Zvēri par svaiņiem.

16. A. 552. 554. 570. 302. A. Gari-Juone no 76 g. vecās Īvas Staleidzānes, Atašienē.

Dzeivuoja tāvs, muote, treis meitas un dāls. Kaidā nalaika dīnā pasacēļa vīsuļs un aiznesja vysas treis muosiņas. Bruoļam beja garlaicīgi bez muosiņu un jis guoja jūs maklātu. Guoja bruoļis dīnu, guoja ūtru un jam cīši īsagribēja ēst. "Kū pyrmū satikšu, tū apēsšu!" padūmuoja bruoļs un īt tuoļuok. Īt un sateik vylku.
"Vilciņ, jāru zaglīt, es tevi ēsšu!" soka bruoļs.
"Naēd manis, bruolīt, es byušu tev lobs paleigs!" prosuos vylks.
"Ej ar mani leidza!" soka bruoļs un jī obēji īt.
"Nyu gon ēsšu, kū satikšu!" dūmoj bruols. Īt un sateik zači.
"Začīt, garausīt, es tevi ēsšu!" soka bruoļs.
"Naēd manis, bruolīt, es byušu tev lobs paleigs!" prasuos začīts.
"Ej ar myusim leidza!" soka bruoļs un jī vysi treis īt tuoļuok.
"Tagad gan, kū satikšu, tū ēsšu!" padūmuoja bruoļs. Īt un redz, ka pa gaisu skrīn lapseņu
un dunduru pulciņš.
"Lapsenes dyucējas un dunduri syucēji, naskrīnīt, es jyusus ēsšu!" soka bruoļs.
"Naēd myusu, bruolīt, mes tev byusim lobi paleigi," prosuos lapseņas un dunduri.
"Ejit ar myusim leidza!" soka bruoļs un jī vysi īt tuoļuok.
"Tagad gon ēsšu!" padūmuoja bruoļs. Īt un sateik vonogu.
"Vanadziņ, leiknadzīt, es tevi ēsšu!" soka bruoļs.
"Naēd manis, bruolīt, es byušu tev lobs paleigs!" prosuos vonogs.
"Ej leidza!" soka bruoļs un jī vysi it.
"'Tagad gon ēsšu!" padūmuoj bruoļs un īt tuoļuok. Īt un sateik vēzīti.
"Vēzīt, ruopīt, es tevi ēsšu!" soka bruoļs.
"Naēd manis, bruolīt, Es byušu tev lobs paleigs!" prosuos vēzīts.
It bruoļs tuoluok un redz, ka grīžas ustabiņa uz vystas kuojas. Bruoļs pīguoja pi ustabiņas un soka: "Ustabiņ, nasagrīz, es gribu īīt īškā!"
Ustabiņa nūstuoja, bruoļs īguoja ustabiā, bet vilciņš, začīts, lapsenes, dunduri, vonogs un vēzīts īguoja mežā. Ustabiņā sēdēja rasna buoba, kura beja rogona.
"Kur tu ej, puisīt?" prosa rogona.
"Dūd man ēst, dzert un apguldynoj mani pyrmuok, tad es tev reit vysu izstuostīšu," atbildēja bruoļs.
Rogona pabaruoja, padzirdēja un atguldgnuoja bruoli. Reitā bruoļs ceļas un rogona prosa: "Kur tu ej, puisīt?"
"Man beja treis muosiņas. Kaidā nalaika dinā pasacēļa lels vīsuls un aiznesja muosiņas. Tagad es eju jūs maklātu. Varbyut tu zyni?" atbildēdams, prosa bruols.
"Es gon nazynu," atbildēja rogona, "bet muna vacuokuo muosa, kura dzelvoj par divi symti jyudžu nu manis, varbyut, ka zynuos. Aizej tu uz jū!" soka rogona.
Bruoļs izguoja nu ustabiņas un ar vysim sovim paleigim aizguoja uz vacuokū rogonas muosu. Mežā uz vystas kuojas grīzjās ustabiņa un bruoļs, pīguojis pi ustobiņas, soka: "Ustabiņ, nasagrīz, es gribu īīt īškā!"
Ustabiņa nūstuoja un broļs īguoya ustabiņā, bet vilciņš, začīts, lapsenes, dunduri, vonogs un vēzīts īguoja mežā. Ustabiņā sēdēja rasna buoba, kura beja rogona.
