Zvēri par svaiņiem.

15. A. 552. 570. 313. V. Zacharska Latgalē. Latvju kultūras kr.

Reizi dzeivuoja muote, dāls un treis meitas. Meitas nūnosuoja putni: vacuokū nūnesja vonogs, vyduskū nūnesja krauklis un jaunuokū - rubuļs. Tagad dālam beja juosaprecej. Viņš beja dzierdējis par skaistū Helēnu, kuru beja nūdūmuojis apprecēt. Laidjās ceļā, braucja, braucja un pībraucja pi vīnas skaistas piļsātas. Tur izguoja jū satikt viņa vacuokuo muosa. Bruoļs īdevja muosai nazīti sacīdams: "Ka nu šituo nazīša tecēs asnis, tad manis uz pasauļa nabyus."
Muosa viņam īdevja birsti, un bruolis laidjās braukt tuoļuok. Braucja, braucja un pībraucja otkon pi vīnas skaistas piļsātas. Izguoja viņu satikt vyduskuo muosa. Īguoja bruoļs pi muosas un viņš īdevja muosai lizeiciņu [kaŗotīti] sacīdams: "Ka tecēs nu šituos lizeiciņas asnis, tad manis uz pasauļa nabyus."
Muosa viņam īdevja komūlīti un viņš laidjās tuoļuok. Braucja, braucja un pībraucja pi vīnas skaistas pilsātas. Tur izguoja jū satikt jaunuokuo muosa. Īguoja jis pi muosas un duovynuoja jai gredziniņu, saceidams: "Ka nu šītuo gredziniņa asnis tecēs, tad manis uz pasauļa nabyus."
Muosa viņam īdevja zeida lakatiņu un viņš laidjās tuoļuok. Braucja, braucja un atroda lelas muojas, kur dzeivuoja rogonas. Rogona nalaidja viņu tuoļuok braukt, koleidz jis nūganēs viņas treis kēves un sosojū kumeliņu. Rogona zynuoja, ka juos treis kēvu nikas navar nūganīt. Reitā rogona izdzyna gonūs kēves un pīsacēja ceļabraucējam, lai nūgona vysas kēves un sosojū kumeļinu. Viņam paleidzēia ganīt rogonas kēves viņa muosu veiri putni: vonogs, krauklis un rubuļs. Vokarā jis atdzyna vysas kēves uz muojom un rogona atdevja viņam sosojū kumeliņu.
'Tys kumeliņš tikai pa pus debesim skrēja, bet na pa sausū zemi. Tai precinīks skrēja, skrēja ar sosojū kumeliņu un pēdīgi pīskrēja pi lobom muojom, kur dzeivuoja skaistuo Helēna, kas beja izguojusi pi paša valna. Valns tūreiz beja aizskrējis uz elni apsavārtu. Precinīks, īguojis ustobā, sacīja uz Helēnu: "Es gribu tevi izprecēt."
Helēna beja ar mīru un nūglobuoja puisi ustobā zam cepļa. Atskrēja valns nu eļnes un sacēja: "Kur te kristīta cylvāka smoka?"
Helēna viņu nūmīrinuoja, ka te nav nikuo. Suoka Helēna valnam, sovam veiram, īskuot golvu, lai tikai jū aizmidzātu un ar tū puisi izbāgtu. Helēnai tys puisis ļūti patyka: viņš beja ļūti smuks. Valnu Helēna aizmidzēja un paši laidjās bēgt ar sosojū kumeliņu. Valns pasamūdīs um naatradis sovas sīvas, suoka dzeitīs bēgļim pakaļ. Kad valns skrēja, zeme vīn reibēja. Helēnas precinīks nūsvīda birsti un tur izzataisēja bezgalīgs lels mežs, pa kuru valns tikai ar laiku tyka cauri. Helēna ar sovu precinīku juoja tuoļuok un otkon izdzierda, ka zeme vīn reib. Tad nūsvīdja precinīks komūlīti un tur izzataisēja lels kolns. Valns par kolnu ari tyka puori un dzynuos pakaļ sovai bejušai sīvai, ka zeme vīņ reibēja. Tod precinīks nūsvīdja ari zeida lakatiņu nu izzataisēja lela jyura, par kuru valns navarēja tikt puori un palyka ūtrā pusē jyuras. Bet Helēna ar jaunū veiru dzeivoj šū boltu dīnu laimīgi.