Pateicīgie kustoņi.

2. A. 554. H. Skujiņa, Andrs Ziemelis, no A. Strazdiņa Aumeisteros.

Reiz bīš vienc princis un tam vais nebīš ne tēva, ne mātes. Abi vecāki bīši nomirusi. Princis vēl nebīš pillgadīgs un valsti pārvaldīš prinča radnieks. Kā nu princis jau pillgadīgs, tā radnieks, kas tagadītan bīš valdnieks, manīš, ka šim nu valdīšana pagalam, un nodomāš princi nonāvēt, vai kā citādi no viņa vaļā tikt. Bet ilgi radnieks nevarēš neka izgūdrēt, kā no prinča vaļā tikt.
'Tas nu tas. Bet vienā citā valstī aka bīš tā. Tur bīsi princese un tai vais nebīš ne tēva, ne mātes - abi bīši nomiruši. Princese ar vēl nebīsi pillgadīga un viņas valsti aka tāpatēm pārvaldīš vienc radnieks. Kā nu princese nākusi pillgadīga un radnieks manīš, ka šim tā kā tā drīz vie būs valdīšana pagalam, ta viņč izgūdrēš viltību. Princesi un valdīšanu atdošot tikai tam, kuŗš varēšot uzminēt vai izdarīt trīs uzdevumus; ja ne, ta tam galvu tūlītan no(st). Princese bīsi ļoti skaista un tai braukuši precnieki no malu malām. Bet princeses radnieks precniekim uzdevis tik gŗūtus uzdevumus, ka nevienc nevarēš tos uzminēt un visi tik pazaudēši galvas. Princeses radieks to darīš tādē(ļ), lai princese netiek pie vīra un valdīšana paliek šā (radnieka) rokās, jo tai zemē bīš tāds likums, ka neprecēsies princese nemanto tiesības. Tas nu tas.
Kā prinča radnieks dabūš to zināt, tā viņč tūlītan nodomāš pierunāt princi, lai šis brauc uz to zemi, pie princeses, un min trīs uzdevumus. Viņč (radnieks) sastāstīš prinčam visādus labumus, kādi tai princeses zemē esot, un cik pati princese esot skaista, un kā tai esot vais otras līdzīgas visā pasaulē. Ka princis vē negribēš uz to zemi pie princeses ceļot ar labu, tā radnieks to gandrīz vai spiešus aizvadīš ceļā, jo viņč domāš, ka princis tā kā tā nevarēs gŗūtos uzdevumus izdarīt un tam nocirtīs galvu un tā šis (radnieks) tiks no prinča vaļā un valdīšana šim paliks uz visim laikim
Ka nu tā, ta tā. Princis ar savim pavadoņim posies ceļā un izjāš no tēva pils uz svešo zemi, kur dzīvāsi skaistā princese. Princis ar savim pavadoņim ceļoš visu dienu. Ka nu uznācis vakars, tā ceļotāji apmetušies uz vietas un gāši pie miera. Vē nebīsi lāga rīta gaisma, ka princis pamodies no tādas stipras šņākoņas un skatījies apkārt. Bet tūlumā nekā nebīš. Tikai milzīgi liec [liels] baložu bars laidies un nometies pie ceļotājim. Baloži tūlītan sākuši knābāties un varēš redzēt, ka tie bīši traki badaini. Princis cēlies augšā un gāš pie savim vezumim, kur bīsi ceļam pārtika. Viņč nu sācis baŗot baložus un izbaŗoš tiem vai trešo daļu no visas pārtikas. Ka baloži bīši paēduši, tā tie aka aizlaidušies. Nu jau ar bīš rīts klā un visi aka ceļoši tālāk.
Otras dienas vakarā aka princis ar savim ļaudim apmeties uz klaja lauka un visi tūlītan gāši pie miera. Nebīsi vē lāga rīta gaisma, ka princis aka uztrūcies no miega, jo zemes skaudīgi dimdēšas. Princis skatījies apkārt. Tālumā bīš vieno pats putekļu mākulis un tas nācis tik klā. Drīz vie pie prinča pieskrēš milzīgs bars elipantu un tie bīši pagalam izbadošies. Princis aka gāš pie savim vezumim, kur pārtika glabāsies, un devis elipantim visu ēdamo. Ka viņi bīši paēduši, tā tūlītan aka viss bars aizskrēš, ka zeme vie nodimdēsi. Rītīnā aka visi cēlušies augšā un gāši tālāk savu ceļu.