"Kur tu ej, puisīīt?" prosa rogona.
"Dūd man ēst, dzert un apguldynoj mani pyrmuok, tad es tev reit vysu izstuostīšu," atbildēja bruoļs.
Rogona pabaruoja, padzirdēja un apguldinuoja bruoli. Reitā bruoļs ceļas un rogona otkon prasa: ,,Kur tu ej, puisīt?"
"Man beja treis muosiņas. Kaidā nalaika dīnā pasacēļa lels vīsuļs un aiznesja muosiņas. Tagad es eju jūs maklātu. Varbyut tu zyni?" atbildēdams, prosa bruoļs.
"Es gon nazynu," atbildēja rogona, "bet muna vacuokuo muosa, kura dzeivoj par divisymti jyudžu nu manis, zyna! Ej uz jū; bet zyni, ka tev tur vajadzēs tū nūpelnīt," soka rogona.
Broļs izguoja nu ustabiņas un ar vysim sovim paleigim aizguoja uz vacuokū rogonas muosu. Mežā uz vystas kuojas grīzjās ustabiņa un bruoļs, pīguojis pi ustabiņas, soka: "Ustabiņ, nasagrīz, es gribu īīt īškā!"
Ustabiņa nūstuoja un bruoļs īguoja ustabiņā, bet vilciņš, začīts, lapsenes, dunduri, vonogs un vēzīts īguoja mežā. Ustabiņā sēdēja rasna buoba, kura beja rogona.
"Kur tu ej, puisīt?" prosa rogona.
"Dūd man ēst, dzert un apguldynoj mani pyrmuok, tad es tev reit vysu izstuostīšu," atbildēja bruoļs.
Rogona pabaruoja, padzirdēja un apguldynuoja bruoli. Reitā bruoļs ceļas un rogona otkon prosa: "Kur tu ej, puisīt?"
"Man beja treis muosiņas. Kaidā nalaika dīnā pasacēļa lels vīsuļs un aiznesija muosiņas. Tagad es eju jūs maklātu. Varbyut tu zyni?" atbildēdams prosa bruoļs.
"Zynu gon!" soka rogona, "bet pyrmuok tev vajag nu manis tū nūpelnīt. Man ir divpadsmit
kēvu, jo tu juos saganīsi divi dīnas, tad es tev dūšu izlasīt vīnu nu sovim divpadsmit kumeļim, kurs aizvess uz muosom."
"Labi, raudzīšu saganīt," atbildēja bruoļs.
Ūtras dīnas reitā rogona izlaidja divpadsmit kēves un bruoļs ar sovim paleigim aizguoja ganītu. Pusdīnu laikā kēves saguoja uz vacaines un sasagula.
"Jyus atsapyutīt," soka začīts bruolam; "bet es īšu pasaklausīšu, kū kēves runuos?"
Začīts aizguoja. "Vokorā mes naīsim uz sātu, bet izkleissim pa molu malom!" runoj kēves sovā starpā.
Začīts atguoja un pastuostīja itū vysu bruoļam. Atguoja vokors. Bruoļs gribēja dzeit kēves uz sātu, bet juos izkleida pa molu molom. "Nu, lapsenes dyucējas un dunduri syucēji, sadzenīt kēves sātā!" soka bruoļs.
Lapsenes ar dundurim aizskrēja un suoka kūdīt kēves. Kēvem nabeja kur gluobtīs un juos vysas saskrēja sātā.
Trešuos dīnas reitā rogona otkon izdzyna kēves un bruoļs ar sovim paleigim aizguoja ganīt. Pusdīnu laikā kēves saguoja uz vacaines un atsagula.
"Jyus atsapyutīt," soka začīts bruoļam, "bet es īšu pasaklausīšu, kū kēves runuos."
Začīts aizguoja. "Šūvokor mes byusim gudruokas un naskrīsim uz molu molom, bet saleisim bīžūs kryumūs, lai lapsenes un dunduri nateik kluot!" runoj kēves sovā storpā.
Začīts atguoja un pastuostīja itū vysu bruoļam, atguoia vokors. Bruols gribēja jau dzeit kēves uz sātu, bet juos saleida bīžūs kryumūs un navar izdabuot uorā.
