Pateicīgie kustoņi.

4. A. 554. I. Čapa Rīgā, A. Bērzkalnes krājumā.

Reiz dzīvoja viens bagāts saimnieks, kas bijis liels dzērājs. Viņam bijuši divi dēli: vecākais Indriķis un jaunākais Ansis. Indriķis bijis slinks un nepaklausīgs, turpretim Ansis atkal bijis pardaudz paklausīgs visiem, kādēļ to arī nosauca par plānprātiņu.
Kādu dienu, kad atkal tēvs krogā dzēra, viņš dzirdēja divu vīrus runājam, ka vienā tālā
vietā esat aizvesta un apburta viena princese. Ķēniņš solot visu valsti un savu meitu par sievu tam, kas to atvedīšot. Tēvs, iedams mājās, nodomājis runāt ar Indriķi, varbūt viņš varēšot princesi izglābt.
Indriķis bija ar mieru iet meklēt princesi. Tēvs viņam nopirka jaunas drēbes, stopu ar
bultām, un gaŗu spieķi rokā dodams, vēlēja labas sekmes un izvadīja to ceļā.
Indriķis gāja, gāja - iegāja vienā mežā. Uz paša ceļa bija liels skudŗu pūznis. Indriķis negrib
iet tam apkārt, izārda to ar savu gaŗo spieķi uz visām pusēm. Iet atkal, uziet zemes bites, izsūc to medu un kanniņas salauza, izmētā. Un vēl nav lielam mežam gala. Viņš izdzird meža pīļu saukšanu un dodas uz to pusi. Drīz arī viņa priekšā ir upīte un viņā peld liels pūlis meža pīļu. Indriķis dažas no tām nošauj un atstāj, lai grimst dibenā. Ap vakaru viņš nonāk pie baltas pils, pieklauvē, un no turienes iznāk veca vecīte un, prasa: "Ko gribi dēls?"
"Vai dzirdi, ragana, es gribu ķēniņa meitu šonakt no šejienes aizvest."
"Šovakar tev tas neizdosies, pagaidi, kamēr uzausīs gaisma!" saka vecīte un aiztaisīja durvis.
Gan Indriķis plēsās, bet neko darīt. Pēc kāda laiciņa iznāk atkal vecīte, izbeŗ sieku linsēklu un saka, lai līdz gaismai tās salasot. Indriķis noskaities atkal ko atrūc un liekas gulēt. Kas viņam gar linsēklām pa daļu, viņam jau tik princese jāatsvabina. Saulīte jau uzlēkusi, iznāk vecīte un redz linsēklas stāv kā bijušas un pats varonis vēl guļ. Viņa, taisna būdama, to uzmodina un saka: ka esot tāds likums no paša ķēniņa: "Princesi var dot tik tam, kas salasa izbērtās sēklas un padara vēl divus darbus." Tā kā viņš to vienu nav izdarījis, tad labāk lai ejot mājās, tā kā tā princesi nedabūšot.
Bet Indriķis par mājām i dzirdēt negrib. Nu vecīte iemet trīs gredzenus ezerā, un tie Indriķim jāatnes viņai līdz pusdienai. Indriķis atkal domā, kas viņam daļas ar gredzeniem. Pienāk pusdienas laiks, vecenīte atkal klāt: vai šis esot otru darbu padarījis; bet Indriķis ar bargumu draud viņu nosist.
Vēl Indriķim jādara trešais, gūtākais darbs: viņam jāuzmin, kuŗa būs princese. Drīz vecīte ieveda Indriķi lielā zālē, visi logi bija atvērti un rindā sēdēja pieci cilvēki, no galvas līdz kājām apklāti baltiem palagiem. Nu Indriķim bija jāuzmin, kuŗa ir princese. Viņš droši rādija uz vidējo sēdētāju, bet tā nebija princese un tūlīt četri sēdētāji piecēlās, aizvilka Indriķi prom un to apēda.
Pēc pusgada, kad Indriķis vēl neatgriezās, Ansis kādu dienu teica tēvam, ka viņš iešot meklēt brāli. Tēvs arī to atļāva. Ansis paņēma ceļa spieķi un maizes kulīti un gāja. Drīz viņš nonāca mežā un uzgāja izpostīto skudŗu pūzni. Skudrītes vilka kopā visas skujiņas un mēģināja atkal veco māju ietaisīt. Bet tas viņām tik drīz nebūtu vis izdevies. Ansis kādu brīdi viņās tā nolūkojās un tad ar' ķērās pie darba. Viņš ar savu spieķi savāca gandriz visas skujiņas un gāja atkal tālāk.
