Pateicīgie kustoņi.

10. A. 554. Teicēis J. Baranovskis, Siljāņu pag.

Beja divi Juri. Jī obadivēji beja skrauči un staiguoja pa ļaudim šyudami. Vīnu saucja par lolū Juri, ūtru - par mozū Juri. Vīnu reizi atguoja ziņa, kab jī ītu pi kēniņa šyutu. Obi Juŗi suoka taisītīs ceļā. Lelais Jurs soka uz mozū Jura: "Vajag pajemt kū oeļā īēst."
Mozais Jurs soka: "Navajag nikuo jemt leidza, ēst nasagribēs, koleidz nūīsim."
Lelais Jurs soka: "Jo tev nasagribēs, tad tu najem ēst, bet es jemšu, par tū, ka ceļš gars."
Tai jī nūguoja. Kaidu laiku guojušim, lelais Jurs sāduos un ād, bet mozojam Juram ari gribīs ēst, bet lelais Jurs nadūd. Skrīn tur vīna skudrīte. Mozais Jurs vaicoj: "Kur tu skrīsi, skudrīt, es tevi gyušu un ēsšu!"
"Na!" soka skudrīte, "tu mani naēd es tev byušu lels paleigs!"
Tai skudrīte nuskrēja pa ceļu. Lelais Jurs paēdja un it uz prīšku. Guoja, guoja un vēļ sāduos un ād lelais Jurs, bet mozajam Juram nadūd. Gon jam gribīs ēst, bet nadūd. Tymā šalti skrīn vīna bitīte un mozais Jurs soka: "Kur tu skrīsi, bitīt, es tevi ēsšu!"
Bitīte atsoka mozajam Juram: "Naēd manis, es tev byušu lels paleigs!"
Tai bitīte nūskrīn pa ceļu, bet mozais Jurs kai naēdis, tai vēļ īt uz prīšku naēdis ar lelū Juri. Guoja, goja - lelais Jurs sāduos un vēļ ād, bet mozajam Juram nadūd. Gon mozajam Juram gribējuos ēst, bet nikuo jam nabeja. Lelais Jurs ād un nasoka nikuo. Tūreiz skrīn vīns bolūds un mozais Jurs soka: "Kur tu skrīsi, bolūdi, es tevi ēsšu!"
Bet bolūds soka: "Tu manis naēd, es tev byušu lels paleigs."
Tai bolūds nūskrīn pa ceļu, bet lelais Jurs paād un īt vēļ tuoļuok. Mozais ari īt leidza un napalīk pakaļā lelajam Juram. Tikpat nūguoja leidz golam. Tyuleņ kēniņš pījēma skraučus, prabaruoja, padzirdīja un devja dorbu, lai struodoj. Obadivi Juri šiva, šiva - sasadusmuojas lelais Jurs un dūmoj: "Es kaut kū samaluošu kēniņam par mozū Juri, lai kēniņš padzan jū pa ceļu un es palikšu te vīns pats."
Atīt kēniņš. Lelais Jurs soka kēniņam: "Zyni kū, mozais Jurs sacīja, ka šis par itū lelū azaru par vīnu nakti iztaisītu tyltu!"
Tur aiz kēniņa pils beja cīši lels un gars azars. Tūreiz kēniņš soka mozajam Juram: "Ka tu šū nakt nasataisīsi par tū azaru tyltu, tad muns zūbyns, bet tova golva!"
Lelais Jurs smejas un dūmoj: "Kur ta jis sataisīs taidu tyltu?"
Atguoja nakts, vysi nūguoja gulātu, bet mozajam Juram mīgs naīt. Kū jam darīt? Attaisīja jis lūgu un raud. Tyuleņ atskrīn skudrīte un soka: "Kuo tu raudi?"
"Kai man narauduot, ka kēniņš pasacīja sataisīt par itaidu lelu azaru tyltu!"
Skudrīte soka: "Ej un guļ mīŗīgi, reitā tylts byus gotovs!"
