Zvēri par svaiņiem.

13. A. 552, 329 St. Apšenieks Jaunlatgales Bērzpils pag. J. Miglenieka kr.

Vīnam kēniņam beja lela valsts ar lelu skaistu duorzu. Kēniņam beja treis meitas, bet dāla nivīna. Meitas prīcuojuos, ka juos valdīs valsti pēc kēniņa nuoves. Juos gon tai sadūmuoja, bet Dīvs nūlēme cytaidi. Kēniņam nūmyra sīva un tys apprecēja sev cytu sīvu. Nu ūtrai kēniņa sīvai pīdzyma vīnā dīnā dāls, mantinīks, bet juo muosas ari tymā pat dīnā nazyn kur nūzuda.
Kēniņš izmeklēja sovu duorzu un jyuru jyuŗas, bet meitas kai pazudušas, tai pazudušas. Ka kēniņa dāls pīauga jaunekļa godūs, tod lyudze tāvu, lai laiž jū meklēt sovas pazudušuos muosas. Kēniņš nu īsuokuma nagribēja laist, bet kai dāls vys prasīja, tod ari palaide, teikdams: "Lai īt, varbyut jis ari atrass."
Kēniņa dāls pateicās tāvam un aizguoja. Guoja, guoja īguoja taidā mežā: ni cauri paleist, ni sūļa paspert. Kēniņa dāls atsasāda un aizmyga. Sapynā redz aiz meža bīzuma taku, pa kuru var nūit uz sovom musom. Pasamūdīs, kēniņa dāls dūmoj, vai tys tai pareizi, īt pasavārtu un redz: patīši celiņš, kai sapņuojis. Īt vīnu dīnu, īt ūtru: kai mežs, tai mežs. Īs vēļ trešu dīnu - redz skaistu vara muojiņu: lūgi, sīnas un vyss nu vara. Kēniņa dāls vairs navar nūsacīst, īt īkšā tin redz skaistu saiminīcu.
"Labdīn, saimnīc, vai gaidēji cīmiņu?"
"Gaidēju taidus, gaidēju šaidus, gaidēju ari pusbruoli, bet nasagaidēju?"
"Vai tu esi tei muosa, kas zudusi reizē ar divom muosom?"
"Treis muosas zudom: vysas vīnā dīnā, kad pusbruols pīdzyma." Uz īpazeišonuos muosa īdūd pusbruoļam vuacelīti: ka attaisīsi, rassīs vysaidi guordi ēdīni un dzērīni. Muosa soka, lai pusbruolis pasaglaboj mežā, cykom juos vēirs, Vējs, atskrīs uz muojom.
Pusbruolis īt un pasagloboj mežā kūku zorūs. Te par šaļti nūīt taids vējs, ka kūkim zori
brakš, bet dreiži otkon apstuoj. Dusmīs gon ir munas mosas veirs, bet ilgi natrakoj."
"Pīīt pī lūga un skotās: muosas veirs palicis por laipnu jo laipnu kungu. Kēniņa dāls vairs
navar nūsacīst un īt īkšā. "Labdīn, muosas veirs, vai gaidēji manis?"
Pusbruols nyu runuoa ar muosas veiru vysu nakti; reitā muosas veirs īdūd pusbruoļam vīnu spolvu nu sova kožūka, saceidams: "Slyktā breidī pīsaucūt, es byušu paleigā."
Kēniņa dāls īt tuoluok, īt vīnu dīnu, īt ūtru, bet kai mežs, tai mežs. Īs trešū dīnu, īt un pīnuok pi muojiņas, kurai sīnas, jumts un vyss nu sudobra: Īt īškā, redz skaistu saiminīcu un sveicyna: "Lobdīn, saimnīc, vai gaidēji cīmiņu?"
"Gaidēiu taidus, gaidēju šaidus, pusbruoļa vīn navar sagaidēt."
"Vai tu esi ūtruo muosa, kas jyurmolā zudusi!"
"Jyurmolā zuduom treis muosas reizē, es asu vidējuo muosa, "mani Leits apprecēja.
Muosa uz īpazeišonuos īdūd pusbŗuoļam maciņu, sacīdama: "Jo maciņu krateisi, naudas byus cik gribi, bet tagad ej paslēpīs kūku zorūs!"
Kēniņa dāls pazaslēp mežā kūku zorūs. Te por mozu breitiņu īt taids leita guozīns, dūmuot, ka vysu puorplyudynuos, bet dreiži vyss nūstuoj. Kēniņa dāls vairs navar nūsacīst, īt paskatītūs pi lūga - redz: ūtruos muosas veirs palicis par skaistu, skaistu kungu. Īt īkšā un soka: "Lobdīn, muosas veirs, vai gaidēji pusbruoli?"
Pusbruols ar muosas veiru runoj vysu nakti, reitā muosas veirs pusbruoļam īdūd vīnu zveinu nu sova kožūka, Ja sauks jū paleigā, jis byus kluotu. Tai viņi izzašķeirās.
