Zvēri par svaiņiem.

12. A. 552. V. Fiļšs no B. Galvāna Višķos, Latvju Kultūras kr.

Dzeivuoja pasaulī zemnīks ar sovu sīvu; jīm beja dāls un treis meitas. Dālam beja vuords Zyberts, meitam, vacuakai Madaļa, vyduskai Marjanna un jaunuokai Cecelija. Dzeivuoja jī vysi vīnā vītā un vīns ūtru cīši mīļuoia. Pēc tāva un muotes nuoves jī apsajēmja dzeivuot vīnā vītā un nikod naizzašķiert.
Vīnu reizi jī izguoja pastaiguot pa duorzu. Laiks beja cīši labs. Saulīte tai i dadzynuoja. Te, pasacēļa lels vējs un satvēŗa vacunkū muosu un aiznesja. Bruoļs un divi muasas gribēja gan panuokt un atjemt muosu, bet vējs jū aizoesja tuoļi. Ūtrajā dīnā Zyberts pasaucja sovas divi muosas un aizguoja uz duorzu meklēt Madaļas. Apstaiguoja jī vysu duorzu un gribēja jau īt uz sātu. Te vyduskuo muosa Marjanna drusku atstuoja. Saulīte nūsalaidja, satvēra Marjannu un aiznesja uz augšu. Bruoļs ar jaunuokū muosu Ceceliju atguoja uz sāta un suoka cīši bāduot. Jau suocjās vokors, bet Marjannas vys nabeja. Bruoļs ar jaunuokū muosu aizguoja uz duorzu meklēt, varbyut, ka Marjanna atguoja atpakaļ. Bruoļs ar muosu īguoja duorzā. Bruoļs pa vīnu pusi īt un meklej, jaunuokuo muosa pa ūtru. Tymā laikā debesī speidēja mēness. Kad Zyberts atguoja nu muosas uz ūtru pusi duorza, Mēness nūsalaidja uz zemes, satvēŗa jaunuokū muosu Ceceliju un nūnesja augši uz debesim. Zyberts apstaiguoja meklēdams apleik vysu duorzu, bet muosu naatroda. Tai jis pagaisynuoja ari pādējū, jaunuokū muosu. Zyberts ilgi gon vēļ staiguoja, māklādams pa duorzu sovu muosu, bet nikuo naatroda un skumīgs atguoja uz sātu, lykuos gultā un suoka gauži rauduot.
Tai rauduodams, jis aizmyga. Sapynā redz jis, ka atguoja juo muosas un runoj jam, lai jis ītu mežā, kurs aiz jūs duarza. "Tī byus celiņš, un tu ej pa tū celiņu, nikur vairuok, kai tik taišņi. Tai tu atīsi pi mums, bet mes tev īruodīsim ceļu uz tū meitu, kura byus tev par sīvu. Jei sēd pi lela tuorpa, kuram ir deviņas galvas. Tu tik vīns vari jū nu ituo tuarpra izgloubt." Tai pasacīja muosas un pazuda. Zyberts reitā pīsacēļa, nūsamozguaja un guoja sovu muosu maklātu. Ilgi jis guoja pa tū celiņu, kuru jis redzēja sapynā. Īt jis un redz, ka stuov vara piļs. Pīguoja jis tyvuok pi ituos piļs un jam preti izskrēja nu piļs juo vacuokuo muosa Madaļa un īvedja bruoli pi sevis pilī. Pabaruoja un padzirdēja jei bruoli un iestuostīja jam, ka juos veirs ir Vējs, kurs moz dzeivoj sovā pilī, bat vys braukaj pa pasauli. Jai dzeivuojūtīs cīši labi. Tai bŗuoļs pabeja vīsūs pi vacuokuos muosas un muosa īruodēja jam ceļu uz vyduskū muosu Marjannu.
Bruoļs dreižri pīguoja pi ūtras muosas, kura beja par sīvu Saulei un dzeivuoja ar zaltu izpuškuetā pilī. Vyduskuo muosa taipat pījāmja bruali cīši labi un pēčuok paruodīja ceļu uz jaunokū muosu Ceceliju.
Cik tī ilgi bruoļs guoja, bet pīguoja, un redz, ka stuov sudobra piļs. Mēness beja juos veirs. Zyberts pabeja pi jaunuos muosas Cecelijas treis dīnas, muosa jam paruodēja ceļu uz lelū tuarpu, kuram beja deviņas golvas, un pasacīja, ka tī dzeivoj viņa smukuo meita, kura byus jam par sīvu, vuords jai Virginija. "Bet verīs!" soka Cecelija bruoļam, "kad atbrauksi pi tuorpa, tī ir treis klāvi, kurūs stuov zyrgi. Pyrmā klāvā stuov zyrgs, kai vysi zyrgi, ūtrā klāvā stuov zyrgs, kurs apād guni, bet trešā klāvā nav zyrgu. Tī vari pastatīt sovu zyrgu. Pats gulstīs pi durovom, bet naguli pi zyrga klāvā, kur staigoj tei Virginija. Kad jei tevi īraudzeis, jei gribēs tevi ar zūbenu nūcierst, bet tu pasaki, ka tu atbrauci izgluobt jū nu leluo tuorpa, tūlaik jei paša tev paruadīs, kū darīt."