Tūreiz Jurs nūguoja un guļ mīrīgi, bet skudrīte sasaucja vy sas sovas muosas, kuras tik
varēja struaduat, un stuojuos pi dorba. Reitā tylts beja gotovs. Tad ceļas Jurs un vysi nūguoja
vārtūs tylta. Tylts beja stypri nu dzeļža sataisīts un navarēja izlauzt nikai. Mozais Jurs beja
prīcīgs, ka jū kēniņš uzteicja, bet lelajam Juram tys napatyka un jis kai varēja, tai pyulējās,
ka kū vēļ gryutuaku izdūmuot. Kad otkon kēniņš atguoja, lelais Jurs soka kēniņam: "Zyni kū,
myusu mozais Jurs sadūmuoja, ka jis bej vars par vīnu nakti sataisīt nu voska baznīcu!"
"Nu labi!" kēniņš soka, "kab šūnakt byutu sataisīta baznīca nu voska, bet jo nabyus sataisīta, tad byus slykti!"
Kad atguoja vokors, vysi nūguoja gulātu, bet mozais Jurs navar gulēt, jis atsasēdīs uz lūga raud. Te kur bejuse nabejuse - bitīte kluot un prosa: "Kuo tu raudi?"
Mozais Jurs soka: "Kai man narauduot, kū lai es tagad doru, nu kuo lai es sataisu voska baznīcu?"
Tad bitīte soka mozajam Juram: "Ej un guļ mīrīgi, reitā baznīca byus gotova!"
Tyuleņ Jurs atsagula un guļ mīrīgi, bet bitīte sasaucja cytas bites paleigā un suoka struoduot un nu voska taisīt baznīu. Leidz dīnai baznīca beja gotova. Reitā, kad ceļas vysi, veras, ka pret saulīti uz kalniņa tai i speid voska baznīca un ir ļūti smuka. Lelajam Juram dusmes, ka mozais Jurs varēja sataisīt taidu baznīcu nu voska, bet mozais Juirs taids prīcīgs, ka kēniņš pasacīja: "Byus par vysu tev samoksuot!"
Nu labi, kū tad lelajam Juram īdūmuot taidu, kā mozais Jurs navarātu padarīt un ka mozū Juri beigt? Dūmuoja, dūmuoja lelais Jurs un golā sadūmuoja.: "Lai tik atīt kēniņš!"
Atīt ari kēniņš un lelais Jurs soka: "Zyni kū, myusu mozais Jurs sadūmuoja, kab šam kēniņš atļautu ar sovu meitu puorgulēt, tad šam byutu zalta bārns!"
"Nu labi!" soka kēniņš, "es atļaušu puorgulēt ar sovu meitu, tikai kad tev byus zalta bārns!"
Atguoja vokors! Vysi nūguoja gulātu, bet mozajam Juram pataisīja kambarī vītu gulēt ar kēmiņa meitu. Atsagula un guļ kēniņa meita, bet mozais Jurs naīt gulātu, sāduos pi lūga, sēd, nazyna kū darīt un suoka rauduot. Atskrēja bolūds un soka: "Kuo tu raudi? Pasoki man! Varbyut, es paleidzēšu?"
Tad soka mozais Jurs: "Man pasacīja gulēt ar kēniņa meitu un ka zalta bāzns byutu!"
Tad bolūds soka: "Ej un guļ mīrīgi, bet zalta bārns byus!"
Tad mozais Jurs atsagula pi kēniņa meitas un guļ, bet na var aizmigt un gaida, kad bolūds
atness zalta bārnu. Par ni cik lelu laiku atnas bolūds zalta bārnu un pa lūgu īsviž taišņi jaunuo
puorīša vydā. Tad mozais Jurs palyka prīcīgs un gul leidz rei tam. Reitā vysi ceļas un dūmoj:
"Kas tī ir ar mozū Juri? Vai ir zalta bārns, vai nava?"
Tad ceļas mozais Jurs un kēniņa meita un jīm ir taids smuks zalta bārns! Tad kēniņš sataisīja zalta bārnam kristobas un nūdzēra. Tad mozais Jurs sasalauluoja ar kēniņa meitu un laimīgi dzeivuoja, un jam beja zalta bārns, bet lelū Juri mozais Jurs par taidom runošonom pastatīja par cyuku gonu un jis leidz sovam vacumam cyukas ganīja pi mozuo Jura.