Īt kēniņa dāls tuoļuok. īt vīnu dīnu, īt ūtru, kai mežs, tai mežs. Īt trešū dīnu - redz skaistu muoju, kurai sīnas un jumts vyss nu zalta. Kēniņa dāls īt īkšā, redz skaitu saiminīcu un sveicyna: "Lobdīn, sainnnīc, vai gaidēji cīmiņu?"
"Gaidēju šaidus, gaidēju taidus, pusbruoļa vīn navar sagaidēt."
"Vai tu esi trešuo muosa, kas jyurmolā zudusi?"
"Treis muosas zuduom vysas vīnā dīnā, ka pusbruoļs pīdzyma."
Muosa pusbruoļam uz īpazeišanuos īdeve zalta gradzynu, teikdama: "Jo caur gradzynu skateisīs, tad redzēsi, kas atrūdās gaisā, zemē un vysuos vītuos. Nu šuo gradzyna storim nivīns navar nūsaglobuot, bet tagad ej pasaglobaj mežā kūku zorūs, lai muns veirs, Krusa, tevi uotruas dusmuos nanūsystu."
Pusbruoļs pazaslēpe kūkūs, kai muosa sacēja. Na por lelu šaļtiņu īt taids krusas nagaiss, ka vai vysu sakopuos, bet dreiži vyss puorstuoja. "Dusmīgs gon muosas veirs Krusa, bet ilgi natrokoj."
Īt pi lūga skatētīs - redz muosas veirs palicis por skaistu, skaistu veiru. Kēniņa dāls vairs navar nūsacīst un īt īkšā: "Lobdīn, muosas veirs, vai gaidēji cīmiņa?"
Muosas veirs beja prīcīgs, ka pi juo cīmūs atguoja juo sīvas bruoļs un tai abi ruuoja cauru nakti. Reitā muosas veirs soka: "Tev vajag dabuot sīvas." Tū teikdams, viņš īdeve tam vīnu spolvu nu sova kožūka, saceidams: "Ka tev slykti kluosīs, es tev byušu paleigā."
Kēniņa dāls izzaškeire un aizguoja. Īt vīnu dīnu, īt ūtru dīnu: vys mežs un mežs. Īs trešū dīnu - redz skaistu zalta piļsātu.
Piļsātā īguojis, dzierd, ka kēniņa meita asūt ļūti skaista un gribūt apsaprecēt. Kēniņa dāls īt svuotūs. Kēniņa meita, īraudzējusi tik skaistu kēniņa dālu, soka: "Lobpruot īšu, kai tad man naīt pi taida skaista veira?"
Kēniņa dāls aiz lelas prīcas paruoda jaunajai kēniņinei muosas īdūtū vuoceIīti. Šei jautoj: "Kur tu taidu kēri?"
Kēniņa dāls izskaidroj, kas vuocelītei par īpašībom. Kēniņa meita lyudz, lai atdūd viņai vuocelīti, jis atdūd. Kod vokorā kēnina dāls īt gulātu un īmīg, jaunuo kēniņa meita pavēl sovim cītuma sorgim: "Metīt šitū cylvāku cītumā!"
Kēniņa dālu pils sorgi aizmygušu īmat cītumā. Pazamūdīs kēniņa dāls sauc muosas veiru paleigā. Muosas veirs uotri vīn ir kluotu. Vējs suok šalkt ar vīnu stvpruok un beidzūt sagruob kēniņa pili aiz pakša un saguož druponuos; bet pils īdzeivuatuoji palīk dzeivi. "Muosas veirs, guodoj man lobuokas drēbes," lyudzas kēniņa dāls.
Muosas veirs jam īdūd vaŗa drēbes. Reitā kēniņa dāls puorsavilcīs īt byldynuot kēniņa meitu. Kēniņa meita soka: "Gribātu lobpruot, bet redzi: vokor myusu piļs sabruka!"
Kēniņa dāls vairs navaŗ nūsacīst un paruoda jaunajai kēniņa meitai tū maciņu, kuru viņam īduovynuoja ūtŗa muosa, un soka: "Jo maciņu krateisi, naudas byus kai spaļu!"
Kēniņa meita lyudz, lai atdūd jai maciņu, kēniņa dāls ari dūd. Vokorā, kod kēniņa dāls guļ, kēniņa meita pavēļ aizmygušū kēniņa dālu īmest cītumā. Pazamūdīs kēniņa dāls sauc paleigā ūtruos muosas veiru. Tyuliņ īt taids leits ap pili ka vai vysu apsleicynuos. Dreiži, dreiži yudins izgrauž cītumam pamatu un kēniņa dāls izīt uorā sveiks un vasals. Kēniņa dāls prosa, lai muosas veirs guodoj viņam lobuokas drēbes. Muosas veirs īdūd kēniņa dālam sudobra drēbes.
Reitā kēniņa dāls īt otkon napazeits pi kēniņa meitas byldynuot. Kēniņa meita soka: "Ītu lobpruot, bet navar zynuot, vai muns tāvs vēļ dzeivs sovā piļsātā."
