Pateicīgie kustoņi.

7. A. 554. A. Bīlenšteins Jaun-Auce. LP. VI, 645 (123, 1).

Divi brāļi - tas viens bijis gudrs, tas otrs muļķis - tie gājuši pa ceļu. Kā nu krusta
ceļš, tā izšķīrušies: gudrais aizgājis pa labu roku, muļķis pa kreisu. Tas gudrais aizgājis uz ķēniņa pili un tur palicis pa uzraugu; tas muļķis akal iegājis lielā mežā un tur maldījies kādas trīs dienas un gribējis dikti ēst. Tā atradis skudru pūzni un gribējis tās skudras ēst. Tās skudras lūgušās, lai neēd - ka kādureiz viņam bēdās palīdzēs. Tā viņš neēdis vis un gājis tālāk un atradis ozolā bites, tās gribējis ēst. Tās akal lūgūšās, lai neēd - kādureiz bēdās palīdzēšot. Tās akal neēdis viņš un gājis tālāk un atradis kokā kraukļa ligzdu tos gribējis ēst. Lūdzies akal tas krauklis, lai neēd, ka kādureiz bēdās palīdzēšot. Tā viņš gājis akal projām un beidzot izmaldījies no tā meža un uzgājis lielu, lielu placi un tur bijsi tā ķēniņa pils.
Tā tas otrs brālis, šo skauzdams, apmelojis tam ķēniņam, ka viņš esu solījies tādu riju
izkult vienā naktī, ko tik visi ķēniņa ļaudis varējši izkult. Tā nu tas ķēniņš licis tūlin to otru nakti šim tādu riju izkult, ko visi viņa ļaudis tik varējši izkult. Ka nevarēs, ta izgriezīs ādas no muguras. Šis nu, nabadziņš, raudot un ieejot tai mežā. Tā tās skudras attekot, prasot: "Ko tu raudi?"
Tā viņš teicis: "Kā es neraudāšu? Ķēniņš man lika vienam pašam tādu riju vienā naktī izkult, ko tik visi viņa ļaudis varējši izkult."
Nu viņas teikušas: "Neraudi vis, mēs tev palīdzēsim!"
Kā nu nakts, tā sanākušas tās skudras un izčuminājšas graudus no salmiem un aiznesušas katru savā vietā - un tā nu i gatavs. Ta akal otru dien apmelojis tas otrs brālis šo pie tā ķēniņa, ka šis solījies tādu baznīcu uztaisīt no vaska vien, ka spīd un mirdz. Tā tas ķēniņš akal teicis, lai esot tā kā līdz rītam gatava; ja ne, ta izdīrās ādas no muguras. Tā šis nu raudādams akal iegājis tai mežā. Tā tās bites pienākot un prasot: "Ko tu raudi?"
Tā šis teicis: "Kā es neraudāšu, ka ķēniņš man liek līdz rītam tādu baznīcu uztaisīt no vaska vien?"
Nu, tā viņas sakot: "Neraudi vis, mēs tev raudzīsim palīdzēt."
Un tā pa nakti saskrējšas tās bites: citas lipinājot, citas laistot - un līdz rītam tāda baznīca gatava, ka skan vien.
Trešo dienu atkal apmelojis - tas otrs brālis - šo, ka šis solījies tādus pulksteņus pārvest, ko pa septiņām jūdzēm varot dzirdēt. Tas ķēniņš liekot akal šim tādus dabūt; ja ne, tad ādas no muguras izgriezīs. Tā šis ieejot akal tai mežā un nu raudīt un uzeijot to kraukli. Tas krauklis prasot : "Kālab tu raudi?"'
Šis teicis: "Kā es neraudāšu, ka ķēniņš man liek tādus pulksteņus dabūt, ko pa 7 jūdzēm var dzirdēt?"
Tā tas krauklis teicis: "Nebēdā vis nekā!" un iedevis vienā rokā rīkstes, otrā galodiņu un liekot mutē ūdeni iesmelt un lai ejot šim pakaļ! Tā eijot un eijot un aizeijot līdz elli. Kā nu tas krauklis uzlaižoties uz tiem pulksteņiem un tur kņubinājoties un tos gribot noraisīt - tā tanks! ieskanoties tas viens pulkstenis. Tā tas vells sakot: "Eita, bērni, skataities, kas tur pie tiem pulksteņiem dauzās!"
Šie paveŗot tās durvis tin skatoties un teicot: "Tā jau tā lielā muša tur uzlaidusies virsū."
Kā krauklis noraisus tos pulksteņus un šie nu projām skreijot, tas vells izšāvies no gultas šiem pakaļ. Un dzenoties no dzenoties un kā nu gandrīz esus tam krauklim pie astes, tā šis liekot to rīkšu sauju mest zemē un tā tur izaugot liels mežs un tas vells nu vai nevarot tikt pāri. Kamēr nu aizskreijot uz elli cirvim pakaļ un nocērtot - šie jau lielu gabalu projām. Kā nu kad tas vells esus tam krauklim pie astes, tā šis liekot to galodiņu mest zemē un tā tur izceļoties liels akmiņa kalns. Kamēr vells aizskrējis uz elli šķipelei pakaļ un kamēr kalnu tur norokus, tamēr šie lielu gabalu projām. Kā nu akal vells krauklim gandrīz jau pie astes, tā šis liekot to ūdeni laist no mutes laukā un tur gadoties liels ezers. Nu tas vells nevarot akal tikt pāri un šis un gribot izlakt un lokot un lokot, kamēr pārsprādzis lakdams.
Šie pārnesot tos pulksteņus mājā un uzkaŗot un tas ķēniņš aizbraucot 7 jūdzes un varot tāpat dzirdēt, kā ka tie pulksteņi tepat būtu. Nu šis akal apmelojis to gudro brāli un teicis, ka esat solījies tos divi bērzus, kas tur muižas placī, a duļļiem vien noduļļot. Šim nu nav neviena palīga un vēl nebijis ne to mizu apduļļojis, ka jau patikuši jēli krumsli un nevarējis vai. Tā tas ķēniņš licis šim ādu no muguras izdīrāt un to muļķi iecēlis viņa vietā pa uzraugu.
Piezīme. Lielvārdē, Ausekļa uzrakstītā variantā teikts, ka ķēniņš licis vienā naktī muļķītim visu savu naudu no pagraba istabā sanest. Tad krauklis atnesis zelta olu un licis, lai muļķītis uztiek olu uz galvas un sitot ar plauksti, tad ola pāršķīdīšot un tur izbiršot tik daudz naudas, ka pilna istaba. Tā noticis. L. P.