Ap pusdienu princis ar saviem ļaudim jāš gar augstu kalnu un tai kalnā bīš dau(dz) alu. Tur bīsi milžu - zeltkalēju pils, un tie kaluši un strādāši, ka viss kalnc vie dimdēš. Ka princis ar savim ļaudim bīš jau taisni pret kalnu, tā uzreiz vienc kalnā tik nejauki un stipri iebļāvies, ka viss kalnc nolīgojies. Princis vais nekā nedomāš un skrēš kalnā iekšā. Un ko viņč tur redzēš? Vienc milzis bīš sev pārsitis ar ēmuru roku un no tās dikti tecēšas asinis. Princis norāvis sev no vidus jostu un apsēš pušumu, ta(d) tas milžam sasmērēš roku ar zālēm un tā drīz vie palikusi vesala. Tā vlņč aka gāš no kalna ārā un jāš savu ceļu.
Bīš jau drīz vakars, ka princis ar savim ļaudim piejāš pie tās pils, kur dzīvāsi princese. Viņč gāš pie valdnieka un saciš, ka esot šurp tādē nācis, ka gribot minēt trīs uzdevumus. Valdnieks (princeses radnieks) rādīš traki laipnu seju un vedis princi pilī iekšā, lai tas atpūšoties no garā ceļa un ta varēšot ķerties pie uzdevumim. Bet lei šis (princis) papriekšu labi pārdamājot, vai varēšot uzminēt, vai ne, jo tas esot tas noteikums, ka tam esot galva zemē, kuŗš nevarot uzminēt. Luk, tur jau pie vārtim esot jau dau galvu uz mietim sabāztu un tās esot to galvas, kas nevarēši uzminēt. Un vē pēdīgi zemes valdnieks visādi baidīš princi un šis (princis) vis nekā dau neklausījies un palicis pie sava. Vakarā princis gāš pie miera un kā no rīta cēlies, tā izgāš pils dārzā un staigā. Pie loga stāvēsi skaista meita. Tā bīsi princese. Šī ar ilgi skatīsies uz princi un šai (princesei) šis (princis) iepaticies. Drīz vie nācis princeses zemes valdnieks un sacīš, ka lei sataisās, vakarā šis uzdošot pirmo uzdevumu un pa naktim šim (prinčam) tas uzdevums būšot jāpadara. Ka nu vakars pienācis, tā zemes valdnieks pasacīš pirmo uzdevumu. Tas bīš tāds. Visādas zartes labības bīšas sajauktas kopā vienā lielā kaudzē. Pa nakti jāizlasot katra labība par sevi un jāsabeŗot katra savā kaudzē. Nu princis manīš, ka labi nav, bet darīt ar vais nekā nav varēš. Viņč gāš ap labības kaudzi un brīnējies. Pēdīgi viņč attaisīš istabas logu vaļā un pats gāš pie miera. Ap pusnakti sacēlusies varena švīkoņa un milzīgs bars baložu salaidies istabā. Tie nu knābāši un lasīši un īdz rīta gaismīnai lielā kaudze bīsi izlasīta un katra labība savā kaudzē sabērta. No rīta nācis princeses zemes valdnieks un tas nu brīnējies, ka princis varēš to izdarīt un prasīš, lei izskaidrojot. Bet princis atbildēš:
"Lūdzu, ķērnī, man bī uzdots izlasīt, bet ne izskaidrot, kā es to izdarīju."