Kēniņa dālam īguoja pruotā gradzyns, kuru muosa viņam īdeve. Tys vairs navar nūcīst un ruoda tū kēniņa meitai, teikdams: "Jo caur šitū gradzynu skateisīs, tod redzeisi. kas atsarūn gaisūs, jyuruos un viers zemes."
Vokorā kēniņa dālam leidza īt gulātu kēniņa meita. Kai tik kēniņa dāls aizmidzis, kēniņa meita pavēļ kēniņa dālu likt cītumā. Pi cītuma durvim kēniņa dāls atsamūst un klīdz: "Muosas veirs, muosas veirs, paleidzi."
Un krusa cītuma sorgus tik nažēlīgi kopoj, ka tī vairs navar izturēt, nūkreit pi zemes un nūmierst. Kēniņa dāls soka: "Muosas veirs, guodoj man lobuokas drēbes!"
Muosas veirs kēniņa dālam īdūd zalta drēbes. Reitā kēniņa dāls, napazeits īt pi kēniņa meitu byldynuot. Kēniņa meita soka: "Jo tu treis reizes nūzaglobuosīs nu muna gradzyna skota, tod īšu pi tevis."
Kēniņa dāls īt nūskumis uz muojom. Jis redz mozu veiriņu sēžūt uz calma, tys kēniņa dālam prosa, kuopēc taids nūskumis. Tys atbild, ka viņam asūt juonūsagloboi treis reizes, cytaidi viņam kluojūtīs slykti.
Veiriņš padūmuoja un teice: "Tei mun ir vīgla līta."
Un mozais veririņš īdūd kēniņa dālam škiltovas. Te uz reizi puorpleist vīns kolns un nu plaisas izlein lela čyuska, kura nūrej kēniņa dālu un īlein atpakaļ kolnā. Kolns atkon aizzaver ar kēniņa dālu. Niclk ilgi nagulējuse, čyuska soka: "Kēniņa meitas gradzyna stors dadzynoj man suonu, tu esi atrosts!"
Te uzreizi otkon kolns atsašķeļ atpakaļ un čyuška izvem kēniņa dālu. Kēniņa dāls īkuop rasna ūzula golūtnē un šķiļ ūtru reizi. Atskrīn lels milzīgs ērglis, pajam kēniņa dālu uz mugoras, aizlaižās aiz muokūņim. Pēc nagara laika ērglis soka: "Tu esi atrosts, tavas leigovas gradzyna stors dazynoj suonus."
Ērglis ar kēniņa dālu nūsalaiž zemē. Kēniņa dāls škiļ trešū reizi, te jyura izzaškir divējuos daļuos un uz kēniņa dālu atskrīn lela zivs, tej nūrej kēniņa dālu un nūsalaiž jyuras dybynā. Na par garu laiku zivs īsaucās: "Tu esi atrosts, tovas leigovas gradzyna stors dadzynoj man suonus."
Kēniņa dāls tagad īt pi kēniņa meitas un soka: "Leigova, tovs skots, muns gradzyns. Ļaun man vēl vīnu reizi globuotīs: Jo naatrassi, paliksi man por leigovu, cytaidi lai es tevi pazaudēju."
Kēniņa meita dūmoj : atroda jei treis reizes, atross ari palykušū reizi. Jei ir ar mīru. Kēniņa dāls, izguojis nu pils, redz skaistu putniņu, kurs kēniņa dālu uzrunoj: "Jo man dūsi vīnu zalta uobūlu nu sova tāva duorza, es tev palīdzēšu nūsaslēpt."
Kēniņa dāls apsūla uobūlu. Putniņš kēniņa dālu puorvērš por zalta saktu, īnas saktu kēniņa meitas ustobā un pīsprauž jū pi mugoras. Kēniņa meita izzaskota vyscauri gaisus, bet naatrūn, izzaskota jyuras un yudiņus un naatrūn. Kēniņa meitai suoka pagurt ac's un jei soka: "Es padūdūs un asu tava leigova."
Tod kēniņa dāls kēniņa meitas kryutīs soka: "Te es beju un tu manis naatrodi."
Kēniņa dāls ar sovu leigovu aizbrauc uz tāva muojom un izstuosta, ka muosom kluojas labi. Te pi viņa putniņš kluotu un prosa apsūeituos olgas. Kēniņa dāls soka, lai jam, bet putniņš soka: "Padūd man, jo ap zalta uobeļnīcu ir teikls un es navaru dabuot."
Kēniņa dāls nūraun uobūlu un pasnādz putniņam. Kai tikai tys nūruove uobūlu, tai kēniņš kluotu un klīdz : "Kuopēc ruovi uobūlu?"
"Uobūls gon moksoj lelu naudu, bet muna leigova maksoj vēļ leluoku naudu."
Kēniņš beja par tū ļūti prīcīgs. Viņš iztaisēja sovam dālam ļūti lelas kuozas. Tur kuozinīki ēde, dzēre un prīcuojos.