Pateicīgie kustoņi.

3. A. 554. Ernsts Birznieks no Billes Freibergas. Dzirciemā, Jkr. III, 57, 21. LP, VII, II, 22, 3, 3.

Ķēniņam bija trīs meitas: viena paša un divas audžu meitas. Viņš jau pats nāk it labi
vecs, tādēļ sāk meklēt sev znota, lai tas viņa vietā valdītu. Bet kam lai viņš savu meitu uzticētu? Šādam, tādam jau to nevar. Ķēniņš izsludina, ka uz precībām var pieteikties visi, kas tik vēlētos dabūt viņa meitu, bet dot viņš to došot tikai tam, kas izdarīšot viņa uzdotos trīs darbus. Preciniekus, kas nevarēšot izdarīt uzdotos darbus, viņš likšot nokaut.
Lai gan bija piedraudēts tik liels sods, tomēr atgadījās diezgan precinieku, kas gribēja palikt par ķēniņiem. Tā arī kāda tēva divi dēli devās ceļā uz ķēniņa pili pie princeses precībās. Trešajam dēlam, muļķim, bija jāpaliek mājās.
Ceļā abi gudrie dēli satika vecu vīriņu. Šis tiem prasīja: "Nu, dēliņi, kur tad iesit?"
Abi dēli itin lepni, kā jau ķēniņa meitas precinieki, atsauca vecajam vīriņam: "Kas tavam degunam gar to daļa?" un gāja tālāki. Mežā abi precinieki atrada skudru pūzni un izspārdīja pūzni ar visām skudriņām uz visām pusēm. Tālāku viņi nonāca pie ezera un sāka pārgalvīgi svaidīt pīles ar akmeņiem. Turpat ezermalā bija liepas ar bišu kokiem; abi brāļi saskaldīja bišu kokus, izēda medu un tad visu tāpat atstāja. Viņi nonāca pie ķēniņa un pieteicās par preciniekiem. Ķēniņš viņiem katram uzdeva trīs darbus, bet šie tos nevarēja izdarīt un tos nokāva.
Muļķis brālis gaidīja, gaidīja abus gudros pārnākam, bet tie vairs nepārnāca. Nu muļķis pa savai kārtai sataisījās ceļā par precinieku pie ķēniņa meitas. Ceļā viņš tāpat satika vecu vīriņu. Tas viņam prasīja: "Dēliņ, uz kurieni nu kāpsi?"
"Es jau, tētiņ, arī gribu tikt par ķēniņu, eimu patlaban pie princeses uz precībām."
"Ej, ej, dēliņ, bet iedams noslauki savu veco brāļu pēdas!"
Muļķītis atnāca pie izspārdītā skudru pūžņa un ņēmās to at kal izlabot: savilka visus
grunčus kopā, saslaucīja visas izsvai dītās skudru oliņas un sakŗāva pūzni tādu pašu, kāds tas
bijis agrāki. Pēc tam viņš gāja tālāki, kamēr nonāca pie ezera. Te bija sasvaidīti visvisādi
sprunguļi iekšā, tā kā nabaga pīlītes ne maz nevarēja papeldēt. Muļķītis izlasīja visus sprunguļus
no ezera un ēdināja pīles ar maizi. Arī par aplaupītām bitēm viņš apžēlojās: sastīpoja saskaldītos auļus, sabāza tur iekšā atlikušās šūnas un tad gāja pie ķēniņa pieteikties par precinieku.
Ķēniņš viņam tūliņ uzdeva pirmo darbu: iesēja sieku linsēklu mauriņā un muļķītim pa nakti bija visas sēklas jāielasa atkal siekā. Ja to neizdarīs, tad galva nost. Muļķītis nosēdās uz mauriņa pie tukšā sieka un sāka raudāt, raudāt, kamēr iemiga. No rīta viņš pamostas, un ko redz? Sieks pilns linu sēklām, patlaban vēl beidzamās skudrītes ienes pa sēkliņai un tad tek prom uz mežu. Muļķītis nu ir priecīgs, mazākais pirmais darbs nu ir padarīts un galva šai dienai vēl droša.
Ķēniņš atnāk un par lielu brīnumu atrod linsēklas salasītas. Viņš tagad paņem vairāk kopā sasietas atslēgas, atraisa vaļam un iesviež ūdenī. Muļķītim atslēgas jāizvelk no ezera. Kā lai to izdara? Nabadziņš laiž atkal pliņkšķi vaļam. Ķēniņš vairāk neliekas neko zināt, iet projām un atstāj muļķīti raudam.
Kamēr šis bur vēl malā raud, atpeld pīles un palien zem ūdens. Pēc brītiņa viņas atkal uznāk augšā un iznes malā iesviestās atslēgas. Muļķītis nezin no priekiem ko darīt, ko nē. Arī otrs darbs tam izdevies. Atnāk ķēniņš, paņem atslēgas un brīnās atkal, kā tikai šis to varējis izdarīt.
Trešais darbs nu būs: muļķītim jāuzmin, kura no visām trim priekšā vestām princesēm ir ķēniņa īstā meita. Visas trīs ir vienāda auguma, vienādos apģērbos, visām trim vienādiem lakatiem aizklātas acis. Muļķis nu ir pavisam spostos. Viņš domā: "Pirmā būs tā īstā, nē - otrā, trešā."
Nabadziņš nezina, ko lai saka, kuŗu lai min. Visas trīs nostājas rindā. Viņš skatās, skatās - visas kā uz matu vienādas: tāda kreisā pusē, tāda vidū, tāda labā pusē. Te viņš dzird, ka viena liela bite rūc gaŗ viņa ausīm: "Tā viduvējā, tā viduvējā!"
Viņš uz laimi speŗ arī vaļā: "Tā viduvējā!"
Un patiesi, viduvējā nolaiž lakatu, nāk un ķeŗas viņam gar kaklu. Arī vecais ķēniņš tūliņ klāt, sauc viņu par znotiņu un runā par kāzām. Tā, re, muļķis palika par ķēniņu.