Pateicīgie kustoņi.

8. A. 554. J. Bankins "Šis un tas", II, 1875, 9.

Reiz dzīvoja trīs brāļi, no kuŗiem divi bija gudri, trešais dumjš. Tēvs, viņiem
jau maziņiem bija nomiris un šos atstājis bāriņus un sveša kunga klausītājus; protams, ka šie tika izkaisīti, cits šurpu, cits turpu, bet pēc kāda laika tie reizu visi trīs satikās atkal kopā, mežā malku cērtot.
Tie, kā jau nu brāļi, sametās kopā ēst un pie vienas uguns sildīties. Bet gudrajiem jau sen bija ierobs uz dumjo, tāpēc ka šis, reizu pie mežsarga par puisi būdams, kad tam arī reizām mežs bija jāapskata, vecākajam brāļam bija noķīlājis zirgu un ciri. Gudrie brāļi tagad, pret viņu atriebdamies, izēda dumjā cibu papriekšu, un tad izzobodami uz viņu sacīja: "Ēd nu, ko gribi, mēs vairs ar tevi kopā neēdīsim!"
Dumjais brālis, nedrīkstēdams iet uz māju, zinādams, ka saimnieks nikns cilvēks to bez maizes dzīs atpakaļ uz mežu, sajozies vēderu cirta neēdis. Pēdīgi, nevarēdams vairs izciest, gāja pie saviem brāļiem un lūdzās kādu kumosiņu ko ēst, bet šie, cietsirdīgi būdami, rādīja uz bitēm, kas bija caurā ozolā. Kā jau daždien' dumeķi visu dara, ko tiem saka un māca, tā arī šis stājās pie ozola un sāka cirst. Par lielu brīnumu un nepatikšanu gudrajiem bites vis nesāka kost dumjo, bet lūgties, solīdamās tam kaut kādā citā reizā laba darīt, kādēļ viņš palika mierā. Bet gudrie brāļi tam arī tagad nedeva maizes, un tam sacīja: "Kad tu neesi ēdis, ko mēs tev devām, tad citu mēs tev arī nedosim."
Zināms, neēdis cilvēks jau nespēj savu noliktu darbu pastrādāt. Saimnieks nāca mežā, apskatījies prasīja gudrajiem, ko tad dumjais esot darījis? Šie savu brāli iznerrodami, atteica saimniekam: ,,Viņš pūlējās ar baznīcas būvēšanu, ko tas arī smuki iztaisīja, bet tad atkal to nojauca. Kad mēs prasījām, kādēļ tas tā dara. tad viņš atbildēja, kā te mežā arī baznīcas vajagot."
Saimnieks to dzirdēdams, lika dumjajam uztaisīt tādu pašu mājā. Dumjais nu staigāja caurām dienām un naktim bēdādamies un raudādams, kamēr tas reiz ieraudzīja bišu pulku skrienam; tās viņu tādu bēdīgu redzot, prasa kas tam kait. Šis nu izsūdzēja tām visas savas bēdas, bet bites no saviem vaskiem iztaisīja vienā pašā stundā gatavu baznīcu. Saimnieks par to bija gluži priecīgs, un kad tam neviena bērna nebija, tad viņš to pieņēma par savu mantinieku. Dumjais nu bija ļoti priecīgs un piedeva prātīgajiem, ko tie pret viņu bija darījuši. Pēc sava maizes tēva nāves tas palika par turīgu un bagātu saimnieku un bija visu cienīts un godāts vīrs. Tas nu pieņēma savus brāļus pie sevis, un tādēļ ka pats dumjš bija, atvēlēja tiem visu savu saimniecību.