Pateicīgie kustoņi.

12. A. 554. Augusts Mednis, Gulbenē. LP. VI, 861 (130, 4).

Vienam tēvam trīs dēli. Un pēc tēva nāves dēli izšķīrās katrs uz savu pusi. Bet pa
kādam laikam jaunākais griezās atpakaļ un atrada tēva vecajā mājiņā neizpērkamu naudas maku. Tur arvienu naudas bija - cik izpirka, tik atkal ieradās. Un tad nu dēls nopirka tirgū lepnu karieti, 4 zirgus un aizbrauca uz ķēniņa meitu precībās. Bet gulot ķēniņa meita atņēma dēlam naudas maku un nolika kautkādu tai vietā. Rītā dēls piecēlās, atrada, kas noticis, un noskumis aizgāja projām.
Gāja, gāja - atrada vecu ragu un sāka pūst. Kā sāka pūst pieskrēja velni: ko gribot? Lai dabūjot karieti ar 4 zirgiem! Labi, tūliņ bija klāt. Nu dēls aizbrauca otrreiz uz ķēniņa meitu precībās. Bet gulot ķēniņa meita atņēma dēlam pūšamo ragu un nolika neīstu tai vietā. Rītā dēls piecēlās, atrada, kas noticis, un noskumis aizgāja projām.
Gāja, gāja - atrada vecu jostu. Ja to apjoza - palika nesaredzams. Nu dēls aizgāja par nesaredzamu uz ķēniņa pili, izņēma savus atņemtos 8 zirgus un karietes no ķēniņa staļļa, apmeta līkumu un tad iebrauca ķēniņa pagalmā trešreiz ķēniņa meitu precēt. Bet gulot ķēniņa meita paņēma dēla jostu un izgrūda pašu pa durvim.
Dēls aizgāja bēdīgs. Gāja, gāja - gadījās mežs. Iegāja mežā, satika lāci, kraukli un odu; tie ķildojās medījuma labad un lūdza dēlu, lai izšķiŗot ķildu. Dēls atteica: "Kas te nu ko izšķirt? Ko katrs ēd, tas katram piederas. Tev, lāci, medījuma miesa, tu ēd miesu; tev, od, asinis, tu zīd asinis; tev, kraukli, iekšas, tu knābā iekšas."
Tāds spriedums visiem trim patika ļoti. Viņi par to labumu atdošot katrs no sava auguma vienu spalviņu; ja viņam kādreiz ievajagoties palikt par lāci, lai apslapinot mazliet lāča spalviņu -tūdaļ palikšot par lāci, un tāpat arī lai darot ar kraukļa un oda spalviņām. Labi. Nu - ko nu? Nu bija dēls vīrā atkal. Un tā viņš tūliņ apslapināja kraukļa spalvu, palika par kraukli, pacēlās spārnos un aizlaidās pie ķēniņa meitas loga ar savām melnām spalvām lepoties.
Ķēniņa meitai melnais putns brīnum iepatikās; viņa atvēra logu un iekrāpa ar gardiem kumosiem kraukli istabā.
Bet naktī krauklis palika par lāci un iesāka ķēniņa meitu žņaugt. Ķēniņa meita izbailēs aicināja tēvu. Ienāca tēvs - nav neviena lāča: lācis nu bija palicis par odu un paslēpies ķēciņa meitas drānās. Tēvs izskatījās, izskatījās - aizgāja atkal. Bet līdz labi aizgājis - ods palika par lāci un nu žņaudza atkal ķēniņa meitu. Tagad ieskrēja tēvs un, Dievu minēdams, sacīja tā: "Esi kas būdams, bet rādies manām acim, lai zinu, kas manu meitu žņaudzis. Ja būsi cienīgs manu meitu apņemt, tad dabūsi viņu, bet nežņaudz!"
Labi. Līdz vecais ķēniņš to bija izteicis, ods palika par dēlu un bildināja ķēniņa meitu
turpat uz pēdām pa ceturtam lāgam. Ķēniņš tad neliedza arī vairs. Un nu bija kāzas lepnas,
lepnas kāzas kā jau ķēniņiem.