"Nu, vilciņ, jāru zaglīt, sadzen kēves sātā!" soka bruoļs. Vilciņš īskrēja kryumūs un kūž kēvem: cytai astē, cytai kuojā, cytai krēpēs. Kēves nazynuoja kur gluobtīs nu vylka un saskrēja otkon sātā. Rogona ari aizguoja uz klāvu.
"Es īšu pasaklausīšu, kū rogona runuos!" soka začīts. Rogona atguoja uz kēvu klāvu un suoka juos lomuot, kuodēļ saskrēja uz sātu.
"Mes saleidam un nūsaglabojam krūmūs, bet vylks suoka myusus rīt [riet] un nabeja
cytur nikur gluobtīs," atbildēja kēves. Tad rogona aizguoja pi kumeļim un soka: "Reit reitā
vīnu nu jyusim pajems! Tu, sešspournīt, vysa zynuotuojs, atsagulst zam siles un guli par nūspruogušu, bet jyus cyti lokstīt!"
Začīts atskrēia un pastuostīja vysu bruoļam. Reitā bruoļs ceļas un rogona soka: "Nu, tagad īsim uz kumeļu klāvu un izlosi sev vīnu nu divpadsmit par kēvu ganīšanu!"
Aizguoja bruoļs ar rogonu uz klāvu. Sešspuornīts, vysa zynuotuojs, gulēja zam siles par nūspruogušu, bet cyti vīnpadsmit lakstīja.
Losi, kuru gribi, tuo gon, kurs zam sils guļ najem, jo jis tyulen nūspruogs," soka rogona.
"Es jemšu tū pusnūspruogušū," soka bruols.
Rogona gon žāloj sešspuornīša, bet bruoļs cyta nagrib jemt, Tai bruoļs pajēmja sešspuornīti, izvedja nu klāva un juoj. Mežā pi bruoļa pīskrēja juo paleigi. Sešspuornīts soka: "Tagad vilciņu, lapsenes, dundurus un začīti palald, jī jau izpildīja sovu dorbu, bet vonagu jem sev rūkā, vēzīts lāi īsakar munā astē un skrīsim: uz tovom muosiņom! Tikai pyrmuok ībaroj mani ar boltū duobuliņu, tad mes mudruok tiksim golā!"
Bruoļs atlaidja vilciņu, lapsenes, dundurus un začīti, pajēma rūkā vonogu, vēzīts īsakuora sešspuornīšam astē, ībaruoja sešspuornīti, sāduos sešspuornīšam mugurā un aizjuoja uz muosyņam. Pīvedja sešspuornīts bruoli pi kaidas piļs un saka: "Tu ej pilī, bet es ar vonogu un vēzīti īšu uz mežu un gaidīšu tevis."
Bruoļs īguoja pilī un redz, ka juo muosa sēd. Muosa pamanīja bruoli un prosa: "Kai tu, bruolīt, mani atrodi?"
"Es tevi meklēju, muosiņ!" soka bruoļs.
"Es jau izguoju pi veira leidakas," runoj muosa.
"Kur ir tavs veirs?" prosa bruoļs.
"Jis ir dorbā un tyuleņ atīs, atbildēja muosa. Cikom bruoļs ar muosu runuojas,
atguoja leidaka un prosa sovai sīvai: "Vai te nabeja pykis? Es redzēju taidu kai pyukja pādus pi piļs!"
"Na, tī muna bruoļa sešspuornīša zirdziņa pādi!" atbildēja sīva.
"Jo nabeja pyukja, tad es palikšu par cylvāku," soka leidaka un palyka par cylvāku. Par leidaku beja apburts kēniņa dāls un jis varēja byut par cilvāku tikai tad, kad naredzēja pyukis. Paēdja, padzēŗa bruoļs pi muosas un sešspuornīts aiznesja bruoli uz ūtru muosu, kuras veirs beja ērglis. Bruoļs īgujoja pilī, bet sešspuornīts ar vonogu un vēzīti aizguoja uz mežu un gaida bruoļa.
"Kai tu, bruolīt, mani atrodi?" prosa muosa. "
"Es tevis meklēju, muosiņ," atbildēja bruoļs. "Es jau izguoju pi veira ērgļa," soka muosa.
"Kur ir tovs veirs?" prosa bruoļs. "Jis ir dorbā un tyuleņ atīs," atbildēja muosa.
