Pateicīgie kustoņi.

l. A. 554. J. Bergmanis, Bārtā, 1877. A. Bīlenšteina kr. L.P. VI, 617 (123, 2).

Vecā Babe teica, ka viņas vecmātei tās vecmāte tā teikusi.
Viņos laikos dzīvojuši kādā būdelē lielā nabadzībā viens pārs vecu ļaužu. Tiem bijuši trīs dēli: divi gudri un tas viens muļķis. Tie gudrie dēli redzēdami, ka tēva būdelē gŗūta iztikšana, sasprieda kopā ar tēvu un māti, ka tiem esot jāiet citur pasaulē savu laimi meklēt. Bet ko lai ar to muļķi darot? Tas arī gribēja iet pasaulē laimi meklēt un lūdzies brāļus, lai viņu ņemot līdza. Iesākumā tie gudrie ne dzirdēt negribēja, bet kad tēva un mātes prāts arī bija, tad šie arī taču tā darīja. Māte tiem iebāza kulē pāru kukuļus maizes un četras siļķes. Tēvs atkal deva trīs pimbeŗus un vienu timpu naudas. Tā nu viņi apgādāti atbučoja tēvam un mātei rokas un gāja pasaulē dienestes meklēt. Gāja un gāja līdz piekusa un izsalka; tad apsēdās ceļmalē un ēda; bet muļķim no tās maizes nemaģ nedeva. Bet kad tas redzēja brāļus ēdam un taču arī izsalcis bija, tad viņš tiem prasīja, lai jel viņam arī dodot maizes. Bet šie viņam nedeva vis, bet rādīja skudru pūli un teica: "Ej tu, muļķi, pie tā skudru pūļa un sastrebies to skudru, tad tu negribēsi ēst!"
Viņš gāja pie tā skudru pūla un sāka tur ar roku maisīt. Bet tās skudras sāka to lūgt:
"Mīļais cilvēks, nedari mums nekā, mēs tev bēdās palīdzēsim!"
Un muļķis nedarīja tām nekā, bet gāja atkal pie brāļiem. Brāļi jau bija paēduši. un gāja
savu ceļu tālāk; muļķim bijā jāiet neēdušam tiem līdza. Un kad tie iedami atkal izsalka, tad tie atkal ceļmalē apsēdās un ēda. Muļķis atkal lūdzās, lai jel arī ēst dodot! Tie nedeva un
tikai to pateica: "Tad tu arī ēst gribi? Nu, tad ej, rau, kur ir bites, sastrebies, tad tu negribēsi vairs ēst!"
Muļķis gāja un sāka, cik saprazdams, gar bitēm ķemerēties. Bet bites to atkal, tāpat kā skudras, lūdza: "Mīļais cilvēks, nedari mums nekā, mēs tev bēdās palīdzēsim!"
Muļķis paklausīja un gāja atkal pie brāļiem neēdis atpakaļ. Brāļi jau atkal bija paēduši; tie cēlās un gāja savu ceļu tālāk un muļķim bija jāiet neēdušam līdza. Atkal gabalu gājuši, tie izsalkuši apsēdās un ēda, bet muļķim vēl nedeva un atteica, kad prasīja tiem ēst: "I tu, muļķi, voi tu arī gribi ēst? Tad ej, rau, kur ir svēteļa lizds, sastrebies tos svēteļa pautus, tad negribēsi ēst!"
Muļķis gāja un rāpās pie svēteļa lizda un taisījās jau no tur tos pautus izņemt. Bet svēteļi tāpat kā skudres un bites lūdzēs: "Mīļais cilvēks, neposti mūsu perekli, mēs tev lielās bēdās atkal palīdzēsim!"
Muļķis paklausīja svēteļu lūgumam un gāja atpakaļ pie brāļiem. Brāļi jau atkal bij paēduši - cēlēs un gāja tālāk un šim vajadzēja vēl neēdušam līdza iet.
Kad nu viņi labu gabalu bija gājuši, redzēja vienu lielu muižu un gāja tur iekšā. Pie kunga iegājuši, tie prasīja, vai tam neesot priekš viņiem kāda dienestes vieta. Kungs teica: "Ir gan; man vēl visa labība stāv nekulta. Eit un kuļat! ēst un dzert jums dos, cik gribēsit."
