi sadzer un otkon īt, cikom nūīt leidz pilei. Veras: pils prīškā aug ļūti smuki ūzuli. Tīt pilī, veras: juo muosa sēd pi golda, radzādama sovu bruoli, stypri izzatraac un klīdz nu bailem: "Mīļais bruol, kur tu tei tyki? Atīs muns veirs, valns, un tevi nūsiss. Lobuok īsim uz klēti, es tevi tur paslēpšu."
Jī aizīt, pamat puiku klētī, bet pati atīt uz ustobu, gaida atejūt sovu veiru. Valns, kai tik kuoji sper ustobā, tai suoc klīgt: "Kas ir bejis ustobā?"
"Nabeja nikuo," sīva atbild.
"Kai nabeja?" valns otkon klīdz.
"Bruols beja!" sīva atbild.
Valns prosa: "Kur jis tagad? Jis ir muns švagers. Mes dzartu ar jū kaidas dīnas deviņas."
Sīva nūīt un atvad sovu bruoli. Valns atnas vysaidus dzērīnus, suoc abi dzert un nūdzer vasalas desmit dīnas. Tagad bruols saka : "Īšu uz muojom pasavārtu, kū tāvs dora, laikam ir nūmiris."
Uz ceļa valns īdūd jam sovas spolvas un desmit buteļu brandveina. Ar tū vysu jis nūīt uz muoiom, dzeivoj prīceigs un dzer valna dzērīnus.