Valdnieks pasmējies un izgāš no istabas laukā. Nu viņč rīkos lielas dzīres un aicināš princi ar. Princis priecājies visu dienu un vakarā tam valdnieks aka uzdevis otru uzdevumu. Jāizsmeļ ezars gluži tukšs, ka var ar kurpēm staigāt, un tas jāizdara pa nakti. Vakarā princis aizgāš pie ezara un bēdīgs staigāš ap ezaru riņķī vie. Pēdīgi princis licies zemē un gulēš no(st). Ap pusnakti aka sākusi traki (ļoti) dimdēt zeme un liec liec (liels) bars elipantu pieskrēš pie ezara un visiem bīši snuķi gaisā. Nu elipanti sūkuši ūdeni un kā bīši piesūkušies, tā gāši uz pili, kur tas prainceses radnieks (valdnieks) dzīvāš un šurkuši ārā. Tā elipanti darīšies trīs reizas un ezars bīš sausoti sauss. No rīta nācis aka princeses zemes valdnieks un tas palicis pavisam jocīgs: ezars sauss. Viņam tas traki nepaticies, ka princis varēš otru uzdevumu ar izdarīt un viņč prasīš prinčam, kā šis to varēš izdarīt. Bet princis atbildēš:
"Lūdzu, ķērnī', man bija uzdots izsmelt ezaru, bet ne izskaidrot, kā es to izdarīju."
Nekā ko darīt. Valdnieks aka rīkoš lielas dzīres un aicināš princi ar. Princis priecājies visu dienu un vakarā valdnieks aka uzdevis trešo uzdevumu. Vakarā princis izgāš pils dārzā un staigāš pa dārzu. Pie viena loga pienākusi princese un nometusi zīmīti. Princis paņēmis zīmīti un izlasīš. Tai zīmītē princese lūgusies, lai šis (princis) braucot prom, jo šim labi nebūšot un ar trešo uzdevumu šis nekā netikšot galā, jo tas esot visgrūtākais. Un tā tur vē, tai zīmītē bīš rakstīts, ka viņas (princeses) radnieks (zemes valdnieks) šo, princi, gribot tīšām nokaut, lei šī (princese) netiktu pie vīra un pie valdīšanas savā zemē. Princis izlasīš zīmīti, bet prom vis nebēdzis un gāš uz izsmeltu ezaru, kur tam pa nakti bīsi jāuzbūvē tik liela un skaista pils, kādas nav nevienas pasaulē, jo tāds bīš trešais uzdevums. Princis aizgāš pie izsmeltā ezara un gūdrēš un domāš. Pēdīgi viņč licies uz auss un gulēš no(st), kas būšot, būšot. Bet ap pusnakti aka sākušas zemes neganti dimdēt un pie ezara atskrēši visi milži - zelta kalēji un tas ar' to pārsisto roku, kuŗu princis izārstēš. Visi milži ņēmušies, ka skanēš un rībēš. Stiepuši no sava kalna zeltu un visādas lietas un taisīši varēnu pili. Nebīsi vē rīta gaismīma atnākusi, ka pils jau bīsi gatava un tik skaista un liela, kā neviena pasaulē. Ka nu pils bīsi gatava, ta princis gribēš milžim pateikties, bet šie negribēši par to ne dzirdēt un tūlītan visi aka aizgāši uz savu kalnu.
Princis aizgāš uz valdnieka (princeses radnieka) pili un gulēš no(st). No rīta cēlies valdnieks augšā un gāš apskatīties. Viņč nu no dusmām gribēš vai pušu plīst, bet darīt nekā vais nevar: uz izsmeltā ezara stāv varēn skaīsta pils un laistās vienā zeltā un dārgumos. Nu valdnieks (princeses radnieks) rīkoš aka lielas kāzas un atdevis prinčam princesi par sievu. Kā bīšas kāzas nodzertas, tā nu zemes valdīšana nākusi princeses un prinča vietā un princeses radnieks nu bīš tā pārbijies, ka tik princis ar princesi šo neliekot nomaitāt. Bet šie jau nebīši atriebīgi un princeses radniekam devuši žēlastības maizi visu mūžu.
Pēc kāzām princis ar savu jauno sievu (princesi) braucis apskatīt sava tēva pili un zemi, kur tagadīn valdīš prinča radnieks. Kā nu šis (prinča radnieks) pamanīš princi sveiku un vesalu, tā traki nobijies, jo šis (prinča radnieks) ar domāš, ka nu labi nebūs, un princis šo liks nomaitāt. Bet princis lei bīš labs dabā, un atstāš savu radnieku sveikā un atdevis šim līdz nāvei savu zemi un pili tāpatēm pārvaldīšanā.
Pēc kāda laicīna princis ar princesi aka aizbraukuši atpakaļ uz princeses pili un dzīvāši tur laimīgi un dzīvājot tur, varbūt, vē tagadīn, ja vie no liela vecuma jau neesot nomiruši.