Labi. Kad bija paēduši, tad tūlin gāja uz riju. Tie divi brāļi nogājuši rijā piekusuši, nevarēja tūlin kult - gāja skūnā, likās salmos un gulēja. Bet muļķis nosēdās istubiņā, krāsnes priekšā un tur, rūpīgs sēdēdams, pātarus skaitīja. Kad jau pusnakte bija, viņš izdzirst, ka pa istubiņu un kulu tā ērmīgi čakst; bet viņš par to neko nebēdā, sēd tik un skaita savus pātarus.
Kungs vagārim pieteica, lai tas nakti līdz rijai noejot un slēpstu noskatoties, ko tie svešie kūlēji rijā darot. Kad tas nogāja un nolūrēja, tad redzēja, ka tie divi skūnā salmos gulēja un muļķis, krāsnes priekšā sēdēdams, pātarus skaitīja. Bet kad vagāre no rīta rijā iegāja -- atrada, ka sērums viss bija nokults un kulā trīs dalās bija redzams: vienā kāpelē (čupā) skaidri graudi, otrā - jo lielā - pelus vien un trešā salmi. Kungam no tādiem ērmīgiem kalpiem sāk jau gandrīz bail mesties - būtu raidījis projām; bet uz gadu bija saderējis - nevarēja. Kungs gribēja, lai tie no viņa pabēgot un domāja tādus darbus uzdot, ko nevarēšot izdarīt. Tādā vīzē, voi nu tie paši aizbēgšot, jeb viņš tos varēšot aizdzīt. Tādām domām kungs tiem lika, lai kapos vaska baznīcu uztaisot. Tie divi brāli sprieda: ko nu lai darot? Bet muļķis jau gāja uz kapiem un tur dikti bēdīgs skaitīja atkal tikai pātarus. Tad saskrēja bites no visām pasaules malām un uztaisīja īsā laikā brangu jo brangu baznīcu no tīra vaska vien. Kungs nule domāja iet apskatīties, kā ar to baznīcas būvi ejot, ieraudzīja pa logu: skaista, skaista baznīca jau gatava. Kungs negāja uz kapiem un dikti vien priecājās par tādu baznīcu
Nu kungs tiem lika, lai tam gādājot trīs gadus vecu dēlu un tādu, kas jau mākot runāt! Gudrie brāli nezināja, ko atbildēt; bet muļķis pašā pusnaktī, kad gudrie gulēja, bija nomodā un skaitīja tikai pātarus. Te pumpināja it lēnītēm pie viņa loga. Atdarīja logu, ienesa svētelis pa logu trīs gadu vecu bērnu un ielika viņa gultā. Kad no rīta kungs nāca apraudzīt tos, tad no pirmā kambaŗa, kur muļķis gulēja, nāca brīnum smuks puišelis kungam pretī, deva labu rītu un bučoja viņam abas rokas. Tagad kungs bija dikti priecīgs, jo līdz šim tam neviena bērna nebija. Nu kungs priekā aicināja muļķi pie sevis savā kambarī un tam prasīja: kā viņš to visu izdarījis? Muļķis nu ņēmēs visu no pat gala izstāstīt. kā tēvs viņus, trīs brāļus, pasaulē raidījis, kā brāļi ceļā nedevuši tam nevienas reizas ēst, kā sūtījuši pie skudru pūla, pie bišu koka, pie svētela lizda sastrēbties, kā skudras, bites, svēteļi viņu lūgušies saudzēt, tad būšot bēdās palīdzēt, un kā tad arī šais trijās naktīs tiešām palīdzējuši.
Kungs, to dzirdējis, sauca tos divus gudros brāļus priekšā un labi izsunīja par viņu suņa dabu pret muļķi un tad tiem iedeva katram kara cirvi: lai līdz vakaram veco ozolu nocērtot! Ja nenocirtīšot, tad tos likšot pakārt. Gudrie cirta, cirta ar koka cirvjiem - līdz vakaram ne mizas nebij pārcirtuši - tos pakāra turpat cērtamā ozolā. Bet muļķim kungs atdeva vienu savu muižu.
Piezīme. Z. Ozols uzrakstījis Saukā variantu, ka svētelis aizskrējis par trijdeviņām valstim un atradis vienā bērzā tādu bērnu, kas staigājis un runājis. Svētelis to nozadzis un atnesis muļķītim. Pēdīgi kungs licis gudrajiem brāļiem ar krūtim ozola mežu apgāzt. Šie ar varu tad skrējuši ozoliem virsū, kamēr nositušies. L. P.