Cikom bruoļs ar muosu runuojas, atskrēja ērglis un prosa sovai sīvai: "Vai tī nabeja pyukis? Es redzēju taidus kai pyukja pādus pi pils!"
"Na, tī muna bruoļa sešspuornīša zirdziņa pādi!" atbildēja sīva.
"Jo nabeja pyukja, tad es palikšu par cylvāku," soka ērglis un palyka par cylvāku.
Par ērgli beja apburts kēniņa dāls un jis varēja byut par cylvāku tikai tad, kad naredzēja pyukis. Paēdja, padzēra bruoļs pi muosas un sešspuornīts aiznesja bruoli uz trešū muosu, kuras veirs beja luocis. Otkon bruoļs īguoja pilī, bet sešspuornīts ar vonogu un vēzīti aizguoja uz mežu.
"Kai tu, bruolīt, mani atrodi?" prosa muosa, īraudzējuse sovu bruoli.
"Es tevis, muosiņ, meklēju," atbildēja bruoļs.
"Es jau izguoju pi veira luoča," soka muosa.
"Kur ir tovs veirs?" prosa bruoļs.
"Jis ir dorbā un tyuleņ atīs," atbildēja muosa.
Cikom bruoļs ar muosu runuoja, atguoja luocis. "Vai tī nabeja pyakja, es taidus kai pyukja pādus redzēju pi piļs!" prosa luocis sīvai.
"Na, tī muna bruoļa sešspuornīša kumeliņa pādi," atbildēja sīva.
"Jo nabeja pyukja; tad es palikšu par cylvāku," soka luocis un palyka par cylvāku.
Par luoci taipat beja apburts trešā kēniņa dāls un jis varēja byut par cylvāku tikai tad, kad naredzēja pyukis. Paēdja, padzēŗa bruoļs pi muosas un, aizguojis uz sešspuornīti, prosa: "Kur dzeivoj itys pyukis?"
"Es zynu gon," soka sešspuornīts, "bet tu pajem leidza sovas muosas veiru luoci un tad mes brauksirn uz pyuki!"
Bruoļs atguoja uz pili, pajēmja sovas muosas veiru luoci un aizbraucja vysi pīci uz pyukja pili. Luocis izlauzja pyukja pilis dzelžu vuortus, sagyva pyuki, sasēja, bet nūsist navarēja. Tad sešspuornīts soka bruoļam: "Ej pilī un tur byus divi durovas, vīnas byus aizsītas ar lyuku, ūtras vaļā. Tymā ustobā, kuras durovas byus vaļā, sēdēs skaista kēniņa meita, kuru pyukis pajēmis sev par sīvu. Ķēniņa meitai tu pasaki, lai jei izzynoj, kur ir pyukja spāks?"
Bruaļs īguoja pi kēniņa, meitas un soka jai izprasīt nu pyukja, kur ir juo spāks. Kēniņa meita aizguoja pi sasītuo pyukja un prosa: "Kur ir tovs spāks?"
"Jo kas ari izzynuos munu spāku, taipat nadabuos," atbildēja pyukis. Meita vys prosa nu pyukja pasacīt jai, kur ir juo spāks.
"Nu šenis par divi symti jyudžu ir klints, tymā klintī ir vērss un tymā vērsī ir muns spāks," izstuostīja pyukis sovai sīvai. Kēniņa meita otkon izstuostīia vysu bruoļam. Bruoļs, luocis, sešspuornīts, vonogs un vēzīts devjās ceļā uz klinti un atroda jū. Syta, syta, kola, kola vysi pīci tū klinti un atroda vērsi. Sešspuornīša uzmanība un luoča spāks nūsyta vērsi, bet nu vērša izskrēja peile un pasacēļa gaisā uz jyuras. Tagad beja dorbs vonogam. Vonogs pasacēļa gaisā, sagyva un saplēsja peili. Nu peiles izkrita ūla un īkrita jyuras dybynā. Vēzīts īskrēja jyurā un par eisu laiciņu atnesja ūlu un padevja bruoļam. Bruoļs nūsvīdja ūlu uz klints un sešspuornīts saspārdīja jū smolkuos druponuos.
Pyukis sovu spāku beja pazaudējis un nūmyra. Bruoļs apsaprecēja ar kēniņa meitu un dzeivuoja laimīgi pyukja pilī, bet bruoļa muosu veiri palyka vysi par cilvākim un nūdzeivuoja sovu myužu.