Drīz viņš nonāca pie kuplām liepām, ap kuŗām sīca un dūca bišu bari. Arī Ansis atpūtās liepu paēnā. Netālu no liepām viņš ieraudzīja izmētātas vasku šūniņas. Tās viņš mēģināja atkal salasīt kopā, tad izraka mazu bedrīti, izlika to ar sūnām un virsū uzlika dažus zariņus. Tad Ansis noķēra vairāk bišu un ielaida tur iekšā. Ansis vēl ilgi nolūkojās, kā bites laidās gan bedrītē, gan no tās atkal ārā.
Atpūties Ansis gāja atkal tālāk. Drīz viņš nonāca pie upītes, kuŗā peldēja daudz pīļu, bet tās bija itkā izbaidītas un steidzās prom, kur nu katra spēdama. Ansis saprata, ka laikam no viņa sabijušās, tādēļ viņš izņēma maizes gabaliņu no savas ceļa kulītes un sāka to drupināt ūdenī. Pīles viena pēc otras atgriezās un mierīgi uzlasīja negaidīto barību.
Pabaŗojis pīles, Ansis atkal posās ceļā. Pie vakara viņš nonāca pie baltās pils un pieklauvēja. Atvēra durvis atkal tā pati vecīte un prasīja: "Ko vēlies, dēls, ka tik vēlā vakarā manu mieru traucē?"
"Vecmāmiņ, gribēju princesi atsvabināt."
"Diezi, vai to varēsi. Tavs brālis ar mēģināja, bet beigās aizgāja velniem līdz un kļuva tiem laikam par barību."
"Bet, vecmāmiņ, tu taču jausi man mēģināt to darīt?"
" Nu labi," teica vecīte, iegāja iekšā un drīz vien atkal iznāca ar sieku linsēklu.
"Dēls, šovakar tu princesi atsvabināt nevari, bet ja tu uzlasīsi šīs linsēklas, līdz brokasta laikam, tad rītu pat to dabūsi." Pie šiem vārdiem vecīte izbēra linsēklas un atkal iegāja iekšā. Ansis noskuma, baidīdamies, ka arī viņam neizdosies atsvabināt princesi. Viņš domāja, ka linsēklas nespēs līdz rītam salasīt; bet te tam atkal iešāvās prātā: ja jau nebūtu tāda cilvēka, kas spētu to izdarīt, tad taču tādu darbu arī nemaz neuzdotu. Ansis sāka lasīt, bet tavu brīnumu! - tiklīdz viņš jau bija pielasījis tikdaudz, ka sieka dibenu vairs nevarēja redzēt, sieks ar katru mirkli ātri vien pildījās. Ansis pacēla acis un ieraudzīja, ka no linsēklu biruma uz sieku steidzās daudz skudrītes, un katrai bija pa linsēklai. Vēl nebija gaisma aususi, kad jau sieks bija pilns.
Līdz ar pirmiem saules stariem, atdarījās baltās pils logi un iznāca vecīte. Viņa bija priecīga, redzot Ansi nomodā, paņēma linsēklas un iegāja atkal iekšā. Drīz atkal viņa iznāca un teica: "Nu, dēls, šoreiz tev būs vēl gŗūtāks darbs jāveic, bet mēģini arī to izdarīt!"
Nu vecīte izmeta trīs gredzenus ezerā, tos vajadzēja Ansim līdz pusdienas laikam atnest vecītei. Ansis gan iebrida ezerā, bet kur nu varēsi dabūt gredzenu rokā? Piepēži ezerā parādījās pīles, drīz viena no tām iznāca krastā un nometa no knābja gredzenu. Laimīgais Ansis to paņēma un sāka atkal drupināt maizi ūdenī. Gandrīz jau pienāca pusdienas laiks, un nu atkal divas citas pīlītes iznesa pārējos gŗedzenus. Drīz arī iznāca vecīte un paņēma tos.
"Nu, dēls, ja jau tu paspēji pārvarēt šos darbus, tad vēl pūlies trešo un gŗūtāko darbu paveikt!"
Nu vecīte viņam izstāstīja, ka vajadzēšot uzminēt, kuŗa ir princese, viņa sēdēšot starp vairākiem, lai tik esot drošs.
Ap pusdienas laiku vecīte to ieveda lielā zālē, un tur atkal sēdēja pieci cilvēki, tērpti baltos palagos. Visi logi bija atvērti un liels bars bišu ielaidās iekšā. Ansis apskatījās un ieraudzīja, ka virs viena sēdētāja galvas bites riņķī vien lido. Ansis norādīja šo, un tā bija arī princese.
Vecīte nu bija bez gala laimīga, jo viņai bija jābūt visu laiku par sargātāju. Princese dāvāja glābējam savu gredzentiņu. Otrā dienā viņi visi trīs devās ceļā un pie vakara nonāca ķēniņa pilī. Par godu Ansim un princesei tika sarīkotas dzīres, un drīz tika norunātas abu jauniešu kāzas.