Muosa Cecelija īdevja sovam bruoļam zyrgu un palaidja. Aizbraucja bruoļs. Cik jis braucja, ilgi vai dreiži, bet atbraucja nakti uz tū vītu, kur dzeivuaja tys tuorps. Zyberts pastatīja zyrgu trešā klāvā, kurā nabeja zyrgu, un lykuos gulēt pi durovom. Atīt ari Virginija un, īraudzējuse Zybertu, gribēja ar zūbynu jū nūcierst, bet Zyberts soka: "Es atbrauču tevi izgluobt nu leluo tuorpa."
Virginija uz reizes palyka prīcīga un jī abadivēji jau sāduos uz zyrga un gribēja aizbēgt, bet te tuorpa kolps sacēla trūksni. Izdzierda tuorps un tyuleņ lykuos panuokt Virginiju. Tuorps ari panuocja Virgrniju un atvedja jū otkon pi sevis.
Ūtrā naktī Zyberts otkon atguaja pi Virginijas un jī abadivēji sāduos uz tuorpa zyrga un aizjuoja. Īraudzēja otkon tuorps, ka juo sīvas Virginijas nav, lykuos pēc jūs pakaļ. Tai pat otkon tuarps jūs panuocja, nūsyta zyrgu un gribēja nūsist ari Zybertu. bet Zyberts paspēja nūsaglobuot. Tuorps pajēmja sovu sīvu Virginiju un atvedja atpakaļ uz sovu sātu. Zyberts palyka vīns pats un dūmoj, kū tagad darīt. Sadūmuoja jis īt kur meklēt paleiga, kab izgluobt Virginiju. Ilgi Zybeŗts staiguoja un golu golā īguoja vīnā lelā mežā. Tur jis atroda ustabiņu un tymā ustabiņā dzeivuoja vīna vaca rogana. Zyberts suoka prasīt rogonas, lai jei jam īdūtu sovu paleigu, kai dabuot nu leluo tuorpa Virginiju. Rogona pasacīja: "Es īdūšu tev paleigā vīnu zyrgu, bet tu paprīšku pastaigoj pi manis gonūs, pagoni zvrgus!"
Reitā Zyberts izlaidja zyrgus uz pļavas. Zyrgi vysi pacēļa astes un aizskrēja, navar zynuot, kur. Palyka vīns moziņš zyrdzeņš. Zyberts redz, ka nav zyrgu, un suoka rauduot. Pīguoja pi juo maziņais zyrdziņš un vaicoj: "Kuo tu raudi?"
"Kai man narauduot," atbildēja Zyberts. "Vysi zyrgi aizskrēja un man jūs nasalasīt, bet rogona mani tagad apēss."
"Naraudi!" runoj zyrdziņš. "Ja tu mani pajemsi leidza, as tevi izgluobšu, bet jo napajemsi, tevi apēss rgona!"
Zyberts pascīja: "Labi!" un pajēmja leidza zyrdziņu. Atīt laiks, vajag zyrgus dzeit uz sātu. Zirdziņš kai uzklīdza, vysi zyrgi tyuleņ atskrēja. Ūtrā dīnā rogona paša izlaidja zyrgus. Kai jei izlaidja, zyrgi otkon pacēļa astes un aizskrēja nazyn kur. Zyberts aizguoja pakaļ pēc zyrgu rauduodams un naredzēja, kai pēc juo pakaļ atskrēja maziņais zirdziņš un runoj: "Naraudi, lobuok gulstīs un labi paguli!"
Zyberts paklausīja, lykuos kryumiņūs un guļ, mīrīgi aizmidzis. Vokorā atskrīn zirdziņš, pasamūda Zyberts un salasēja vysus zyrgus. Trešā dīnā rogona cīši pasyta sovus zyrgus un izlaidja teirumā. Zyrgi otlon vysi aizskrēja, bet vokorā otkon maziņais zirdziņš jūs salasīja. Kū darīt rogonai? Vajag dūt Zybertam zyrgu un jei soka: "Kuru zyrgu tu gribi?"
Zyberts pajēmja maziņū zirdziņu. Kaut rogonai beja žāl dūt Zybertam zyrgu, bet kū darīt - vajag. Tai Zyberts pajēmja moziņū zirdziņu un aizjuoja pēc Virginijas pi leluo tuorpa. Virginija tagad beistas juot un suoka runuot Zybertam meklēt sev cytu leigaviņu. Tuorps mani vēļ sagytzs, tevi uz reizes nūsiss."
Bet Zyberts nagribēja pamest Virginijas. Tai Virginija sāduos uz tuo zyrga, kurs ād guni, bet Zyberts sāduos uz sova zirdziņa un tai jī aizjuoja. Pasamūda nū mīga tuorps un redz, ka nav Virginijas. Jis tyuliņ lykuos skrīt pakaļ un jau gribēja panuokt Zylbertu. Virginija suoka rauduot un pasacīja: "Vasals palīc, Zybert!"
Jei dūrnuoja, ka tuorps jū nūsiss. Zyberta zirdziŗrš apstuoja. Tuorps, kai skrēja, tai zirdziņš ar pakaļas kuojom nūsyta tuorpam vysas deviņas galvas. Tuorps tīpat uz vītas nūspruoga. Zyberts ar Virginiju aizjuoja atpakaļ uz tuorpa pili un suoka dzeivuot laimīgi.