Pateicīgie kustoņi.

5. A 554. Skolnieks A. Ignāts Nīcā, K. Lielozola kr.

Vienam tēvam bija divi dēli: Indriķis un Pēterītis. Indriķis bija liels spēcīgs vīrs, bet
Pēterītis vientiesīgs puisēns. Izplatās ziņas, ka kur tālu, tālu esot pilī apburta ķēniņa meita, kas guļot starp diviem velniem. Kas to uzminot, tas paliekot par ķēniņu. Tēvs tirgū nopirka Indriķim lielu zirgu un zobenu, lai jājot uz pili, varbūt, uzminēšot un palikšot par ķēniņu. Indriķis aizjāj uz pili. Piejādams pie pils, stipri pieklauvē pie pils durvim. Pa durvim iznāk vecenīte un saka uz Indriķi:
"Tev, dēls, gan būs gŗūti izturēt!"
"Kas tas par grūtumu! ne man gŗūti ir bijis, ne arī būs," atsaka Indriķis.
Vecenīte izbeŗ mauriņā bļodiņu linsēklu, lai Indriķis salasot. Indriķis grābj ar saujām, nevar visas salasīt. Sapīcis iesaka, lai raujot viņas velns. Vecene iznāk, sēklas nav salasītas. Vecene iemet dīķī riņķus, lai izvācot. Indriķis vāc gan ar sklandu, bet velti, samaisa tikai ūdeni un nevar izvākt. Iznāk vecene, riņķi nav izvākti. Nu vecene ieved Indriķi kambarī, kur gul divi velni un ķēniņa meita, lai minot, kuŗa esot ķēniņa meita. Indriķis saka uz vienu malējo. Te piepēži tas pieceļas, un rodas velns. Indriķis bēg, bet velns dzenas pakaļ. Bēgdams viņš apmaldās un ieskrien tumšā kambarī, kur viņš maldās vēl šodien, ja nav miris.
Pēc kāda laika iet arī Pēterītis. Tēvs viņu gan negribēja laist, bet viņš izlūdzās. Pēterītis iet kājām. Iedams viņš paņem līdz maizi un kastītē bites. Noiedams viņš pieklauvē lēni pie pils durvim. Iznāk atkal vecenīte un saka: "Tev, dēls, gan būs grūti izturēt!"
Pēterītis, padomājis kādu brīdi, saka: "Gŗūti jau būs, bet varbūt, ka izturēšu."
Vecene izbeŗ linu sēklas mauriņā, lai salasa. Pēterītis sagrābj ar saujām cik var un ierauga, ka netālu ir skudru pūlis. Viņš sabeŗ skudras ar saujām uz sēklām. Viens, divi un sēklu vairs nav! Iznāk vecene un redz, ka sēklas salasītas. Viņa paliek priecīga, kad jau vienu darbu izdarījis. Cerams, ka izdarīšot visus. Vecene iemet riņķus dīķī, lai salasot. Pēterītis nevis vāc riņķus, bet ēd maizi. Dīķī pa to laiku peld pīles un Pēterītis sviež pīlēm maizi. Maize nogrimst dīķī un iekrīt riņķu vidū. Pīles, noiedamas pēc maizes, uzmauc riņķus uz deguniem. Pēterītis nosit pīles un paņem riņķus. Iznāk vecene. Riņķi izvākti. Vecene priecājas, ka jau divus darbus izdarījis, varbūt, izdarīšot arī trešo. Nu vecene ieved Pēterīti kambarī, lai minot, kuŗa ir ķēniņa meita. Bet Pēterītis palaiž bites vaļā. Bites sāk kost, ķēniņa meita, nevarēdama ciest, sāk kustināties, bet velni guļ vienā gulēšanā vien, jo velniem nesāp, viņus nekož. Ienāk vecene. Pēteris rāda uz vidējo, un patiesi tā ir ķēniņa meita. Pēterītis paliek par ķēniņu un dzīvo šodien, ja nav miris.